Robam bija izkaltusi mute, un viņu pārņēma spējš sarkastiska izmisuma vilnis.
- Skaidrs, Izobela. Tas ir iespejams. Bet, pie velna, kā mēs dabūsim grāmatu rokā? Kā? Jesīdi jau mēģināja mūs nogalināt. Šanliurfā mēs neesam gaidīti. Bet jūs iesakāt mums taisnā ceļā doties atpakaļ un pieprasīt svētos rakstus? Vai mums vēl kaut ko vajadzētu pagūt? Varbūt šķērsot Vana ezeru?
- Es nerunāju par tevi, - nopūtusies stingri noteica Izobela. - Es runāju par sevi. Tā ir mana iespēja! Man Urfā ir draugi. Ja es pirmā tikšu pie "Melnās grāmatas", varbūt tikai aizņemšos uz. dažam stundām, lai nokopētu, tad mums būs kaut kas, ko piedāvāt Klonkarijam. Varēsim savas zināšanas iemainīt pret Liziju un Kristīni. Turklāt es tiešām pazīstu jesīdus. Es ticu, ka varēšu atrast to grāmatu.
- Izobela…
- Atrunāt mani neizdosies! Es dodos uz. Šanliurfu, Rob. Atradīšu to grāmatu. Kristīne ir mana draudzene, un tavu meitu uzskatu gluži vai par savējo. Es gribu palīdzēt. Es to varu. Tici man!
- Bet, Izobela, tas ir bīstami. Teorija ir gluži vienkārši neprātīga! Turklāt jesīdi, kurus sastapu es, ir cieši pārliecināti, ka grāmata joprojām atrodas Lielbritānijā. Ko tas varētu nozīmēt? Un tad vēl tas Kiribali…
Sieviete iesmejas.
- Mani tas Kiribali nepazīst. Turklāt man ir sešdesmit astoņi gadi. Ja mani nogalinās kāds psihiski slims nestorietis, lai tā būtu - vairs nevajadzēs uztraukties par jaunu briļļu recepti. Taču domāju, ka ar mani viss būs kārtībā, Rob. Es jau esmu prātojusi, kur "Melno grāmatu" varētu meklēt. Šovakar es lidoju u/. Urfu.
Robs iebilda. Izobelas dotā cerība bija vārga, ļoti vārga, taču vienlaikus patīkama. Varbūt tādēļ, ka citu cerību viņam nebija. Turklāt Robs zināja, ka Izobela riskē ar savu dzīvību - lai kāds ari būtu iznākums.
- Paldies, Izobela. Paldies jums par visu, lai kas ari notiktu.
- Nav par ko. Dc nada. Mēs izglābsim meitenes, Rob. Drīz tiksimies. Visi četri!
Atslīdzis krēslā, Robs izberzēja acis. Tad viņš aizgāja uz krodziņu un viens pats dzēra alu. Atgriezies - uz dažām minūtēm - viņš nespēja izturēt klusumu, tādēļ izgāja atkal uz ielas un turpināja dzert. Viņš staigāja no viena kroga uz otru un ik pēc piecām minūtēm ieskatījās mobilā telefona ekrānā. Tapat viņš rīkojās nākamajā dienā un arī pēc tam. Sēlija piezvanīja piecas reizes. Zvanīja ari draugi no The Times, Stīvs, Sēlija, taču no policijas nebija ne miņas.
Un gandrīz katru stundu zvanīja Izobela, atskaitoties par paveikto Urfā. Stāstīja, ka esot "tuvu patiesībai, tuvu grāmatai". Daži jesīdi noliedzot, ka grāmata ir pie viņiem, savukārt citi uzskatot, ka viņai taisnība un "Melnā grāmata" savulaik atdota atpakaļ, taču nav zināms, kur to meklēt.
- Es esmu tuvu, Rob, - viņa teica. - Ļoti tuvu.
Pēdējās telefonsarunas laika Robs klausulē dzirdēja muedz.i- nu saucienus, kas apslāpēja Izobelas kaismīgo stāstījumu. "Ir savādi šaušalīgi dzirdēt Šanliurfas trokšņus. Ja es nebūtu devies uz turieni, tas briesmas nenotiktu." Robs vairs negribēja domāt par Kurdistānu.
Nākamās divas dienas Robam bija tīrās mocības. Izobela vairs nezvanīja. An Stīvs vairs tik bieži neatgādināja par sevi. Klusums nebija izturams. Viņš mēģināja iedzert tēju un mierināt Sēliju, aizgāja uz lielveikalu un nopirka vodkas pudeli. Atgriezies mājās, viņš tūdaļ sēdas pie klepjdatora. Jau atkal. Šī naba kļuvusi teju automātiska, jo cerību sagaidīt kādu ziņu nebija.
Taču šoreiz ekrānā parādījās neliels aploksnes simboliņš. Pienākusi jauna elektroniskā pasta vēstule. Jauna vēstule no… Klonkarija.
Uztraukumā sakodis zobus, Robs atvēra vēstuli.
