- Ak tā.
- Par "Melno grāmatu".
- Skaidrs… - Robs tik tikko spēja koncentrēties.
Taču Izobela nelikās mierā.
- Uzklausi mani, Rob! Tie nelieši taču meklē grāmatu, vai ne? "Melno grāmatu"? Viņi izmisīgi vēlas atrast grāmatu. Un tu pateici, ka vari palīdzēt, ka esi to atradis vai kaut ko tamlīdzīgu… Lai bandīti turpinātu sarunas, vai ne?
- Jā, bet… Mums tās grāmatas nav, Izobela. Mums nav ne jausmas, kur to meklet.
-Tieši tā! Iztēlojies, kas notiktu, ja grāmata būtu mūsu rokas. Ja mēs noskaidrotu, kur "Melno grāmatu" meklēt, tad varētu ar viņiem manipulēt, vai ne? Mēs varētu… apmainīt… pierunāt… saproti, ko es cenšos pateikt?
Robs drūmi piekrita Izobelai. Gribējās, lai šis telefona zvans dotu enerģiju un cerību, taču viņš jutās pārāk noguris.
Izobela turpināja runāt. Robs klausīdamies basām kājām staigāja pa dzīvokli, piespiedis telefona aparātu zem zoda. Tad viņš apsēdās pie rakstāmgalda un lūkojās uz spīdīgo klēpjdatoru. Klonkarijs pagaidām nebija atsūtījis nevienu jaunu elektroniskā pasta vēstuli.
Tā kā Izobela joprojām kaut ko stāstīja, Robs mēģināja koncentrēties.
- Piedodiet, Izobela, es neieklausījos. Ko jūs teicāt?
- Saprotu… - Sieviete nopūtās. - Es paskaidrošu. Domāju, ka bandīti nonākuši uz nepareizām pēdām.
- Kāpēc?
- Es veicu nelielu pētījumu. Mēs zinām, ka bandīti interesējas par asiriologu Leijardu, kurš ticies ar jesīdiem. Tiesa?
Robam prātā atausa neskaidras atmiņas.
- Jus runājat par ielaušanos skolā?
- Ja. - lzobelas balsi ieskanējās mundrums. - Pateicoties Osti- nam Henrijam Leijardam, Kenfordas skolā tika uzbūvēta Nīnives veranda. Viņš kļuva slavens ar to, ka ticies ar jesīdiem. Tūkstoš astoņsimt četrdesmit septītajā gadā.
- To mēs zinām…
- Bet patiesībā viņš ar jesīdiem ticies divas reizes! Otrā bija tūkstoš astoņsimt piecdesmitajā.
-Skaidrs… Un?
- Viss aprakstīts grāmatā, par kuru atcerejos tikai tagad. Lūk. "Asīrijas iekarošana". Te rakstīts, ka Leijards tūkstoš astoņsimt četrdesmit septītajā gada devies uz Lalešu. To mes jau zinām. Tad viņš atgriezies Konstantinopolē, kur ticies ar britu vēstnieku Diženajā Portā.
-Kur?
- Diženajā Porta. Tā mēdza dēvēt Osmaņu impēriju. Vēstnieka amatā tolaik bija sers Stretfords Keiūngs. Un tieši tad viss mainījās. Pēc diviem gadiem Leijards atkal atgriezās pie jesīdiem un tika uzņemts ar neizskaidrojamu godu. Tad viņš atrada visas tās senlietas, kas viņu padarīja slavenu. Par šo notikumu ir rakstīts daudzās vēstures grāmatās. Saproti…
Robs centās aizgainīt no prāta savas meitas tēlu un gumijotos vīkšķus…
- Patiesību sakot, man nav ne jausmas, par ko jus runājat.
-Ja, Rob, piedod. Ķeršos uzreiz pie lietas. Pirmajā ekspedīcijā
Leijards devās uz Lalešu. Es uzskatu, ka tieši tad viņš no jesīdiem uzzinājis par "Melno grāmatu", kuru viņiem atņēmis anglis vārdā Jeruzalemes Volijs. Leijards bija pirmais brits, ko jesīdi satikuši kopš Volija vizītes, varbūt pat pirmais rietumnieks, tātad viss izklausās pietiekami loģiski. Jesīdi noteikti pavēstījuši, ka vēlas saņemt grāmatu atpakaļ.
- Varbūt…
- Tad Leijards dodas uz Konstantinopoli un par saviem atklājumiem pastāsta vēstniekam Keningam. Mēs skaidri zinām, ka šie vīri ir tikušies. Tāpat mēs zinām, ka sers Stretfords Kenings bija Īrijas anglis, valdošās protestantu kliķes pārstāvis.
Beidzot Robs sāka apjaust, ko tas varētu nozīmēt.
_____________ senatnes vākti ______________
- Kenings bija īrs?
- Ja! Īrijas angļu aristokrāts. Nelielas grupiņas piederīgais. Tajā ieskaitāmi tādi cilvēki kā Volijs un lords Senledžers. Elles uguņu kluba biedri. Viņi visi ir saistīti.
