Foristers palocīja galvu.
-Tā jau mēs domājām. Viņi no Lielbritānijas uz Īriju pārvietojās ar prāmi, izvairoties no muitas kontroles. Majeras jaunkundz, es zinu, cik tas ir nepatīkami, taču mums jāzina pēc iespējas vairāk un pēc iespējas ātrāk.
- Kā jau teicu, man nav nodarīts pāri, detektiv. Jautājiet, ko vien vēlaties!
- Labi. Ko jūs atceraties? Vai zināt, kad bandīti izšķīrās? Esam noskaidrojuši, ka jūs ar Liziju pāris dienu tikāt turētas kopā Anglijā. Vai nojaušat, kur tas bija?
- Piedodiet. - Kristīnes balss šķita savāda, vārdi aprauti, skarbi. - Man nav ne jausmas, kur mūs turēja. Varbūt kaut kur netālu no Kembridžas? Pirmais brauciens nebija ilgs, apmēram stundu garš. Mēs ar Liziju abas bijām automašīnas bagāžniekā, bet tad mūs izvilka ārā. Uzmauca galvā maisus un mutēs sabāza tos vīkšķus. Viņi daudz runāja un laikam tad arī izšķīrās. Apmēram pēc pusotras dienas. To ir grūti noteikt, ja mute aizbāzta, galvā maiss un pati esi pārbijusies līdz nāvei.
Kad Foristers klusi pasmaidīja - kā atvainodamies -, Robs atskārta, ka detektīvs cenšas teiktajā saskatīt loģiku. Tad ierunājās Boidžērs:
- Taču es joprojām nesaprotu. Kādēļ tika izspēlēts tāds teātris? Nabaga sieviete videoierakstā, miets dārzā, draudi nogalināt meiteni. Ko tas nozīmē?
- Viņš to uzskatīja par iespēju pamocīt Robu. Psiholoģiski, - paskaidroja Kristīne. - Tas ir Klonkarija stils. Viņš ir psihopāts. Spilgts un teatrāls raksturs. Ja atceraties, man nācās kādu laiku pavadīt kopā ar viņu. Tās nebija laimīgākās stundas manā mūžā. - Robs palūkojās uz Kristini. Viņa vērās preti. - Man viņš ne reizi nepieskārās. Sāku prātot, ka viņš ir aseksuāls. Taču par to, ka viņš ir ekshibicionists, esmu pilnigi pārliecināta. Viņam patīk izrādīties, patīk apzināties, ka cilvēki spiesti noskatīties viņa izdarībās. Patīk, ja upuris cieš, tāpat ka tie cilvēki, kas gūstekni mīl…
Piecēlies Foristers aizgāja līdz logam. Viņam sejā spīdēja maigā Īrijas saule. Pagriezies viņš klusi noteica:
- Un cilvēku upurēšanas rituālu parasti izpilda skatītāju klātbūtne. To man izstāstīja de Savarijs. Viņš lietoja vārdu… pielabinā- šanas spēks rodas no tā, ka rituālu noskatās citi. Acteki veda upurus piramīdu virsotnēs, lai visa pilsēta varētu redzēt, kā tiem tiek izrauta sirds. Vai ne?
- Jā, - Kristine apstiprināja. - Ari vikingu kuģu apbedījumu rituāli bija publiskas upurēšanas ceremonijas. Karpatu iedzīvotāji savus upurus dūra uz mietiem, un atkal plašā publiskā ceremonija. Upurēšanai vajadzīgi skatītāji. Tauta, valdnieks, dievi. Nežēlības teātris. Tāds ir Klonkarija mērķis. Ieilgusi, publiska un ļoti izsmalcināta vardarbība.
- To pašu viņš plānoja arī jums, Kristine, - klusi sacīja Foristers. - Publisku uzduršanu uz mieta. Kotedžas dārzā. Manuprāt, banda Īrijā kaut ko salaida dēlī.
-Kā?
- Viņi sāka strīdēties un šaudīties, - Dūlijs paskaidroja. - Domāju, ka bandīti bez sava līdera zaudēja kontroli.
- Taču ir vēl kāda lieta, - piebilda Boidžērs. - Kāpēc Klonkarijs atstāja bandu Īrija, ja zināja, ka viņus notvers un varbūt pat nošaus?
Robs rūgti iesmējās.
- Vēl viens upurēšanas rituāls. Viņš ziedoja pats savus virus. Publiski. Varbūt pat noskatījās, kā iru policisti viņus nogalina. Kotedžā it visur bija kameras. Varu iztēloties, cik laimīgs viņš bija, kad raudzījās datora ekrānā.
Tad Boidžērs izteica skaļi pašu galveno jautājumu:
- Tātad, kur ir Klonkarijs? Pie velna, kur viņš ir tagad?
Citu pēc cita Robs uzlūkoja visus policistus. Beidzot ierunājās Dūlijs:
- Droši vien Anglijā?
- Vai Īrijā, - atbildēja Boidžērs.
- Manuprāt, viņš varētu uzturēties Francijā, - minēja Kristīne.
