To sakot, Klonkarijs atraisīja vienu Lizijas roku. Robs manīja, ka meitenes rociņa dreb.
-Jā, Rob, viņiem norāva nagus un tad nogrieza pirkstiņus. Piemēram, šādi. - Viņš noglāstīja Lizijas plaukstu. - Bērni, protams, raudāja, kad viņiem tika nogriezti pirkstu gali. Raujot mazajiem nost nagus, acteki savāca asaras un ziedoja tās Tlalokam. Pēc tam bērniem nocirta galvu. - Klonkarijs pasmaidīja un tad atkal piesēja Lizijas roku pie krēsla. - Iespējams, es tieši tā ari rīkošos, Rob. Sekošu seno acteku metodei. Taču uzskatu, ka tev vajadzētu pacensties un atrunāt mani no šāda soļa. Nemudini mani noraut viņai nagus, nogriezt pirkstus un pēc tam nocirst galvu! Ja tu tomēr būsi pārāk stūrgalvīgs, es tev noteikti aizsūtīšu plastmasas trauciņu ar viņas asarām. Tātad ķeries pie darba, kusties, strādā! - Viņš pasmaidīja. - Uz priekšu!
Slepkava paliecās tuvāk, meklējot slēdzi. Videoieraksts tika apturēts.
Vel desmit minūtes Robs vērās datora ekrāna. Sastingušajā Klonkarija smīnā. Augstajos vaigu kaulos; mirdzošajās zaļajās acis un tumšajos matos. Viņam aiz muguras vīdēja Lizija un Kristīne - piesietas pie krēsliem, gaidīdamas uzduršanu uz mieta, sa- kropļošanu un nāvi. Robs nešaubījās, ka Klonkarijs tā ari izdarīs, - viņš bija lasījis ziņojumu par de Savarija slepkavību.
Nākamo dienu Robs pavadīja kopā ar Sēliju. Un tad saņēma vēl vienu elektroniskā pasta vēstuli ar kārtējo videoierakstu. Tas bija tik briesmīgs, ka skatīdamies Robs izvēmās.
Četrdesmit pirmā nodala
Saņēmis vēstuli ar jauno videoierakstu, Robs nekavējoties devās uz Skotlendjardu pie Foristera. Viņš pat iepriekš nepiezvanīja, neuzrakstīja elektroniskā pasta ziņojumu, tikai izskaloja muti, nomazgāja seju ar aukstu ūdeni un steigšus iemetas taksometrā.
Pa ceļam uz Viktorijas rajonu viņš raudzījās uz visiem laimīgajiem cilvēkiem. Tie iepirkās, pastaigājās, izkāpa no autobusiem vai iekāpa tajos, pētīja veikalu skatlogus. Bija grūti samierināties, ka ielā rit ierastā dzīve, ja tikko videoieraksta redzēta tik neaptverama perversija.
Viņš mēģināja par to nedomāt. "Jāmācās kontrolēt savas dusmas. Ja ari Kristīnei palīdzēt ir par vēlu, mēs vēl varam glābt manu meitu." Robs atslīga taksometra aizmugures sēdeklī un juta, ka labprāt vēlētos izdauzīt automašīnas logu, taču saņēmās un paškontroli nezaudēja. "Pagaidām. Ja kādreiz izdosies tikt klāt Klonkarijam, tad viņu gan es nogalināšu. Ne tikai noduršu vai nokaušu ar cirvi; es belzīšu viņam pa galvu ar krāsns kruķi, kamēr smadzenes izšķidīs caur acu dobumiem. Nē, labāk es viņu lēnam dedzināšu ar skābi, iznicināšu to smukuliti. Visu. Visu, visu, VISU. VISU."
Robs gribēja atmaksāt par tikko ekrānā skatito - par to, ko Klonkarijs izdarījis ar Kristīni. Viņš vēlējās atriebties. Tīulaļ.
Taksometrs apstājās pie stikla un tēraudā būvētā Jaunā Skotlendjarda nama. Neganti sakodis zobus, Robs samaksāja šoferim un pa stiklotajām durvīm iegāja ēkā. Meitenes reģistratūrā mēģināja viņu aizkavēt, taču viņš uz tam paskalijas tik nikni, ka nabadzītes nezināja, ko iesākt. Tad viņu foajē pamanīja Boidžērs.
- Jums kaut kas jāredz, - sacīja Robs.
Draudzīgais soms uzsmaidīja, taču Robs neatbildēja. Soma sejas izteiksme apmācas, un Robs drūmi palūkojas uz viņu.
Liftā viņi brauca klusēdami un ari līdz Foristera kabinetam aizgāja tāpat. Boidžērs pieklauvēja pie priekšnieka durvīm, taču Robs negaidīja un ielauzās kabinetā. Foristers pārsteigts salecas, bet Robs iekārtojās krēslā līdzās viņam un strupi noteica:
- Noskatieties šo. Tas bija e-pastā no Klonkarija.
- Kādēļ jūs nepiezvanījāt, lai mēs varētu…
- Noskatieties!