-Jā, ļoti interesanti. Laikam. Bet ko tas mums dod?
- Tajā paša laikā Īrijā izplatījās baumas par kadu Edvardu Hinksu.
- Kā, lūdzu? Es par tādu neesmu dzirdējis.
- Hinkss bija mazpazīstams īru mācītājs no Korkas. Viņam izdevās atšifrēt ķīļrakstus! Tā tiešām ir, Rob. Pameklē internetā! Tā ir viena no asirioloģijas lielākajām mīklām. Izglītotās Eiropas zinātnieki centās atšifrēt ķīļrakstus, bet visus apsteidza šis Īrijas lauku vikārs! - Izobelas tonis liecināja par aizrautību. - Tagad saliksim divi plus divi kopā. Kā gan Hinksam pēkšņi izdevās atšifrēt ķīļrakstus? Viņš bija mazpazīstams protestantu garīdznieks no nekurienes vidus. No Eires salas purviem.
-Jūs domājat, ka viņš atradis "Melno grāmatu"?
- Es domāju, ka Hinkss atrada "Melno grāmatu". Ir gandrīz pilnīgi skaidrs, ka tā bijusi ķīļrakstā. Tātad Hinkss to atradis, iztulkojis, atšifrējis ķīļrakstus un sapratis, ka atklājis Volija dārgumu. Slaveno jesīdu tekstu, kas reiz piederējis Elles uguņu klubam. Varbūt viņš mēģinājis to paturēt noslēpumā; un tikai daži Īrijas protestanti bus zinājuši, ko Hinkss atradis, - cilvēki, kam nebija svešs Volija un pirmām kārtām Īrijas Elles uguņu kluba stāsts.
-Jūs runājat par Īrijas aristokrātiem, vai ne? Par tādiem cilvēkiem kā… Kenings?
Izobela teju iekliedzās.
- Tieši tā, Rob! Sers Stretfords Kenings Īrijas angļu aprindās bija ietekmīgs vīrs. Tāpat kā daudzi viņam līdzīgie, ari Kenings droši vien kaunējās par Elles uguņu kluba pagātni. Uzzinājis par Volija grāmatas atrašanu, Kenings uzreiz saprata, ka atrisināt visas viņu problēmas. Vajadzēja tikt vaļā no šīs grāmatas. Un
Kenings zinaja, ka Leijards vēlas atdot šo grāmatu jesīdiem. Un Hinkss to ir atradis.
-Tātad "Melnā grāmata" aizceļoja atpakaļ uz Konstantinopoli…
- Un visbeidzot nonāca pie jesīdiem… ar Ostina Leijarda palīdzību!
Klausulē iestājās klusums. Robs apsvēra jauno koncepciju. Un mēģināja nedomāt par savu meitu.
- Nu, tā ir tikai teorija…
- Tā ir vairāk nekā teorija, Rob. Paklausies! - Robs dzirdēja, kā Izobela šķir grāmatas lapas. - Luk. Klausies! Te ir atskaite par Leijarda otro braucienu pie jesīdiem. "Kad jesīdi saka runāt, ka Leijards atgriezies Konstantinopolē, tika nolemts nosūtīt četrus jesīdu priesterus un vadoni…" Un viņi devās uz Konstantinopoli.
-Tātad…
- Klausies tālāk. Pēc dažām "slepenām pārrunām" ar Leijar- du un Keningu Osmaņu impērijas galvaspilsētā, Leijards un jesīdi devās uz austrumiem, uz Kurdistanu, uz jesīdu zemēm. - Izobela ievilka elpu un nolasīja citātu: - "Ceļojums no Vana ezera uz Mosulu izvērtās par triumfa gājienu… Pār Leijardu lija sirsnīgas pateicības lietus. Tieši viņu jesīdi bija uzrunājuši, un viņš pierādīja, ka ir šis uzticības vērts." Pēc tam viņi cauri jesīdu ciemiem devās uz Urfu, un viņiem līdzi "simtiem dziedošu un klaigājošu ļaužu".
Robs apjauta, cik satraukta ir Izobela, taču nespēja dalīties šajās emocijās. Drūmi vērdamies mākoņu pilnajās Londonas debesīs, viņš teica:
- Labi. Es sapratu. Iespējams, jums taisnība. Tatad "Melnā grāmata" varētu but kaut kur Kurdistāna. Nevis Lielbritānijā vai Īrijā. Leijards to aizvedis atpakaļ. Bandīti acīmredzot kļūdījušies. Skaidrs.
- Protams, dārgais, - Izobela sacīja. - Taču tā nav vienkārši Kurdistāna, tā ir Urfa. Saproti? Ari grāmata minēta Urfa. Laleša, protams, ir jesīdu svētā pilsēta, taču senā administratīvā, politiskā galvaspilsēta ir Urfa. Tatad grāmata meklējama Šanliurfā! Tā paslēpta tur. Leijards to aizveda uz turieni. Un pateicīgie jesīdi viņam izstāstīja, kur atrast izcilas senlietas. Nīnives obelisku un tamlīdzīgi. Leijards un Kenings tika pie kārotas slavas. Viss saskan!