Robs stāvēja izrakumu laukuma vidū lidzās Breitneram. Abi atradās pašā bedres malā un skatījās uz garenu, T veida akmeņu apli iedziļinātā iežogojumā. Tie bija megaliti. Apkārt notika rosīgi rakšanas darbi: turku strādnieki ar otām un lāpstiņām tīrīja zemi, rāpās lejup pa kāpnēm un pa dēļiem izliktiem celiņiem stūma ķerras ar akmeņiem. Saule svelmēja.
Gravējumi šķita savadi - taču pazīstami, jo Robs tos bija redzējis laikraksta ilustrācijās. Akmenī iegrebtas lauvas un spalvaini putni, varbūt pīles. Uz nākamā akmens bija kaut kas līdzīgs skorpionam. Pusei megalītu bija līdzīgi zīmējumi, daudzi no tiem nopietni bojāti, savukārt citi pilnīgi veseli. Robs uzņēma vairākas fotogrāfijas ar telefona kameru un pierakstīja bloknotā savus iespaidus, uzzīmējot arī savādos T veida megalitus.
- Bet, - sacīja Breitners, - tas, protams, nav viss. Komm.
Gar bedres malu viņi aizgāja līdz nākamajam iedziļinātajam veidojumam. Tur bija vēl citi okera krāsas stabi, kurus ieskāva māla ķieģeļu mūris. Starp dīvainajiem stabiem vidēja kaut kas līdzīgs grīdas flīzēm. Garām pagāja gaišmataina vāciete ar caurspīdīgu plastmasas spainīti rokās. Tas bija pilns ar krama gabaliņiem. Meitene sacīja:
- Guten Tag.
- šeit strādā daudzi studenti no I Ieidelbergas.
- Un pārējie strādnieki?
- Kurdi. - Breitnera mirdzošās acis uz brīdi apmācās. - Protams, te ir ari citi eksperti, paleobotāniķi un divi vai trīs citi speciālisti. - Izņēmis kabatlakatu, viņš noslaucīja kailo galvu. - Un Kristīne…
Robs pagriezās. No teltīs iekārtotā vadības centra tuvojas neliela auguma apņēmīga sieviete haki krāsas biksēs un uzkrītoši baltā, tīrā kreklā. Ikviens izrakumu laukumā bija notraipījies ar visuresošajiem Gebeklitepes pauguru smilšu putekļiem. Taču šī arheoloģe ne. Robs saspringa - kā allaž, kad tika iepazīstināts ar jaunu, pievilcīgu sievieti.
- Kristīne Majēra. Mana skeletu speciāliste!
Sīciņā tumšmate pastiepa roku.
- Osteoarheoloģe. Nodarbojos ar bioloģisko antropoloģiju. Pētu cilvēku paliekas un tamlīdzīgi. Līdz šim gan neko tādu neesam atraduši.
Viņas balsi Robs saklausīja franču akcentu. It kā uzminējis Roba domas, Breitners sacīja:
- Kristīne Kembridžā studēja pie Izobelas Previnas, taču ir no Parīzes. Tatad mums šeit ir internacionāla komanda…
- Jā, esmu francūziete, taču jau daudzus gadus dzīvoju An- glijā.
Robs pasmaidīja.
- Mans vārds ir Robs Latrels. Un biogrāfija mums ir līdzīga, jo esmu amerikānis, bet kopš desmit gadu vecuma dzīvoju Londonā.
- Viņš ieradies, lai rakstītu par Gebekli! - Breitners spurdza. - Tādēļ es viņam parādīšu vilku!
- Krokodilu, - iebilda Kristīne.
Breitners sāka smieties, tad pagriezās un devas prom. Robs apmulsis lūkojās uz abiem zinātniekiem. Breitners ar rokas mājienu aicināja sekot.
- Kornm. Es parādīšu.
Viņi lokiem apgāja apkārt dažādām bedrēm un kaudzēm. Robs raudzījās uz visām pusēm. It visur bija redzami megaliti. Daži joprojām līdz pusei zemē. Citi nolīkuši bīstamos leņķos. Viņš nomurmināja:
- Izrakumi ir daudz plašāki, nekā biju domājis…
Taciņa bija tik šaura, ka viņi gāja viens aiz otra.
- Radiolokācijas zondēšana un magnetivitāte rāda, ka šeit aprakti vēl divsimt piecdesmit akmeņi. Varbūt pat vairāk.
-Oho!
- Neticama vieta.
- Un tikpat neticami sena, vai ne?
-Tieši tā…
Breitners bija aiztraucies abiem tālu priekšā. Robam viņš at- gādināja zēnu, kurš dedzīgi vēlas parādīt vecākiem savu jauno mitekli. Kristīne turpināja:
- Patiesību sakot, ir ļoti grūti datēt šo vietu, jo nav nekādu organisku palieku. - Viņi bija nonākuši līdz metāla kāpnēm, un Kristīne nostājās līdzas Robam. - Šeit. Šādi. - Viņa enerģiski kāpa lejup. Acīmredzot arheoloģe nebaidījās notraipīt balto kreklu.
