Iestājās klusums. Pēc tam uz vairākām minūtēm sarunas skāra lidmašīnas, lidlaukus un automašīnu prāmjus. Tad iedūcās klēpjdators.
Tiešsaistē bija parādījies Klonkarijs.
Ne vārda neteicis, Robs pamāja ar roku cilvēkiem kabinetā, un tie sapulcējās ap galdu un vērās klēpjdatora ekrānā.
Tur bija redzams Klonkarijs. Attēls bija skaidrs, skaņa lieliska. Slepkava smaidīja. Pat ķiķināja.
-Sveikiņi! Iedomājos, ka vajadzētu aprunāties. Drusku papļāpāt. Tātad jums izdevās notvert manus ne visai apķērīgos puišus. Manus brāļus Eirē. Cik apnicīgi! Es biju ieplānojis tik jauku uzduršanu uz mieta! To jau jūs droši vien zināt. Vai redzējāt to milzu puļķi dārzā?
Dūlijs palocīja galvu.
- Redzējām.
- O, detektīvs Dullitis! Kā klājas? Žēl, ka neizdevās tikt gala ar to franču kuci. Visa tā ņemšanās pa tukšo. Vajadzēja vismaz paspīdzināt kārtīgi, kā biju plānojis. Taču man galvā bija citas rūpes. Vienalga. Jo draugi man vēl palikuši. Viens ir tepat līdzās. Sasveicinieties ar manu draudzenīti!
Pastiepis roku, Klonkarijs kaut ko pacēla.
Tā bija nocirsta cilvēka galva.
Precīzāk, tā bija Izobelas Previnas galva. Ada šķita bala un sākusi trūdēt. No kakla brīvi karājās pelēcīgi nervi un zaļganas artērijas.
- Izobela! Pasaki kaut ko! Sasveicinies ar pārējiem. - Klonkarijs papurināja roku, un galva it kā palocījās.
Kristīne sāka raudāt. Robs, šausmu pārņemts, vērās ekrānā.
Klonkarijs veltīja visiem nicīga lepnuma pilnu smaidu.
- Tā, pasaki visiem "labdien"! Bet tagad, es domāju, viņa vēlas atgriezties savā īpašajā vietā. Viņas galvai esmu ierīkojis speciālu vietu, tādejādi izrādot cieņu viņas sasniegumiem arheoloģijā. - Piecēlies Klonkarijs pagājās uz priekšu un tad meistarīgi aizspēra galvu šķērsām pāri visai istabai. Galva atsitās pret papīrgrozu un ar būkšķi iekrita tajā. Tad viņš atkal pievērsās kamerai. - Es stundām ilgi trenējos. Tā, par ko es runāju? Ak, jā. Tā saucamais žurnālists Roberts. Sveiks! Priecājos, ka vari būt kopā ar mums. Neuztraucies, kā jau pirmīt teicu, ar tavu meitu viss ir kārtībā. Skaties… - Viņš paliecās uz priekšu un grozīja kameru, kamēr tajā parādījās Lizija. Viņa atkal bija piesieta pie krēsla, taču dzīva un, kā šķiet, vesela. Tad kamera vēlreiz tika sagrozīta. - Redzi, Robij, viņai klājas labi. Vesela ka rutks. Atšķirībā no Izobelas Previnas. Piedodiet manu jociņu ar viņas iekšējiem orgāniem, taču es nespēju noturēties. Laikam manī ir apslēpts filmu režisora talants. Tik reta iespēja! Es klaiņoju pa šaurajam Turcijas ieliņām, un - re! - Izobela Previna! Dižā arheoloģe! Ar visu lorneti! Pie velna, kas ir lornete? Tad nu es drusku padomāju, apmēram kādu sekundi. Es pazīstu savus arheologus; es zinu, ka viņa bija de Savarija kolēģe; zinu, ka viņa mācīja daudzsološo Kristīni Majēru; zinu, ka viņa bija eksperte Asīrijas un īpaši jesīdu jautajumos. Bet viņa bija pensionējusies un apmetusies uz dzīvi Stambulā. - Klonkarijs iespurdzās. - Jā, tiešām, pārāk uzkrītoša sakritība. Tādēļ mēs viņu sagūstījām, piedodiet, mazliet iespaidojām fiziski, un viņa mums izstāstīja ļoti daudzas interesantas lietas. Un tad mani pārņēma, ja tā var teikt, estētiska atklāsme. Es izdomāju šo nelielo izrādi ar maisiem, kastroli un zarnām. Vai tev patika? Cerēju, ka noticēsi Kristīnes nāvei tavu acu priekšā un viņas dzemdes savārišanai mērcē, un pēc tam sekotu pats labākais, proti, tu aizbrauktu uz Īriju un noskatītos, kā Kristīne mirst vēlreiz, visneparastākaja veidā, uzdurta uz mieta. Cik daudziem ir divkārša izdevība nolūkoties, kā viņu mīļotais cilvēks tiek nomocīts līdz nāvei, proti, pirmoreiz tiek savārīts zupā un pēc tam uzdurts uz mieta? Vestendas producenti maksātu miljonus par tādu iespēju. Augstāka līmeņa izrāde! - Klonkarijs satraukts pamāja ar roku. - Un tā ir tikai puse. Vai prati novērtēt augstākās klases režisora darbu, skatoties asiņaino drāmu Īrijā? Vai neesmu pelnījis aplausus par "Oskara" balvas cienīgu scenāriju? - Izteiksme nelieša sejā liecinaja, ka viņš tiešām gaida aplausus un ovācijas. - Izbeidziet! Vai tiešām jūs slepenībā neapbrīnojāt šo izradi? Ar vienu gājienu es notriecu jūs no īstā ceļa un piespiedu pārdzīvot visbriesmīgākās mocības! Tu taču noticēji, ka būsi spiests noskatīties, kā tavu meitu uzdur uz mieta, bet tad naktos aptvert, ka šādā nāvē ies Kristīne, bet es tikmēr sēdētu šeit, drošībā, un visu vērotu augstas izšķirtspējas televizorā. - Smaids noplaka. - Tad mani radošie asistenti sāka šaudīties un salaida visu dēlī, iekams es paguvu piebeigt Kristīni. Ak vai! Teikšu, ka ir: mūsdienās dabūt labus kadrus ir ārkārtīgi grūti. Plāns bija tik lielisks! Un tomēr… Kur mēs palikām? Kur… tu… biji…
Balss izplēnēja, un šķita, ka Klonkarijs iegrimst nemaņā. Izteiksme seja likās dīvaina, pārdabiska. Robs zīmīgi palūkojās uz Foristeru, kurš piekrītoši palocīja galvu.