Sūtījums bija tukšs - ja neskaita saiti uz videoierakstu. Robs noklikšķināja uz šīs saites. Ekrāns uzdzirkstīja un tad noskaidrojās. Robs ieraudzīja Kristīni un savu meitu tukšā istaba, abas atkal bija piesietas pie krēsliem. Ši istaba šķita nedaudz mazāka nekā iepriekšējā. Gūsteknēm mugurā bija citas drēbes. Acīmredzot viņas pārvietotās uz citurieni.
Bet ne jau tādēļ Robs nodrebēja, neciešamu baiļu un sāpju pārņemts. Šermuļus uzdzina maisi, kas bija galvā abām ķīlniecem. Kāds viņām uzmaucis galvā maisus.
Saviebies Robs atcerējās, cik briesmīgi juties Lalešā ar tādu melnu maisu galvā. "Kā skatoties tumsā."
Videoieraksts - Lizija un Kristīne sēž klusēdamas ar maisiem galvā un piesietas pie krēsliem - ilga trīs minūtes. Pēc tam parādījās Klonkarijs, kurš runāja tieši kamerā.
Robs lūkojās slaidajā 1111 pievilcīgajā jauneklī.
- Sveiks, Rob! Kā redzi, esam pārcēlušies uz daudz satrieco- šāku mājvietu. Meitenēm uzvilkti maisi, jo mēs gribam viņas par- biedet līdz nāvei. Tātad. Izstāsti man par "Melno grāmatu"! Vai tiešam esi ticis tai klāt? Man tas jāzina. Gribu but pilnīgi informēts. Lūdzu, neko neturi noslēpuma! Man tie nepatīk. Ģimenes noslēpumi ir tik šausmīgi, vai ne? Tad stāsti! Ja vēl gribi satikt savas meitenes, ja nevēlies, lai viņas mirst, tad stāsti! Un nekavējies! Nemudini mani darīt to, ko es patiesība nemaz nealkstu darīt.
Klonkarijs aizgriezās. Šķita, ka viņš sačukstas ar kādu, kurš stāv aiz kameras. Fonā atskanēja smiekli. Tad Klonkarijs atkal pievērsās kamerai.
- Ķersimies pie lietas, Rob! Tu zini, ko es gribu darīt un ar ko nodarbojos. Tā ir upurēšana, vai ne? Cilvēku upurēšana. Diemžēl esmu grūtas izvēles priekšā. Proti, nezinu, kā lai nogalinu tavu meitu un Kristīni. Jo upurēšanas metožu ir tik daudz! Kuras ir tavas miļākās, Rob? Man labāk patīk vikingu rituāli. Tev ne? Piemēram, asiņainais ērglis. Profesors noteikti satraucās, kad mēs viņam izrāvām plaušas. Apbrīnoja procesa atstāto iespaidu, ja atļauts tā sacīt. Taču mes varējām būt daudz… nežēlīgāki. - Klonkarijs pasmaidīja.
Robs sēdēja savā dzīvokli un svīda.
- Debešķīgs rituāls ir ari ķeltiem, - teica Klonkarijs, paliecies tuvāk kamerai. - Viņi dūra savus upurus uz mieta. īpaši jaunas sievietes. Vispirms viņas noģērba kailas, tad aiznesa uz lauku, uzcēla augstas, asas kārts galā, izpleta viņām kājas un tad… gluži vienkārši parava uz leju. Uzdūra uz mieta. Caur vagīnu vai anālo atveri. - Nožāvājies Klonkarijs turpināja: - Es tiešām negribu ko tādu darīt ar tavu draudzeni, Rob. Saproti, ja iegrūdīšu mietu viņai pežā, tad viņa nošķiedis ar asinīm visu paklāju. Un mums būs jāpērk milzigs daudzums paklāju tīrīšanas līdzekļa. Tik nevajadzīgi izdevumi! - Viņš atkal pasmaidīja. - Tādēļ labāk pagādā man to "Melno grāmatu"! To Volija mēslu, ko tu atradi Lalešā. Un atdod to nekavējoties!
Kamera viegli noraustījās. Klonkarijs pastiepa roku, lai to nostabilizētu. Tad viņš teica taisni kamerā:
-Savukārt bērnu upurēšana… Tā kā Lizija ir šeit…
Piecēlies viņš piegāja pie Lizijas krēsla. Ar burvju mākslinieka cienīgu žestu Klonkarijs norāva meitenei maisu no galvas. Mazā pārbijusies vērās kamerā. Gumijotais vīkšķis viņai joprojām bija mutē.
Klonkarijs noglauda Lizijas galvu.
- Ir tik daudz metožu, ko varētu izmantot šīs meitenes upurēšana! Kuru mums izvēlēties? Inki aizvestu bērnus kalnos un atstatu drošā navē. Taču tam vajadzīgs pārāk ilgs laiks. Un tas būtu… garlaicīgi. Varbūt izmantot kādu no rafinētajām acteku metodēm? Vai esi dzirdējis par dievu Tlaloku? - Viņš apgāja apkārt Lizijas krēslam. - Godīgi sakot, šis dievs bija ists nelabais, Rob. Viņš velējās savas slāpes veldzēt ar cilvēku asarām, tādēļ acteku priesteriem nācās raudināt bērnus. Un šis asaras plūda no bērnu pirkstu galiņiem. Ļoti lēni. Cita pēc citas.