Robs viņai sekoja, taču ne tik veikli. Tagad viņi atradās kādas bedres dibenā. Apkārt gluži kā drūmi sargi slejās megaliti. Robs prātoja, kā šajā vieta izskatītos naktī, taču tūdaļ atvairīja pēkšņās domas un paņēma bloknotu.
- Tātad, ko jūs sakāt par datēšanu?
- Jā. - Kristīne sarauca pieri. - Vēl nesen nevarējām droši pateikt, cik sena ir šī vieta. Protams, mēs zinājām, ka tā ir ļoti sena… Bet noteikt, vai tā ir pirmskeramikas vēlā neolīta A vai PKNB…
- Kā, lūdzu?
- Pagajušajā nedēļā mums beidzot izdevās ar radioaktīvā oglekļa C14 metodi datēt ogles zīmējumus, ko atradām uz kāda me- galita.
- Un atklājās, - rakstīdams bloknota, sacīja Robs, - ka tas ir desmit vai vienpadsmit tūkstošus gadu vecs, vai ne? Tā bija rakstīts avīzē.
- Diemžēl tas raksts nebija sevišķi precīzs. Pat oglekļa metode ir visai aptuvena. Lai iegūtu precīzākus datus, mēs salīdzinājām radioaktīvā oglekļa metodes rezultātus ar atrastajiem krama gabaliņiem, kas iegūti Nemrikā un Biblā, - bultu uzgaļiem un tamlīdzīgi. Salīdzinot šos ar citiem datiem, mēs nonācām pie secinājuma, ka Gebeklitepe drīzāk ir divpadsmit tūkstošus gadu veca.
- Un tādēļ tāda ažiotāža?
Kristīne paskatījās uz viņu, atglauzdama tumšos matus no pieres, un tad iesmējās.
- Es domāju, ka Francis grib, lai jūs apskatāt to ķirzaku.
- Vilku, - precizēja Breitners, nostājies pie T veida staba, kas atrakts līdz pusei. Staba pakāje bija atveidota aptuveni divas pēdas gara dzīvnieka skulptura. Tā bija ļoti grezna un šķita savādi jauna. Šķita, ka akmens mute mc uz grīdu. Robs palūkojās uz Breitneru un turku strādnieku viņam aiz muguras. Turks vērās arheologā ar dusmām, varbūt pat naidu. Šokējoša attieksme. Pamanījis Roba skatienu, vīrietis spēji pagriezās un devās augšup pa kāpnēm. Robs atkal pievērsās Breitneram, kurš šķita neievērojis strādnieka rīcību.
-Šo mēs atradām vakar.
- Kas tas ir?
- Manuprāt, spriežot pec ķepām, tas ir vilks.
- Bet es domāju - krokodils, - iebilda Kristīne.
Breitners iesmējās.
- Redzat? - Viņš uzlika brilles, un stikliņi iemirdzējās spožajā saulē. Uz brīdi Robs atskārta, ka dievina šo cilvēku, kurš tik ļoti aizrāvies ar savu darbu. - Mēs un šie strādnieki esam pirmie, kas to skata kopš… ledus laikmeta beigām.
Robs samirkšķināja acis. Tiešām iespaidīga frāze.
- Šis gravējums ir tik savāds, - Kristīne piebilda. - Neviens nezina, ko tas nozīmē. Jūs pirmo reizi raugāties uz kaut ko ļoti svarīgu. Nav neviena, kas to varētu izskaidrot. Jūsu minējums par šī priekšmeta nozimi ir tikpat labs kā visi pārejie.
- Man tas atgādina kaķi, - pētīdams akmens radījuma žokli, sacīja Robs. - Vai traku zaķi.
Berzēdams zodu, Breitners atbildēja:
- Kaķu dzimtas dzīvnieks? Ziniet, es par to nebiju iedomājies. Savvaļas kaķis…
- Vai drīkstu to aprakstīt savā publikācijā?
- jo, nattirlich, - atteica Breitners, taču šoreiz nesmaidīja. - Bet tagad es piedāvāju iedzert tēju.
Žurnālists pamāja - viņam slāpa. Breitners vedināja viņus atpakaļ cauri apklātu bedru, atvērtu bedru, ar brezentu segtu iežogojumu un strādnieku labirintam. Viņi nonāca pie teltīm bez sienām un ar sarkaniem paklājiem. Vienā stūrī vidēja patvāris ar trim glāzēm tulpes atveidā. Tajās bija salda turku tēja jeb Ģuy, ka to sauca vietējie. No teltīm paveras lielisks skats: bezgalīgi dzeltenīgi līdzenumi un lēzeni pauguri, aiz kuriem sākās Sīrija un Irāka.
Vairākas minūtes viņi sēdēja un pļāpāja. Breitners skaidroja, ka teritorija ap Gebekli savulaik bijusi daudz auglīgāka, bet tagad pārvērtusies par tuksnesi.