Выбрать главу

-    Ak tā.

-    Par "Melno grāmatu".

-   Skaidrs… - Robs tik tikko spēja koncentrēties.

Taču Izobela nelikās mierā.

-   Uzklausi mani, Rob! Tie nelieši taču meklē grāmatu, vai ne? "Melno grāmatu"? Viņi izmisīgi vēlas atrast grāmatu. Un tu pa­teici, ka vari palīdzēt, ka esi to atradis vai kaut ko tamlīdzīgu… Lai bandīti turpinātu sarunas, vai ne?

-   Jā, bet… Mums tās grāmatas nav, Izobela. Mums nav ne jaus­mas, kur to meklet.

-Tieši tā! Iztēlojies, kas notiktu, ja grāmata būtu mūsu rokas. Ja mēs noskaidrotu, kur "Melno grāmatu" meklēt, tad varētu ar viņiem manipulēt, vai ne? Mēs varētu… apmainīt… pierunāt… sa­proti, ko es cenšos pateikt?

Robs drūmi piekrita Izobelai. Gribējās, lai šis telefona zvans dotu enerģiju un cerību, taču viņš jutās pārāk noguris.

Izobela turpināja runāt. Robs klausīdamies basām kājām stai­gāja pa dzīvokli, piespiedis telefona aparātu zem zoda. Tad viņš apsēdās pie rakstāmgalda un lūkojās uz spīdīgo klēpjdatoru. Klonkarijs pagaidām nebija atsūtījis nevienu jaunu elektroniskā pasta vēstuli.

Tā kā Izobela joprojām kaut ko stāstīja, Robs mēģināja koncen­trēties.

-    Piedodiet, Izobela, es neieklausījos. Ko jūs teicāt?

-    Saprotu… - Sieviete nopūtās. - Es paskaidrošu. Domāju, ka bandīti nonākuši uz nepareizām pēdām.

-    Kāpēc?

-   Es veicu nelielu pētījumu. Mēs zinām, ka bandīti interesējas par asiriologu Leijardu, kurš ticies ar jesīdiem. Tiesa?

Robam prātā atausa neskaidras atmiņas.

-   Jus runājat par ielaušanos skolā?

-   Ja. - lzobelas balsi ieskanējās mundrums. - Pateicoties Osti- nam Henrijam Leijardam, Kenfordas skolā tika uzbūvēta Nīnives veranda. Viņš kļuva slavens ar to, ka ticies ar jesīdiem. Tūkstoš astoņsimt četrdesmit septītajā gadā.

-   To mēs zinām…

-    Bet patiesībā viņš ar jesīdiem ticies divas reizes! Otrā bija tūkstoš astoņsimt piecdesmitajā.

-Skaidrs… Un?

-   Viss aprakstīts grāmatā, par kuru atcerejos tikai tagad. Lūk. "Asīrijas iekarošana". Te rakstīts, ka Leijards tūkstoš astoņsimt četrdesmit septītajā gada devies uz Lalešu. To mes jau zinām. Tad viņš atgriezies Konstantinopolē, kur ticies ar britu vēstnieku Di­ženajā Portā.

-Kur?

-   Diženajā Porta. Tā mēdza dēvēt Osmaņu impēriju. Vēstnie­ka amatā tolaik bija sers Stretfords Keiūngs. Un tieši tad viss mai­nījās. Pēc diviem gadiem Leijards atkal atgriezās pie jesīdiem un tika uzņemts ar neizskaidrojamu godu. Tad viņš atrada visas tās senlietas, kas viņu padarīja slavenu. Par šo notikumu ir rakstīts daudzās vēstures grāmatās. Saproti…

Robs centās aizgainīt no prāta savas meitas tēlu un gumijotos vīkšķus…

-    Patiesību sakot, man nav ne jausmas, par ko jus runājat.

-Ja, Rob, piedod. Ķeršos uzreiz pie lietas. Pirmajā ekspedīcijā

Leijards devās uz Lalešu. Es uzskatu, ka tieši tad viņš no jesīdiem uzzinājis par "Melno grāmatu", kuru viņiem atņēmis anglis vār­dā Jeruzalemes Volijs. Leijards bija pirmais brits, ko jesīdi satiku­ši kopš Volija vizītes, varbūt pat pirmais rietumnieks, tātad viss izklausās pietiekami loģiski. Jesīdi noteikti pavēstījuši, ka vēlas saņemt grāmatu atpakaļ.

-   Varbūt…

-   Tad Leijards dodas uz Konstantinopoli un par saviem atklā­jumiem pastāsta vēstniekam Keningam. Mēs skaidri zinām, ka šie vīri ir tikušies. Tāpat mēs zinām, ka sers Stretfords Kenings bija Īrijas anglis, valdošās protestantu kliķes pārstāvis.

Beidzot Robs sāka apjaust, ko tas varētu nozīmēt.

_____________ senatnes vākti ______________

-   Kenings bija īrs?

-    Ja! Īrijas angļu aristokrāts. Nelielas grupiņas piederīgais. Tajā ieskaitāmi tādi cilvēki kā Volijs un lords Senledžers. Elles uguņu kluba biedri. Viņi visi ir saistīti.