Satraukts palūkojies uz Boidžēru, Foristers paliecas tuvāk ek- rānam un atvēra meklēšanas programmu. Robs nosauca viņam savu elektroniskā pasta paroli.
- Lūk, - Robs rādīja, - tā ir saite uz video. Atveriet to!
Kad Foristers noklikšķināja peli, ekrānā parādījās tā pati aina. Kristīne ar Liziju, piesietas pie krēsliem, tajās pašās drēbes, maisos un nepazīstamajā istabā.
- Fsmu to jau redzējis, - klusi sacīja Foristers. - Mēs taču strādājam, Rob. Manuprāt, bandīti liek meitenēm galvā maisus, lai viņas nevarētu piemiegt jums ar aci vai nosūtīt kādu signālu. Bet es tiešām vēlējos piebilst…
- Detektīvi
-Esmu izpētījis Klonkariju un Voliju dzimtas, viņu senčus. Ir kāds jauns pavērsiens…
- Detektīvi - Robs dusmās un bēdās zvēroja. - Aizverieties, lūdzu! Un gluži vienkārši noskatieties šo video.
Abi policisti apmainījās satrauktiem skatieniem. Boidžērs apgāja apkārt rakstāmgaldam, lai varētu redzēt ierakstu. Tad visi trīs viri lūkojās datora ekrāna.
Kreisajā pusē parādījās kāds stāvs - Klonkarijs ar milzīgu kastroli rokā. Pelēkais metāla trauks bija pilns ar verdošu ūdeni. Nolicis kastroli, viņš nozuda. Kristme un Lizija sēdēja ar pretīgajiem, melnajiem maisiem galvā, acīmredzot nenojauzdamas, kas apkārt notiek. Nesaprazdamas, kas Klonkarijam padoma.
Nelietis atgriezās, nesdams kaut ko līdzīgu metāla trijkājim un pārvietojamu gāzes plītiņu, kura jau dega zilgana liesmiņa. Viņš nolika trijkāji pretī Kristinei un gāzes plītiņu novietoja starp metāla kājiņām. Tad viņš paņēma trauku ar vārošo ūdeni un uzlika uz plīts. Ūdens tūdaļ sāka burbuļot.
Acīmredzami apmierināts, Klonkarijs pievērsās kamerai.
- Zviedri ir dīvaini ļautiņi, vai ne, Rob? Ņemsim kaut vai viņu ēšanas paradumus. Sviestmaizes bez virsējās šķēles. Mazsā- līts lasis. Visvisādi siļķu ēdieni. Un tagad šis! Lai vai kā, mēs esam gatavi. Ceru, ka tu, Rob, pratīsi novērtēt mūsu pūles, šis kastrolis izmaksāja piecdesmit mārciņas. Vēlāk varēšu nest atpakaļ, iemainu pret tosteri. - Viņš aizgriezās no kameras. - Labi. Puiši, vai kādam ir nazis? - Nelietis raudzījās kaut kur garām kamerai. - Ei? Vai kādam ir lielais cilvēku griežamais duncis? Jā, ir īstais. Liels paldies.
Paņēmis duramo no kāda ekrāna neredzama biedra, Klonkarijs pacēla vareno nazi rokā un ar īkšķi pārbaudīja asmeni.
- Lieliski. - Viņš jau atkal vērās kamerā. - Protams, es nerunāju par mūsdienu zviedriem, Rob. Es nebiju domājis Ikea firmas ēdamistabas krēslus vai Volvo un Saab markas automašīnas, vai telpu tenisa aprīkojumu. - Klonkarijs sāka smieties. - Es runāju par īstajiem zviedriem, par viduslaiku zviedriem. Par garmatainajiem barbariem, kas tiešām zināja, kā tikt gala ar upuriem un kā nest ziedu… Odinam. Un Toram. Nu, tu jau zini. Un tieši ar to mēs tagad nodarbosimies, turklāt ļoti īpašā veidā. Šis bus zviedru rīts! Mācīsimies seno zviedru upurēšanas rituālu. Ta būs iekšu vārīšana. - Pēkšņi ekrāna uzzibsnīja dunča asmens. - Uzšķērdīsim vienu no tavām meitenēm un šajā lielajā katla izvārīsim viņas plaušas un citus dzīvībai svarīgus orgānus. Bet… kuru mēs upurēsim? Kuru tu gribētu? - Nelietim iemirdzējās acis. - Kuru? Mazo vai lielo? Ko teiksi? Domāju, ka pašu labāko pataupīsim uz beigām, ja? Un, manuprāt, lai ka tu mīlētu Kristīni ar šo dievī- go dzimumzīmīti pie krūtsgala, vairāk tu esi pieķēries meitai. Tādēļ meitu mēs atstāsim citam rituālam, vēlākam laikam, varbūt rītdienai, bet tagad ķersimies pie francūzietes. Viņai ir tik jauks vēderiņš! Vai uzšķērdīsim tavu draudzenīti? Jā, droši vien.
Slepkava paliecās uz priekšu, pie Kristīnes galvas. Viņa cīnījās pretī un locījās, taču velti. Robs manīja, kā cilājas maiss, kad Kristīne bailēs smagi elpo.