Foristers sarauca pieri.
- Kā, lūdzu?
- Kad mani sasēja un uzmauca galvā maisu, es dzirdēju, kā viņš nebeidzami runā par Franciju un savu ģimeni. Viņš ienīst savu ģimeni, ģimenes noslēpumus un visu pārējo. Savu šausmīgo mantojumu. To viņš atkārtoja neskaitamas reizes. Nepārtraukti klāstīja, kā viņam riebjas paša ģimene un it īpaši māte… un tā stulbā māja Francijā.
- Interesanti… - Boidžērs zīmīgi vērās savā priekšniekā. Detektīvs nopietni palocīja galvu. - Varbūt tā sieviete videoierakstā bija viņa māte.
- Jēziņ!
Telpā iestājās klusums. Tad Robs sacīja:
- Bet franču policija novēro Klonkariju māju. Nē? Neuzrauga vecākus?
- Domājams, - atbildēja Boidžērs. - Taču mēs ar viņiem tik bieži nesazināmies. Un viņi nesekotu mātei, ja viņa kaut kur aizbrauktu.
Pēkšņi sarunā iejaucās saniknotā Sēlija:
- Kā viņš līdz turienei tiktu? Ar privātu lidmašīnu? Jūs taču teicāt, ka tam tiek sekots!
Foristers pacēla roku.
- Mēs esam caurskatijuši gaisa satiksmes kontroles atskaites. Esam sazinājušies ar katru privāto lidlauku Anglijas austrumos. - Viņš paraustīja plecus. - Mēs zinām, ka viņiem ir nauda lidmašīnai; zinām, ka Marsinelli ir licence un Klonkarijam, iespejams, arī. Diemžēl problēma tāda, ka… - Detektīvs nopūtās. - Apvienotajā Karalistē ir tūkstošiem privātu lidmašīnu, un Rietumeiropā kopā to ir desmitiem tūkstošu. Ja Klonkarijs mēnešiem vai varbūt pat gadiem ilgi ir veiksmīgi lidojis ar izdomātu vardu, tad ari tagad neviens viņam nepievērsīs uzmanību. Viņš ir parūpējies par šķēršļu likvidēšanu. Un otra problēma ir tā, ka visi meklē bandu, vairākus puišus mašīnā vai privātā lidmašīnā. Bet neviens nedomā par jaunu vīrieti, kurš lieto viens… - Foristers domīgi paberzēja pieri. - Tomēr es neuzskatu, ka francūži būtu ļāvuši viņam izslīdēt. Apziņoti visi lielākie lidlauki un ostas. Taču, manuprāt, tas ir iespējams.
- Ar šādām spekulācijām mēs tālu netiksim, vai ne? - iesaucās Robs. - Klonkarijs var būt gan Lielbritānijā, gan Francijā, gan Īrijā. Lieliski! Jāpārmeklē tikai trīs valstis. Un viņa nagos joprojām ir mana meita. Un varbūt viņš ir nokāvis savu māti. Ko iesāksim?
- Kā klājas jūsu paziņai Izobelai Previnai Turcijā? Vai viņai izdevies atrast "Melno grāmatu"? - pajautāja Foristers.
Robu pārņēma cerības un vienlaikus ari izmisums.
- Vakar vakarā viņa atsūtīja īsziņu. Apgalvo, ka ir tuvu mērķim. Tas arī viss, ko es zinu.
Sēlija paliecās uz priekšu, un viņas dzeltenīgajos matos iemirdzējās saule.
- Bet… kā būs ar l.iziju? Lieciet mierā to "Melno grāmatu"! Kuru tā interese? Ko viņš iesāks ar Liziju? Ar manu meitu?
Kristīne piegāja pie dīvāna un apskāva Sēliju.
- Tagad Lizija ir drošībā. Es viņam nebiju vajadzīga, jo esmu tikai Roba draudzene. Rotaļlieta. Prēmija. Vienreizējās lietošanas priekšmets. - Viņa atkal apskāva Sēliju. - Taču tas puisis nav idiots. Viņš izmantos Liziju ciņā ar Robu. Kamēr dabūs, ko grib. Un viņš grib "Melno grāmatu". Viņš domā, ka tā ir pie Roba.
- Diemžēl es neko nezinu, - Robs grūtsirdīgi secināja. - Es viņam sameloju. Pateicu, ka zinu, kur grāmatu meklēt. Kādēļ lai viņš man ticētu? Kā jau tu teici, viņš nav muļķis.
- Tu brauci uz Lalešu, - atbildēja Kristīne. - Es dzirdēju, ka viņš runā arī par to. Cik daudzi nejesīdi bijuši Lalešā? Varbūt pārdesmit simts gadu laikā? Tieši tas viņam neliek mieru. - Kristīne atslīga dīvānā. - Viņš ir kā apsēsts tas grāmatas deļ un ir pārliecināts, ka tu kaut ko zini, jo esi bijis Lalešā. Tādēļ es uzskatu, ka tagad Lizija ir relatīvā drošībā.