Papurinājis galvu, Robs novērsās no klēpjdatora ekrāna.
- Ak, tu negribi par to runāt! - Klonkarijs pavīpsnāja. - Cik ērti! Taču tev nāksies par to runāt, Rob. Tie ir nenoliedzami fakti! Ikvienam politiskajam līderim pasaulē ir kaut niecīga, tomēr tieksme uz vardarbību un sadismu. Irākas karā mēs cīnījāmies par brīvību, vai ne? Bet… cik daudz cilvēku mēs nogalinājām ar savām kasešu bumbām? Divsimt tūkstošus? Pusmiljonu? Tur mēs neko nevaram darīt, vai ne? Visattīstītākās sabiedrības turpina nogalināt. Taču nogalina daudz efektīvāk. Tas mums, cilvēkiem, labi padodas, jo mūs vienmēr vada slepkavas. Vienmēr. Kas notiek ar mūsu līderiem, Rob? Kādēļ viņi vienmēr grib nogalināt? Kas tā par tieksmi? Viņi šķiet vājprātīgi, bet… vai tiešām viņi tik ļoti atšķiras no tevis un manis? Ko tu juti pret mani, Rob? Vai esi iztēlojies, ka nogalini mani? Izvāri karstā eļļa? Nodur? Varu deret, ka esi. Visi gudrie cilvēki, visi apķerīgie puiši ir slepkavas. Mēs visi esam slepkavas. Kas ar mums notiek, Rob? Vai mūsos… ir kaut kas apslēpts? Kā tu domā, Kob? Ko? - Viņš vēlreiz aplaizīja lūpas un pārstāja smaidīt. - Taču es esmu noguris, Kob. Es ne uz mirkli nenoticēju, ka "Melnā grāmata" ir pie tevis vai tu zini, kur to meklēt. Manuprāt, ir pienācis laiks pielikt punklu šai stulbajai melodrāmai.
Viņš piecēlās, aizgriezās no kameras un piegāja pie krēsla. Tad viņš atraisīja auklas, ar kurām bija sasieta Lizija.
Robs vēroja, kā viņa meita lokās Klonkarija rokās. Mute viņai joprojām bija aizbāzta. Klonkarijs pievilka meiteni pie klēpjdatora un nosēdināja sev uz ceļa. Tad viņš sacīja:
- Vai esi kādreiz dzirdējis par skitiem, Rob? Viņiem bija daži pavisam savādi ieradumi. Mēdza upurēt savus zirgus. Sadzina uz kuģiem un dzīvus sadedzināja. Aizraujoši! Tikpat nežēlīgi viņi bija pret jūrniekiem, kas cietuši kuģa katastrofā; ja cilvēkam paveicās izdzīvot pēc kuģa nogrimšanas jūrā, skiti skrēja krastā, sagrāba viņu aiz rokām, aizvilka līdz klintij, uzstiepa tās virsotnē un atkal nometa lejā. Apbrīnojama tauta!
Lizija centās izrauties no Klonkarija tvēriena un ekrānā ieskatījās tēvam acīs. Ieraudzījusi meitu, kas cīnās par savu dzīvību, Sēlija sāka elsot.
- Un tagad es viņu dzīvu sadedzināšu. Tas ir skitu rituāls, kurā viņi upurēja pirmdzimto. Meitene taču ir jūsu pirmdzimtā, vai ne? Patiesībā tas ir jūsu vienīgais bērns, ko? Tātad es iekuršu uguni un tad…
- Ej pie velna, Klonkarij! - Robs iesaucās. - Ej pie velim!
Klonkarijs sāka smieties.
- Ak tā?
- Pie velna! Ja tu viņai kaut pirkstu piedursi, es…
- Ko, Robij? Ko tādu tu izdarīsi? Dauzīsies pie durvīm kā mazs kaķēns, kamēr es griezīšu viņai rīkli? Pasta kastītes atverē izkliegsi neglītus vārdus, kamēr es viņu drāzīšu un beigās nošaušu? Ko? Ko?! Ko iesāksi, pinkšķošais bābieti? Tu gan esi viens patētisks podiņš! Izbeidz draudēt! Kāpēc vēl neesi atnācis un sadevis man pa purnu? Nāc šurp, Robij, es tevi gaidu…
Robu pārņēma nevaldāmas dusmas. Pielēcis kājās, viņš izskrēja no telts. īru policists mēģināja viņu aizturot, taču tika pagrūsts malā. Robs skrēja, cik spēka. Lejup pa zaļo, slapjo, slideno Īrijas pakalnu, lai glābtu savu meitu. Skrēja, cik ātri vien spēja. Sirdspuksti atgādināja bungu rībienus, kas atbalsojās ausīs. Viņš skrēja un skrēja, pakrita slapjajā zālē, piecēlās, aizjoņoja garam dažiem bruņotiem policistiem ar melnām ķiverēm galvā, kuri mēģināja viņu apturēt. Uzkliedzis policistiem, Robs metās pie kotedžas durvīm un jau nākamajā mirklī bija mājā.
