Klonkarijs par pāris collām pacēla viņas džemperi, un Kristīne no pieskāriena sarāvās.
- Debess! Izskatās, ka viņai tas ne sevišķi patīk. Bet es jau tikai izraušu viņai zarnas, kuņģi un varbūt urīnpūsli, lai uz lēnas uguns uzvārītu šajā katlā. Pēc apmēram trīsdesmit minūtēm viņa nomirs. Citi nodomās, ka viņa aizgājusi pie zobārsta. Kas gan tur slikts, Kristīne?
Gaiss kabinetā šķita sasmacis. Foristers pastiepa roku, lai izslēgtu videoierakstu.
- Nē! - Robs iekliedzās. - Skatieties! Es gribu, lai jūs noskatāties līdz galam. Man tas bija jānoskatās, nolādēts! Skatieties!
Foristers atslīga krēslā. Robs policista acīs pamanīja asaru mirdzumu, taču palika vienaldzīgs. "Viņam tas jānoskatās. Tagad ari viņiem tas jānoskatās."
Un viņi skatījās.
Pirmo cirtienu Klonkarijs izpildīja veikli. Ar profesionālu vieglumu, it kā butu mācījies par miesnieku, viņš iegrūda dunci Kristīnes kailajā vēderā un pavilkti asmeni uz sāniem. Pašķīda asinis - gar pašu nazi un Kristīnei klēpī. Vaids bija skaidri saklausāms par spīti vikšķim mutē un maisam galvā. Asinis plūda lēnām, un pamazām skatienam atklājas ari iekšējie orgāni - gluži kā notrieptas savadu zīdaiņu galviņas.
- Pavei tik! - iesaucās Klonkarijs, paverot brūci, lai ielūkotos iekšā. - Kas tad mums te pulsē? Dzemdes kundze? Nu, meitenīt, paej malā!
Nometis dunci, slepkava iegrūda rokas Kristīnes vēderā. Robs pamanīja, cik bāls tas ir - iedegums gūsta laika bija pazudis, ada šķita teju balta un to pamazām iekrāsoja pilošās asinis. Kristīnes vaidi pārtapa sāpju smilkstos. Klonkarijs lēnām vilka ārā sievietes zarnas - pasteļu pelēkus, slidenus rituļus, kas atgādināja neglītas jēlas desiņas.
Tad Klonkarijs izrāva ari citus Kristīnes orgānus, kas ar vēnām, artērijām, muskuļiem un pelēcīgi baltajiem ganglijiem joprojām turējās pie ķermeņa. Pēc tam viņš aiznesa orgānus līdz katlam un ar plunkšķi iemeta verdošajā ūdenī.
Kristīne sāpēs locījās.
- Tagad tu redzi, cik gudri bijuši zviedri. Upurim var izraut daļu iekšu, taču tas joprojām paliek dzīvs, jo galvenie orgāni ir palikuši un vielmaiņas procesi turpinās. Taču arī viņa vārīsies līdz nāvei. - Klonkarijs pasmīnēja. - Ei, varbūt iebērt mazliet piparu? Lai pikantāk? Tas tik bus sautējums!
Atskanēja vaids - savāds, elsu un sāpju pārņemts, gluži kā lūgums, ko apslāpē vīkšķis un maiss. Neko tādu Robs vēl savā mūžā nebija dzirdējis.
Klonkarijs kaut kur bija sadabūjis lielu karoti no koka un maisīja briesmīgo viru. Tā tas turpinājās vairākas minūtes, ko pāršķēla Kristīnes izmisuma pilnie kunksti. Klonkarijs vīlies nopūtās.
-Jēziņ! Viņa gan prot vaidēt, ko? Kad es viņu drāzu, tad gan šī nemaz nevaidēja. Domā, viņai tas patīk? I tam. - Viņš pasmaidīja. - Zinu! Iepriecināsim viņu ar atbilstošu zviedru meldiņu! - Klonkarijs sāka dungot un pēc tam ari paskaļi dziedāt. - Mamma Mia, neļauj man iet, ak vai, ka gan es varētu tevi aizmirst! Jā, kopš šķiršanas man bija salauzta sirds un nomākts prāts, bet tagad tu… esi ielicis mani ātrvāritajā!
Viņš beidza dziedāt. Vaidi bija izvērtušies klusā elsošana un smilkstēšanā. Klonkarijs vēlreiz apmaisīja viru.
- Galvu augšā, Kristīne! Ilgi vairs nav jāgaida. Manuprat, mērce jau kļūst biezāka. - Viņš pasmaidija. - Palūk, kas tad te? Tu tik pavei! Nieres kundze!
Nelietis pagriezās pret kameru un pacēla lielo karoti. Izrādījās, ka tajā ir viena no Kristīnes tumši brūnajām nierēm, ko klaja vēnas un artērijas. Masa atgādināja asinssarkanu spageti.
Foristers iedūra skatienu grīdā.
- Tas arī viss, - ierunājās Robs. - Te videoieraksts beidzas. Kristīne nogāžas zemē. Viņa gluži vienkārši… nomirst.
