Foristers mierinādams uzlika roku viņam uz pleca.
- Neuztraucieties, Rob, mēs viņus arestēsim. Iru policija zina, kas darāms. Viņi ar īru teroristiem cinās jau trīsdesmit gadus. Mēs atbrīvosim Liziju.
Norūcies Robs atskārta, ka jūtas ne tikai noskumis un pārbijies, bet arī aizvainots, nikns uz policiju. 'Tā ir notvērusi tikai vienu bandas locekli, bet mana meita joprojām atrodas tajā māja, Klonkarija rokās. Kristīne jau ir mirusi. īru policisti tikai lieki terē laiku."
- Jūs gribat teikt, - Robs bilda, - ka esat nonākuši strupceļā? Esat aplenkuši to vietu, taču tur ielauzties neriskējat, jo var ciest mana meita. Taču viņš jau nokāva manu draudzeni! Un mēs zinām, ka arī agrāk viņš ir slepkavojis cilvēkus. Kā mēs varam būt droši, ka tieši šobrīd viņš nenogalina Liziju? Varbūt tas notiek jau šajā pašā mirkli!
Dūlijs papurināja galvu.
- Mēs zinām, ka ar jūsu meitu viss ir kārtībā, jo visu laiku runājam ar Klonkariju.
-Kā?
- Ar interneta kameras palīdzību. Šoreiz viņš ir uzstādījis kameni, kas darbojas abos virzienos. Esam redzejuši jusu meitu, un viņai nekas nekaiš. Viņai nav nodarīts pari. Taču viņa joprojām ir sasieta.
Lai gūtu apstiprinājumu, Robs paskatījās uz. Foristeru. Kriminālmeklēšanas vecākais inspektors palocīja galvu.
- Klonkarijs daudz runā. Iespējams, lietojis narkotikas.
- Ja nu viņš pēkšņi lūzis?
Automašīnā iestājas smags klusums. Sirēna jau bija izslēgta. Neviens neteica ne vārda. Tad ierunājās Dūlijs:
- Tā vien šķiet, ka viņš kāda iemesla dēļ ir apņēmies no jums kaut ko saņemt. Viņš grib "Melno grāmatu" vai kā nu to sauc un visu laiku to piemin. Mūsuprāt, viņš ir pārliecināts, ka šī grāmata ir pie jums. Kamēr viņš tā domā, Lizija netiks nogalināta.
Robs nespēja izprast šo vardu jēgu. Viņš vispār neko vairs nesaprata.
Nogriezušies no autostrādes, viņi atstāja aiz muguras pēdējās Dublinas nomales un turpmāk brauca tikai pa lauku ceļiem garām zaļiem mežiem apaugušiem pakalniem. Ik pa laikam pavīdēja kāda balti krāsota viensēta. Norāde vēstīja, ka līdz Viklova kalniem ir pieci kilometri. Joprojām līņāja.
- Protams, - Dūlijs piebilda, - ja manīsim, ka viņš grasās nodarīt pāri jūsu meitai, mēs bruksim iekšā, lai kāds arī butu risks. Tur atrodas arī bruņoti iru policisti. Apsolu.
Aizvēris acis, Robs iztēlojās, kā policija ielaužas mājā, izceļas kautiņš un haoss, bet Klonkarijs klusi smīn un ar virtuves nazi pārgriež meitenei rīkli vai iešauj viņai deniņos brīdī, kad policija sadragā durvis. "Kā viņu apturēt? Kādēļ tāds psihopāts kā Džeimijs Klonkarijs gribētu saudzēt manas meitas dzīvību? Varbūt policijai taisnība. Acīmredzot Klonkarijs alkst dabūt to "Melno grāmatu". Tāpat uzskata ari Izobela. Droši vien Klonkarijs noticējis, ka varu to atrast, citādi būtu nogalinājis Liziju tāpat kā Kristīni."
Diemžēl Robam nebija ne jausmas, kur meklet "Melno grāmatu". Ja Izobelai drīz vien neizdosies to atrast, meli nāks gaismā. "Ko tad? Ja Klonkarijs uzminēs, ka man nekā nav, kas notiks tālāk? Protams, Klonkarijs rīkosies tieši tāpat ka līdz šim, - nogalinās upuri. Gus savu drūmo un baiso apmierinājumu un apklusinās asinskāro balsi savā ļaunajā dvēselē. Nomierinās savus Volija dzimtas dēmonus un nogalinās ar izcilu nežēlību."
Robs vēroja garām slīdošo krāšņi zaļo ainavu. Kāda zemu slīgstošos ozolkoka zaros ieslēpusies norāde vēstīja: "Elles uguņu mežs, Īrijas mežsaimniecības kompānijas Coillte īpašums." Viņi tuvojās galamērķim.