Policisti drūzmējās šaurajās kāpnēs uz augšstāvu, taču Robs viņus apsteidza. Pagrūda malā kādu formā tērptu vīru. Bija sajūta, ka vajadzības gadījumā viņš varētu nogrūst cilvēku no klints. Robs jutās ļoti stiprs un nikns - gatavs kaut tūliņ nogalināt Klonkariju.
Pēc brīža viņš jau stāvēja pie aizslēgtajām durvīm. Policisti pavēlēja vākties prom, taču Robs nelikās par viņiem ne zinis. Viņš dauzīja un spārdīja durvis, tās mazliet padevās - acīmredzot aizšaujama bulta bija saliekusies. Robs juta, kā nokrakšķ potītes kauliņi, taču spēra vēl pēdējo reizi. Durvis nodrebēja, eņģes izlūza, un Robs bija istabā.
Guļamistabā. Un tā bija…
Tukša. Tur nekā nebija.
Nebija ne krēsla, ne klēpjdatora, ne Klonkarija; ari Lizijas nebija. Netīrā grīda liecināja, ka nelieši te bijuši - tur mētājās pusat- taisītas ēdiena kārbas, drēbju gabali un netīras kafijas krūzites, pāris avīžu. Un stun - kaudze ar Kristīnes apģērbu.
Robam šķita, ka viņš jūk prātā. Gluži kā ierauts trakulīgā virpuli. "Kur ir Klonkarijs? Kur ir krēsls? Maiss? Kur ir mana meita?"
Istabā parādījās policisti, kas centas izraidīt Robu ārā, aizvest prom, taču viņš nevēlējās nekur iet. Bija jāatrisina šī neizprotama un tracinošā mikla. Viņš jutās piemuļķots, pazemots un bēdu sagrauzts. Robs manīja, ka balansē uz. neprāta robežas.
Gluži kā jucis, Robs pārlūkoja istabu un nopētīja visur izvietotās kameras. "Vai Klonkarijs paslēpies kaut kur citur? Un tagad novēro mūs? Smejas par mums?" Nez kādēļ Robam šķita, ka dzird derdzīgos Klonkarija smieklus; gandrīz vai juta, kā šis nelietis ņirdz par viņu.
Un tad viņš saklausīja īstu troksni. Apslāpētu troksni, kas plūda no skapja istabas stūri. Tā bija cilvēka balss, kurai skanēt traucē mutē iebāzts vīkšķis. Robs šo balsi pazina ļoti labi.
Pagrūdis malā vēl vienu īru policistu, viņš taisna ceļā piegāja pie skapja un atvēra dūnās.
No tumsas viņā lūkojās divas pārbiedēta cilvēka acis. Klusie, apslāpētie kunksti lūdza un vienlaikus pauda atvieglojumu, pat mīlestību.
Tā bija Kristīne.
četrdesmit ceturtā nodaļa
Robs sēdēja grozāmajā krēslā pie Dūlija rakstāmgalda. Dūlija kabinets atradās spožā, jaunā ēkā Lifi upes krasta. No lielā loga desmitajā stāvā pavērās galvu reibinošs skats - austrumos vīdēja upes ieteka Īrijas jūrā, bet dienvidos bija redzami rāmie Viklova kalni. Tie zem skaidrajām debesīm šķita zaļi un nevainīgi. Samie- dzis acis, Robs varēja saskatīt dučiem jūdžu tālo, zemo un drūmo Monpeljē namu mežainā pakalna virsotnē.
Skats uz Monpeljē atsauca Robu realitātē. Viņš pagriezās ar seju pret pārējiem, kas drūzmējās kabinetā. Kopš šausmīgajiem notikumiem Elles uguņu kluba mežā bija pagājušas vien deviņdesmit minūtes. No Klonkarija bija pienākusi tikai viena ziņa - ar apliecinājumu, ka Lizija joprojām ir dzīva. "Bet - kur viņi ir? Kur meitu meklēt?" Mēģinādams to izdomāt un izmisīgi cenzdamies salikt šīs mozaīkas gabaliņus kopā, Robs kodīja pirksta galu.
Kristīne runāja dzīvi un skaidri. Dulijs paliecās tuvāk viņai.
- Vai esat pārliecināta, ka jums nav vajadzīga mediķu palīdzība, lai…
- Nē! - viņa iesaucās. - Ar mani viss ir kartībā. Es taču jau teicu! Man netika nodarīts pāri.
- Tātad, - iejaucās Boidžērs, - kā viņi nogādāja jūs Īrijā?
- Automašīnas bagāžniekā. Ar prāmi. Spriežot pēc pretīgās degvielas un jūras ūdens smakas.
-Jūs ietūcīja bagāžniekā?
- Bet es izturēju. Vispirms bija dažas stundas automašīnā, pēc tam - prāmis. Un tad mēs bijām šeit.