Boidžērs paliecās uz priekšu, aizvēra elektroniskā pasta vēstuli un tad pievērsās Robam, taču neko neteica. Arī viņa acīs vīdēja asaras.
Kadu brīdi vīri tikai sēdēja un klusēja, jo vārdi nenāca pār lupām. Robs nelaimīgs paraustīja plecus un piecēlās.
Tad iezvanījās telefons.
Detektīvs paņēma klausuli. Klusi runādams, viņš lūkojās uz Robu. Pabeidzis sarunu, viņš teica:
- Iespējams, ir par vēlu glābt Kristīni, taču jusu meitai mēs vēl varam palīdzēt.
Stāvēdams atvērtajās durvīs, Robs raudzījās uz kriminālmeklēšanas vecāko inspektoru.
Foristers drūmi palocīja galvu.
-Zvanīja no Īrijas. Viņu policisti atraduši bandu.
četrdesmit otrā nodala
Foristers ar Robu satikās Dublinas lidostā. Policistam līdzi bija vairāki iri kolēģi ar zelta zvaigznēm pie cepurēm.
Apmainījušies pieklājības frāzēm, viri cauri atlidošanas zonai devās uz vējiem apņemto autostāvvietu un klusēdami iekāpa mi- nivenā.
Drūmo un biedējošo klusumu pārtrauca Robs.
- Vai mana bijusi sieva ir šeit?
Foristers palocīja galvu.
- Ieradās pirms stundas un tagad ir notikuma vietā.
- Tā bija pēdējā biļete uz to reisu, - paskaidroja Robs. Viņam bija nepieciešams visu izstāstīt. Viņš atkal jutās vainīgs. Par to, ka Kristīne gājusi bojā; ka Lizijai jāpiedzīvo tas šausmas; ka pats bijis tik nāvīgi stulbs. - Tādēļ… - viņš turpināja, pūlēdamies apvaldīt emocijas, - es lidoju ar nakamo reisu. Laidu viņu pirmo.
Policisti saprotoši māja. Robs vairs nezināja, ko teikt. Nopūties viņš lauzīja rokas un centās nedomāt par Kristīni. Tad viņš pacēla galvu un izstāstīja Foristeram un Boidžēram par Izobelu un viņas mēģinājumiem atrast "Melno grāmatu". Jau vismaz dienu no šīs sievietes nebija ne miņas, un ari sazvanīt viņu nav iespējams. Robs gan atzina, ka šāda klusēšana varētu liecināt par viņas tuvošanos mērķim. Iespējams, Izobela atrodas tuksnesī, kur nav mobilo sakaru zonas.
Neveiksmīgi tēlodami, ka šis stāsts atstājis uz viņiem iespaidu, policisti raustīja plecus. Robs viņiem neko nevarēja pārmest - Izobelas gājiens bija riskants un visnotaļ bezcerīgs, turklāt Kur- distana šķita tik tala salīdzinājumā ar auksto, lietaino Īriju un stūri iedzītajiem bandītiem, ar līķi, kam izrautas iekšas, un meitu, kam draud saplosīšana gabalos.
Visbeidzot Robs sacīja:
- Tātad, kādi ir pēdējie…
- Detektīvs Līems Dulijs, - ierunājās sirms īru policists ar nopietnu, skarbu izteiksmi sejā. Viņš sarokojās ar Robu. - Esam viņus ielenkuši. Iekšā acīmredzot lauzties nevaram. Puiši ir nopietni apbruņojušies. Ir nogalinājuši… sievieti… jusu draudzeni. Man ļoti žēl. Taču meitene joprojām ir dzīva, un mēs gribam viņu glābt. Mes viņu izglābsim, taču jārīkojas uzmanīgi.
- Jā, - atbildēja Robs un lūkojās ārā pa lietus lāsēm klāto automašīnas logu. Viņi bija nonākuši satiksmes sastrēgumā uz Dublinas apvedceļa.
Dūlijs paliecās uz priekšu un uzsita šoferim pa plecu. Tas iedarbināja sirēnu, un busiņš apbrauca stāvošas automašīnas, kas parāvās malā, dodot ceļu policistiem.
- Labi, - sacīja Dūlijs, cenzdamies pārkliegt sirēnu. - Esmu pārliecināts, ka detektīvs Foristers jums jau visu ir izstāstījis, taču tagad būsiet notikuma vietā. Mēs notvērām vienu no viņiem. To itāli…
- Marsinelli, - precizēja Foristers.
-Jā, Marsinelli. Notvērām vakar. Protams, tas bija kā brīdinājums pārejai bandai. Viņi tagad zina, ka ir aplenkti. Taču viņi ir pamatīgi bruņoti.
Robs palocīja galvu, nopūtās un tad ļāvās savam emocijām. Salicis uz priekšu, viņš atbalstīja pieri pret priekšējo sēdekli un domāja par Kristīni. Par to, ka viņa noteikti dzirdēja, kā vārās pašas iekšējie orgāni…