Seja klēpjdatora ekrānā sadrūma.
- Tādēļ, ka esmu Klonkarijs. Mēs esam cēlušies no Volijiem, kam senčos bijis Olivers Kromvels. Saproti? Vai saproti, no kurienes radusies tieksme dedzināt cilvēkus? Dedzināt cilvēkus baznīcās? Daudzu skatītāju klātbūtnē? Kromvels esot smējies, kad kaujā nogalinājis cilvēkus.
-Un?
- Tātad vaino manu sasodīto haplotipu. Jautā manai dubultajai spirālei. Ieskaties disbindīna gēnu sekvencē DTNBP-1.
Robs centās nedomāt par savu meitu, kas uzdurta uz. mieta.
- Tu apgalvo, ka esi mantojis šo tieksmi?
Sarkasma pilns, Klonkarijs aplaudēja.
- Izcili, Holms! Jā. Ir diezgan skaidrs, ka esmu psihopāts. Kādi pierādījumi tev vajadzīgi? Paliec šajā kanālā un redzēsi, kā es tiesāju tavas meitas smadzenes ar krāsni ceptiem fri kartupeļiem. Vai ar tādu pierādījumu tev pietiks?
Žurnālists norija dusmas. Viņa galvenais uzdevums bija runāt ar Klonkariju un paturēt acīs meitu. Un tas nozīmēja, ka jāklausās šī vājprāša deklarācijās. Robs palocīja galvu.
- Protams, man ir vardarbības gēns, Rob. Jocīgi, bet man ir ari augsta intelekta gēns. Vai zini, kads ir mans intelektuālās attīstības koeficients? Simt četrdesmit septiņi. Jā, simt četrdesmit septiņi. Tātad es esmu ģēnijs, pat pēc ģēniju standartiem. Vidējais Nobela prēmijas laureātu koeficients ir simt četrdesmit pieci. Es esmu gudrs, Rob! Ļoti gudrs. Varbūt pat pārāk gudrs, lai tev būtu saprotams, cik gudrs esmu. Tāda ir augsta intelekta problēma. Man satikšanās ar parastiem cilvēkiem ir gluži ka mēģinājums nopietni papļāpāt ar molusku.
- Bet es tevi saprotu.
- Lieliski! Tu ar savu nenozīmīgo aspiranta intelektuālās attīstības koeficientu! Kāds tas ir? Simt divdesmit pieci? Simt trīsdesmit? Jēziņ! Es esmu Klonkarijs. Dižciltīgo Kromvelu un Voliju gēnu nēsātājs. Par nožēlu tev un tavai meitai, man ir arī viņu ugunīgās nežēlības gēns. Par to mēs vel pārliecināsimies. Lai vai kā…
Klonkarijs pagriežas pa kreisi. Pacēlis galvu, Robs ieskatījās video monitoros. Policija sāka uzbrukumu; vismaz šaujamieroči bija kaujas gatavībā. Ieleju piepildīja šāvieni un to atbalsis.
It visur skanēja kliedzieni, šāvieni un citi trokšņi. Klēpjdatorā, monitoros, ieleja. Datora ekrāns nomirgoja un tad atkal noskaidrojās, it kā nejauši kāds būtu iebelzis pa kameru. Klonkarijs stāvēja kājās. Ielejā atskanēja kārtējais šāviens, pēc tam vēl četri - un tad tas notika. Robs vēroja, kā otrā policijas vienība šaudama vir- zījās uz priekšu. Šāva ātri un dedzīgi.
Snaiperi iznicināja bandu. Robs redzēja, kā tumšie bandītu stāvi televīzijas monitoros saļimst zemē. Divi cilvēki nokrita. Un tad viņš saklausīja kadu kliedzienu. Nebija skaidrs, vai tas nāk no televizoriem, klēpjdatora vai lauka, taču skaņas laupīja drosmi - tie bija automātiskie ieroči. Atkal kliedziens. Varbūt nogalināts kāds policists. Un tad vēl viens? Uzbrukums turpinājās - tieš- raidē visos policijas telts televīzijas monitoros.
Policisti rāpās pāri kotedžas dārza mūrim un žogiem. Pamazām kotedžas pagalmā pulcējās arvien vairāk cilvēku melnās slēpotāju maskās un melnās ķiverēs. Tie izkliedza pavēles un bļāva uz bandītiem.
Viss notika neaptverama un apdullinošā ātrumā. Vismaz viens no bandītiem izskatījās nopietni ievainots, tas gulēja izpleties un tik tikko spēja pakustēties. Otrs, iespējams, bija beigts. Tad kāds virs devās uz priekšu un iemeta mājā šoka granātu. Robs izdzirdēja briesmīgu troksni, un pa salauztajiem kotedžas logiem ārā vēlās melnu dūmu mākoņi.
Cauri dūmiem, apdullinošajam troksnim un juceklim viens tomēr šķita skaidrs - policija gūst virsroku. "Bet - vai viņiem i/dosies sagūstīt arī Klonkariju?" Robs vērās klēpjdatora ekrānā. Klonkarijs bija sagrābis Liziju. Saraucis pieri, viņš kāpās atpakaļ, arā no istabas. Mirkli pirms bēgšanas viņš aizcirta klēpjdatora vāku. Attēls pazuda.