-Jā, ļoti interesanti. Laikam. Bet ko tas mums dod?

-    Tajā paša laikā Īrijā izplatījās baumas par kadu Edvardu Hinksu.

-    Kā, lūdzu? Es par tādu neesmu dzirdējis.

-   Hinkss bija mazpazīstams īru mācītājs no Korkas. Viņam iz­devās atšifrēt ķīļrakstus! Tā tiešām ir, Rob. Pameklē internetā! Tā ir viena no asirioloģijas lielākajām mīklām. Izglītotās Eiropas zi­nātnieki centās atšifrēt ķīļrakstus, bet visus apsteidza šis Īrijas lau­ku vikārs! - Izobelas tonis liecināja par aizrautību. - Tagad salik­sim divi plus divi kopā. Kā gan Hinksam pēkšņi izdevās atšifrēt ķīļrakstus? Viņš bija mazpazīstams protestantu garīdznieks no ne­kurienes vidus. No Eires salas purviem.

-Jūs domājat, ka viņš atradis "Melno grāmatu"?

-    Es domāju, ka Hinkss atrada "Melno grāmatu". Ir gandrīz pilnīgi skaidrs, ka tā bijusi ķīļrakstā. Tātad Hinkss to atradis, iz­tulkojis, atšifrējis ķīļrakstus un sapratis, ka atklājis Volija dārgu­mu. Slaveno jesīdu tekstu, kas reiz piederējis Elles uguņu klubam. Varbūt viņš mēģinājis to paturēt noslēpumā; un tikai daži Īrijas protestanti bus zinājuši, ko Hinkss atradis, - cilvēki, kam nebija svešs Volija un pirmām kārtām Īrijas Elles uguņu kluba stāsts.

-Jūs runājat par Īrijas aristokrātiem, vai ne? Par tādiem cilvē­kiem kā… Kenings?

Izobela teju iekliedzās.

-    Tieši tā, Rob! Sers Stretfords Kenings Īrijas angļu aprindās bija ietekmīgs vīrs. Tāpat kā daudzi viņam līdzīgie, ari Kenings droši vien kaunējās par Elles uguņu kluba pagātni. Uzzinājis par Volija grāmatas atrašanu, Kenings uzreiz saprata, ka atrisināt vi­sas viņu problēmas. Vajadzēja tikt vaļā no šīs grāmatas. Un

Kenings zinaja, ka Leijards vēlas atdot šo grāmatu jesīdiem. Un Hinkss to ir atradis.

-Tātad "Melnā grāmata" aizceļoja atpakaļ uz Konstantinopoli…

-   Un visbeidzot nonāca pie jesīdiem… ar Ostina Leijarda palī­dzību!

Klausulē iestājās klusums. Robs apsvēra jauno koncepciju. Un mēģināja nedomāt par savu meitu.

-   Nu, tā ir tikai teorija…

-    Tā ir vairāk nekā teorija, Rob. Paklausies! - Robs dzirdēja, kā Izobela šķir grāmatas lapas. - Luk. Klausies! Te ir atskaite par Leijarda otro braucienu pie jesīdiem. "Kad jesīdi saka runāt, ka Leijards atgriezies Konstantinopolē, tika nolemts nosūtīt četrus je­sīdu priesterus un vadoni…" Un viņi devās uz Konstantinopoli.

-Tātad…

-    Klausies tālāk. Pēc dažām "slepenām pārrunām" ar Leijar- du un Keningu Osmaņu impērijas galvaspilsētā, Leijards un jesī­di devās uz austrumiem, uz Kurdistanu, uz jesīdu zemēm. - Izo­bela ievilka elpu un nolasīja citātu: - "Ceļojums no Vana ezera uz Mosulu izvērtās par triumfa gājienu… Pār Leijardu lija sirsnī­gas pateicības lietus. Tieši viņu jesīdi bija uzrunājuši, un viņš pie­rādīja, ka ir šis uzticības vērts." Pēc tam viņi cauri jesīdu ciemiem devās uz Urfu, un viņiem līdzi "simtiem dziedošu un klaigājošu ļaužu".

Robs apjauta, cik satraukta ir Izobela, taču nespēja dalīties ša­jās emocijās. Drūmi vērdamies mākoņu pilnajās Londonas debe­sīs, viņš teica:

-    Labi. Es sapratu. Iespējams, jums taisnība. Tatad "Melnā grā­mata" varētu but kaut kur Kurdistāna. Nevis Lielbritānijā vai Īri­jā. Leijards to aizvedis atpakaļ. Bandīti acīmredzot kļūdījušies. Skaidrs.

-    Protams, dārgais, - Izobela sacīja. - Taču tā nav vienkārši Kurdistāna, tā ir Urfa. Saproti? Ari grāmata minēta Urfa. Laleša, protams, ir jesīdu svētā pilsēta, taču senā administratīvā, politis­kā galvaspilsēta ir Urfa. Tatad grāmata meklējama Šanliurfā! Tā paslēpta tur. Leijards to aizveda uz turieni. Un pateicīgie jesīdi viņam izstāstīja, kur atrast izcilas senlietas. Nīnives obelisku un tamlīdzīgi. Leijards un Kenings tika pie kārotas slavas. Viss sa­skan!