Bija sajūta, ka plaušas kāds piepildījis ar aukstu svinu. Robs devās pie Sēlijas. Viņi sasveicinājās un apskāvās.
Tad Robu pasauca Dūlijs.
- Tas ir Klonkarijs! Atkal runā kamerā. Mēs pateicām, ka esat šeit. Viņš grib runāt ar jums!
Robs skriešus metās pāri visai teltij un nostājās pie klēpjdato- ra ekrāna. Tajā bija redzama tā pati stūrainā seja - teju vai pievilcīga, bet uzdzina stindzinošas šausmas. Gudras, taču viltīgas acis. Aiz Klonkarija muguras bija redzama Lizija citas drēbēs, joprojām sasieta, taču šoreiz bez maisa galvā.
- O, džentlmenis no laikraksta!
Ne vārda neteikdams, Robs vērās ekrānā un pēkšņi sajuta pieskārienu. Dūlijs mudināja runāt ar Klonkariju.
- Sveiks, - Robs sacīja.
- Sveiks! - Klonkarijs sāka smieties. - Piedod, ka nācās uzvārīt tavu līgavu, taču tavai meitiņai nekas nekaiš. Tiešām! Manuprāt, viņa ir lieliskā stāvokli! Mēs dodam viņai daudz augļu. Un viņa plaukst. Protams, es neesmu pārliecināts, cik ilgi varēsim tā turpināt, bet tas vairāk atkarīgs no tevis.
- Tu… - Robs iesāka. - Tu… - Viņš mēģināja vēlreiz. "Nav labi. līs nezinu, ko teikt." Izmisis viņš paskatījās uz Dūliju un tanī bridi kaut ko aptvēra. Viņš zināja, kas tieši sakāms. Viņam rokā bija vēl viena kārts, un nu pienācis laiks to izspēlēt. Viņš atkal pievērsās ekrānam. - Labi, Klonkarij, noslēgsim darījumu. Ja tu man atdosi Liziju, es tev sagādāšu "Melno grāmatu". Es to varu.
Džeimijs Klonkarijs saviebās. Šī bija pirmā nedrošības pazīme, un Robam tā deva cerību.
- Protams, - atbildēja Klonkarijs. - Protams, vari. - Smaids šķita sarkastisks, nepārliecinošs. - Droši vien dabūji Lalešā, vai ne?
-Nē.
- Kur tad tu to dabūji? Pie velna, ko tu gribi panākt, Latrel?
- Grāmata ir Īrijā. Jesīdi man atklāja, kur tā atrodama. Kad biju Lalešā, viņi pateica, kur grāmatu meklēt.
Tie bija salti meli, taču likās, ka nelietis notic. Viņa sejā parā- dijas uztraukuma un šaubu ena, ko maskēja ņirdzīga vīpsnā.
-Jā, bet ir tikpat skaidrs, ka tu man nepateiksi, kur tieši tā grāmata ir. Pat tad, ja es sašķēlēšu tavas meitas degunu ar cigāru griežņi.
- Ir pilnīgi vienalga, kur tā atrodas. Es to atvedīšu uz šejieni. Dienas vai divu laikā. Tad tev bus grāmata, un varēsi man atdot meitu. - Robs ieskatījās Klokarijam acīs. - Un mani neinteresē, vai tu pēc tam aizbēgsi no šejienes.
- Mani arī ne. - Klonkarijs sāka smieties. - Mani arī tas neinteresē, Robij. Es tikai gribu dabūt to grāmatu.
Abi vīrieši skatījās viens uz otru. Robu bija pārņēmusi ziņkāre, sens žurnālista dzinulis.
- Bet… kāpēc? Kāpēc tev tā tik ļoti vajadzīga?
Klonkarijs novērsās no kameras, it kā iegrimtu domās. Kad viņš atkal pacēla zaļās acis, tās šķita iemirdzamies.
- To es laikam varētu tev izstāstīt. Kā žurnālisti to medz dēvēt? Par reklāmu?
Robs atskārta, ka policisti sākuši rosīties. "Kaut kas noticis. Vai tas bija kāds signāls? Vai policija gatavojas ielauzties mājā? Vai manas meitas liktenis tiek izlemts tieši šajā brīdī?"
Foristers ar žestu norādīja, lai Robs turpina runāt.
Taču runāšanu turpināja Klonkarijs.
- Pirms trīssimt gadiem Jeruzalemes Volijs atgriezās no Svētās zemes ar materiāliem, ko bija saņēmis no jesīdiem. Varēja justies laimīgs, jo bija atradis tieši to, ko Elles uguņu klubs meklēja un ko Frānsiss Dešvuds lūkoja gadiem ilgi. Viņš bija atradis pēdējo pierādījumu tam, ka visas reliģijas, visas ticības, Korāns, Talmūds un Bībele, visas tās iepuvušās, iedomātās blēņas ir vien tukšas muļķības. Reliģija ir tikai iestāvējusies urīna smaka, kas saglabājusies kopš cilvēka dvēseles sērdienības laikiem. Tadam ateistam un priesteru nīdējam kā manam sencim šāds pierādījums līdzinājās Svētajam grālam. Milzīgam. Vai uzvarai loterijā. Dievs nav miris; tas nelietis nekad nav dzīvojis. - Klonkarijs pasmaidīja. - Bet ar to viss nebeidzās, Rob. Volija atradums bija tik iespaidīgs, ka salauza viņam sirdi. Kā mēdz teikt? Esi prātīgs savās vēlmes! Vai tas nav aktuāli arī mūsdienās?