Braucot vilcienā uz Stenstedas lidostu, Robs bija kavējis laiku, iepazīstoties ar šīs vietas vēsturi. Tā viņam izdevās aizgainīt no prāta briesmīgās ainas. Pakalna galā atradās sena mednieku māja - Monpeljē nams. Turpat atradās arī neolīta laikmeta akmeņu aplis. Monpeljē namam bija spoku vietas slava. To iecienījuši okul- tisti, jaunieši, kam patīk malkot sidru, un vietējie vēsturnieki. Ša- jā namā itin bieži pulcējās Elles uguņu kluba biedri, lai iedzertu kokteili, sadedzinātu kādu melnu kaķi un ar sātanu uzspēlētu vistu.
Lielākoties tās bija leģendas un miti - vismaz Robs tā nosprieda -, taču baumas par slepkavībām nemaz nebija tik nepamatotas. Leģendas vēstīja, ka Elles uguņu kluba biedri - Baks īgans, Jeruzalemes Volijs, Džeks Senledžers un pārējie astoņpadsmitā gadsimta sadisti - esot izmantojuši arī to māju, kas atradusies ielejā.
To dēvēja par Kilaki namu. Pirms desmitiem gadu šis nams atjaunots, un remonta laika līdzās nelielai misiņa statujai, kas attēlo dēmonu, atrakts bērna vai liliputa skelets.
Pagriezies Robs lūkojās ārā pa citu logu. Monpeljē nams jau bija redzams - drūma, pelēcīga celtne pašā kalna virsotnē, vēl tumšāka un pelēkāka par sērīgo debesi. Bija nejauka jūnija diena, lietaina un savā ziņā sātaniska. Robs domāja par savu meitu, kas drebinās tajā namā. "Jāsaņemas. Jādomā pozitīvi, kaut nedaudz. Ak, es vēl neesmu apsveicis Foristeru par to veiklo gājienu!"
- Starp citu, lieliski pastrādāts!
Kriminālmeklēšanas vecākais inspektors sarauca pieri.
- Kā, lūdzu?
-Jums taču izdevās atrast tos puišus.
Foristers papurināja galvu.
- Nieki vien! Tikai veiksmīgi minējumi. Mēģināju domāt ar Klonkarija traumētajām smadzenēm. Viņam patīk vēstures atbalss. Pārbaudīju viņa dzimtas saknes. Uzzināju, kur dzīvo viņa ģimene. Sapratu, ka viņš slēptos vietā, kas ir kādā ziņā svarīga. Turklāt viņi meklē Volija "Melno grāmatu". No šejienes nācis Kapelu dedzinātājs Volijs un Jeruzalemes Volijs. Tad nu es secināju, ka viņi sāktu no šejienes. Tad kādēļ mēs nevarētu to pašu?
Automašīna apstājās pie lauku mājas, kuras pagalmā bija uzslieta milzu telts. Viri izkāpa. Iegājis pārpildītajā teltī, Robs stūri ieraudzīja savu bijušo sievu kopā ar kādu iru policisti malkojam tēju. Apkārt rosījās neskaitāmi likuma sargi, bija dzirdams skanīgais iru akcents, mirgoja zelta zvaigznes pie cepurēm un televīzijas monitori.
Dūlijs paņēma Robu aiz rokas un izklāstīja situāciju. Bandītu nams atradās dažu simtu jardu attālumā. Izejot pa šīs mājas sētas puses durvīm un trīs minūtes nosoļojot pa kreisi, šaurajā zaļajā ieleja varētu ieraudzīt kotedžu. Savukārt Monpelje nams atradās varena pakalna virsotnē.
- Klonkarijs to noīrēja pirms vairākiem mēnešiem, - paskaidroja Dulijs. - No zemnieka sievas. Tieši viņa mums par visu paziņoja, kad aptaujājām šejienes iedzīvotājus. Stāstīja, ka redzējusi nākam un ejam savādus cilvēkus. Sākām namu novērot. Jau pirms divdesmit stundām. Šķiet, majā ir pieci cilvēki. Marsinelli notvērām, kad tas devās uz veikalu.
Robs klusēdams palocīja galvu. Viņš jutās kā apstulbis. It kā piedalitos kādā divainā lugā, kur laukos un kalnos izvietoti bruņoti policisti, kas šaujamieroču stobrus pavērsuši pret bandītu kotedžu. Tajā atradās četri viri un viņu vadonis - kāds nolādēts psihopāts. Robam gribējās noskriet lejā pa kalnu un… kaut ko darīt. Vismaz kaut ko. Bet viņš tikai blenza televizoru ekrānos. Šķiet, īru policijai bija vairākas kameras, un viena no tām - infrasarkanā - filmēja bandītu slēpni. Ik kustība gan dienā, gan nakti tika izsekota un fiksēta. Lai gan stundām ilgi nekas vērā ņemams neatgadījās- mājas aizkari bija ciet un durvis noteikti aizslēgtas.
Uz rakstāmgalda pie televīzijas monitoriem atradās klēpjda- tors. Robs minēja, ka tas palīdz uzturēt kontaktus ar Klonkariju. Klēpjdators bija aprīkots ar kameru.