četrdesmit trešā nodaļa
Policija bija tikusi galā ar bandu, tās locekļi - miruši, nopietni ievainoti vai apcietināti. Visi, izņemot bandas vadoni. Cietuši bija ari divi policisti. Ceļa malā rindojās neatliekamas palīdzības automašīnas, it visur rosījās ārsti, medmāsas un feldšeri.
Kotedžā strādāja policisti, lai pabeigtu operāciju. Klonkarijs acīmredzot bija aizbarikādējies augšstāva tālākajā guļamistabā. Viņš atkal bija ieslēdzis klēpjdatoru; Lizija atkal bija piesieta pie krēsla. Robs to vēroja datorā. Telpa bija iekārtota pēdējai apšaudei.
Robs lūkojās Klonkarija glūnīgaja sejā, smīnā savilktajās lupās un aristokrātiskajos vaibstos. Zaļās acis guļamistabas pustumsa mirdzēja.
Policisti steigšus apspriedās, kā rīkoties tālāk. Foristers uzskatīja, ka vajadzētu gluži vienkārši doties triecienuzbrukumā, izlaužot istabas durvis, - jo ilgāk viņi kavēsies, jo lielākas briesmas draudēs Lizijas dzīvībai. Iru policisti bija daudz atturīgāki; Dūlijs prātoja, ka vajadzētu turpināt sarunas. Varbūt varētu atrast iespēju slepus ielauzties caur jumtu. Robs vēlējās, kaut viņi ilgi nekavētos. Viņš jutās pilnīgi pārliecināts, ka ir izpratis Klonkarija psiholoģiju. Bandas vadonis apzinājās, ka ir nolemts; saprata, ka pie "Melnās grāmatas" netiks, taču alka paņemt Liziju lidzi, turklāt visšaušalīgākajā veida - piespiežot tēvu skatīties, kā mirst viņa bērns. Domādams par dažādajām metodēm, kā Klonkarijs varētu nonāvēt viņa meitu, Robs spēcīgi nodrebēja. "Tas varētu notikt jau šobrīd. Tiešajā ēterā."
Foristers pieskārās Roba plecam, mēģinādams mierināt. īru policisti steidzīgi pētīja kotedžas plānojumu - skursteni, logus, visu. Vai varētu iemest šoka granātas pa augšstāva logiem? Vai nevainojams šāvējs varētu trāpīt cauri logam? Šādas idejas saniknoja Robu. Viņš apzinājās, ka ikviens policijas solis pamudinās Klonkariju nogalināt Liziju. Guļamistabas durvis noteikti bija aizslēgtas, aizbultētas un aizbarikādētas. Tātad sagaidams tikai viens iznākums. Lai ielauztos istabā, būs nepieciešamas divas vai pat trīs minūtes. Tiklidz policija sāks operāciju, Klonkarijs izvilks savu spožo dunci un izgriezīs meitenei mēli. Izdobs acis. Pāršķels tik balto un nevainīgo kaklu…
Robs iztēlojās savas meitas galvu, kas atdalīta no ķermeņa, un vienlaikus centās nedomāt par to. Sēlija klusi raudāja. Šķiet, raudāja ari viņu meita - ekrāna dibenplanā bija redzams, kā dreb viņas pleci.
Ar delnas virspusi noslaucījusi degunu, Sēlija izteica skaļi Roba domas:
- Izejas nav. Viņš nogalinās Liziju. Jēzus…
Sakodis zobus, Robs paskatījās savas bijušās sievas saraudātajā sejā. Viņai bija taisnība.
Klēpjdatora ekrānā varēja vērot, kā Klonkarijs sēž un kaut ko nesakarīgi murmulē. Tā turpinājās jau divdesmit minūtes - kopš šaudīšanās pagalmā un mājā. Tā pļāpāšana šķita pavisam savāda.
Šoreiz viņš runāja par holokaustu.
- Vai esi kādreiz aizdomājies, Rob, par Hitleru? Kāpēc viņš tā rīkojās? Holokausts bija grandiozs cilvēku upurēšanas rituāls, vai ne? Tā to dēvē ebreji. Vai zināji? Šoa. Dedzināmais upuris. Upurēšana. Hitlers viņus upurēja. Tie bija dedzināmie upuri, gluži tāpat ka bērni, ko žīdi upurēja Moloham. Tofetā. Ben-Hinomā. Nāves ēnas ielejā. Sadedzināšanas vietā. Jā. Tieši tur mēs esam, Rob. Nāves ēna. Kur tiek sadedzināti mazi bērni.
Klonkarijs aplaizīja lupas. Vienā rokā viņš turēja revolveri, bet otrā - dunci. Monologs turpinājās.
- Diženi vīri vienmēr upurē, vai ne? Napoleons šķērsoja upes pāri noslīkušo karaviru līķiem. Viņš pavēlēja tiem lēkt ūdeni un noslīkt, lai viņš sastingušas miesas izmantotu par tiltu. Patiesi dižens virs. Bet Pols Pots Kampučijā nokāva divus miljonus savu vīru tikai eksperimenta pēc. Divus miljonus, Rob! Tā rīkojās sarkanie khmeri, un viņi bija haute bourgeoise: vidusslāņa augstākas kārtas pārstāvji. Izglītoti un apgaismoti.