- Tātad… ko viņš atrada?
- Ak, jā. - Klonkarijs iesmējās. - To gan tu gribētu zināt, Robij, mans tabloīdu skribent! Taču to es tev neteikšu. Ja tu patiešām zini, kur atrodas "Melnā grāmata", tad izlasīsi pats. Ja kādam to izstāstīsi, tad es sagraizīšu tavu meitu ar steika nazīšiem, ko pa- sūtināšu interneta veikalā eBay. Tagad varu pateikt vien to, ka Tomass Baks Volijs paslēpa šo grāmatu un tikai dažiem draugiem atklāja, kas tajā rakstīts un ka zināmos apstākļos ta ir iznīcināma.
- Kādēļ viņš pats to neiznīcināja?
- Kas to lai zina? "Melnā grāmata" ir tik neparasta… gluži ka apslēptā manta. Tik šausminoša atklāsme, Rob, ka viņš varbūt ne- sadušojās to izdarīt. Viņš droši vien lepojās ar savu veikumu. Viņam piederēja atklājums, kas nebija pa spēkam pat dižajam Deš- vudam. Necilais Toms Volijs no koloniālās Īrijas nomales pārspējis britu finanšu ministru! Viņš noteikti ļoti lepojās, tādēļ nevis iznīcināja grāmatu, bet paslēpa to. Laika gaitā šī slēptuvē aizmirsusies. Un tādēļ mēs tik varonīgi meklējam mana senča diženo atklājumu. Taču ir kāda interesanta lieta, Rob. Vai tu klausies?
Policija pilnīgi noteikti bija kaut ko uzsākusi. Robs manīja, ka bruņoti vīri iet ārā no telts. Bija dzirdamas apslāpētas pavēles. Rosības sajūtu pastiprināja mirgojošie videoekrāni. Tajā pašā laikā šķita, ka bandīti dārzā kaut ko ceļ. Tas bija milzīgs koka miets. Tādu varētu izmantot uzduršanai.
Robs saprata, ka jāturpina saruna ar Klonkariju. Jānomierinās un jāmudina slepkavu runāt.
-Stāsti, stāsti! Es klausos.
- Volijs stāstīja par kādu templi, kuru reiz varētu atrakt Turcijā…
- Gebeklitepē?!
- Gudrs zēns! Gebeklitepē. Volijs izstāstīja savām uzticības personām, ko viņam teikuši jesīdi. I'roti, "Melnā grāmata" jāiznīcina gadījuma, ja tiek atrakta Gebeklitepe.
- Kāpēc?
- Tur jau tā lieta, nolādēts! Ja "Melnā grāmata" nonāk īstajās rokās, tiek lasīta pareizajā gaismā un uztverta kopā ar pierādījumiem no Gebekli, tā var apgriezt pasauli kājām gaisā, ta var mainīt pilnīgi visu! Tā pazemotu un degradētu sabiedrību. Ne tikai reliģijas, bet visu mūsu dzīvi, pasaulē iedibināto kartību. Ja at- klatos patiesība, apdraudēts būtu pilnīgi viss. - Klonkarijs pieliecās ļoti tuvu kamerai. Seja aizpildīja gandrīz visu ekrānu. - Kāda ironija, vai ne, Rob? Visu šo laiku es tikai centos pasargāt tevi no tevis paša, visus tavus stulbeņus, visu cilvēci! Tāds ir Klonkariju uzdevums - aizsargāt visus. Atrast "Melno grāmatu", ja nepieciešams, un iznīcināt to. Lai glābtu pārējos! Zini, būtībā mēs esam īsteni svētie. Tuvākajās dienās es ceru saņemt ielūgumu uz audienci pie pāvesta. - Klonkarija sejā bija atgriezies viltīgais čūskas smīns.
Robs ieskatījās ekrānos aiz klēpjdatora. Tajos bija jaušama kustība. Viena kamera rādīja trīs bruņotus stāvus, kas lēni lida uz kotedžas dārza pusi. "Droši vien policisti. Gatavojas ielauzties." Robs mēģināja koncentrēties dialogam ar Klonkariju, un pēkšņi atskārta, ka slepkava, iespejams, dara tieši to pašu, proti, cenšas novērst Roba un policijas uzmanību.
Taču Dūlijs ar saviem vīriem bija redzējis koka mietu un saprata, ka īstais brīdis ir klāt. Robs pētīja savas meitas profilu. Viņa joprojām bija piesieta pie krēsla. Teju ar spēku piespiedis sevi runāt, Robs apslāpēja emocijas.
- Kādēļ tu rīkojies tik nežēlīgi? Kādēļ slepkavo? Ja tev vajadzīga tikai jesīdu grāmata, kādēļ tu upurē cilvēkus?