- Nē, es nejūku prātā, - Klonkarijs iesmējies sacīja. - Es jau esmu jucis. To jūs noteikti esat pamanījis, detektīv Forest Gamp. Taču es, lai arī traks, esmu daudzkārt gudrāks par tevi. Es zinu visu, ko zini tu. Piemēram, jus sava lēnajā domāšanas gaitā jau esat aptvēris, ka es atrodos Kurdistanā. Ņemot vērā faktu, ka biju sagūstījis Izobelu un paspēlējies ar viņas iekšām, tas ir acīm redzami. Jāteic, ka šī ir viena draņķīga vieta! Turki tik riebīgi izturas pret kurdiem! Tiešām. Kāds kauns! - Klonkarijs papurināja galvu un nopūtās. - Es runāju nopietni. Viņi ir rasisti! Un es ienīstu rasistus. Tiešām. Tu varbūt domā, ka esmu cietsirdigs psihopāts, taču tā nav. Es no visas sirds ienīstu rasistus. Vienīgie, kurus ienīstu vairāk par rasistiem, ir nēģeri. - Divreiz apgriezies grozāmajā krēsla, Klonkarijs atkal pievērsās kamerai. - Kāpēc melnie ir tik aprobežoti? Ei, puikas, izbeidziet! Atzīstieties! Vai tiešam nekad neesat domājuši par melnajiem? Viņi tagad ir visur, vai ne? Vai tāds ir viņu plāns? Varbūt viņi salasās kopa un nolemj, ka vajadzētu emigret uz kādu jauku vietiņu, lai to pārvērstu par miskasti? Viņiem patīk dzīvot idiotiskās mājās, zagt un šaudīties. Un pēc tam viņi sāk sūdzēties par baltajiem! Un kur tad vēl pakistānieši un arābi! Lai Dievs pasargā! Kādēļ viņi nevarētu gluži vienkārši aizvākties un mājās bāzt savas sievas atkritumu maisiņos? Un izbeigt to bļaustīšanos mošejās? Tā taču nevienam nav vajadzīga. Un ko teiksiet par žīdiem, kas vaid holokausta deļ? - Klonkarijs spurgdams smējās. - Kunkst un činkst ka skuķi! Holokausts tāds, holokausts šitāds, lūdzu, nesitiet mani, tas ir holo- kausts! Holokausts šmolokausts. Paklau, stulbais Žīdiņ, vai nebu- tu pienācis laiks tikt tam pāri? Iet uz priekšu? Turklāt - vai tiešām holokausts bija tik briesmīgs? Tiešām? Tas vismaz bija punktuāls. Vācieši prot ievērot grafiku. Pat tad, ja brauc ar lopu vāģiem. Vai vari iedomāties, kāds haoss valdītu, ja šo pienākumu uzņemtos briti? Viņi nespēj ievērot kārtību pat vasarnieku līnijā, kas ved uz Klepemu, kur nu vel vadīt Transciropas nāves dzelzceļu! - Klonkarijs mēģināja atdarināt koknejiešu akcentu. - "Mēs vēlētos atvainoties par to, ka esam iekavējuši Aušvices pakalpojumu sniegšanu. Tiek piedāvāts alternatīvs autobusu pakalpojums. Restorānvagons tiks atvērts Treblinka." - Atkal spurdziens. - Jēziņ, britil Pie velna tos britus! Iedomīgie, stulbie dzērāji, kas savā miglā mūžīgi rīko tračus. Un jeņķi? Lai Dievs glābj mus no jeņķiem un viņu pēcpusēm! Pie velna jeņķus ar viņu milzīgajām pakaļam] Kas par lietu? Kāpēc viņiem ir tik lielas pakaļas? Vai viņi nav secinājuši, ka neveiksme Irākā ir cieši saistīta ar viņu neizmērojami lielajām pakaļām? Ei, tas ir īstais iemesls, Amerika! Vai gribat zināt, kas notika ar tiem masu iznīcināšanas ieročiem? Viena resna Losandželosas kuce sēž uz tiem Dunkin' Donuts veikaliņā. Taču viņa to nezina, jo pakaļa ir Neptūna lielumā un viņa neko nejūt. - Klonkarijs atkal sagrieza krēslu. - Savukārt japāņi ir tikai negodīgi troļļi ar elektroinstalācijas ierīkotāju talantu. Bet ķīnieši prot septiņos veidos pagatavot brokoļus un izskatās pēc olgalvjiem. Sasodītie zivju rijēji! - Viņš uz mirkli apklusa, it kā apsvērdams nākamos vārdus. - Toties man patīk poļi. - Klonkarijs plati pasmaidīja. - Bet tu jau droši vien saprati. Tu zini, ko es gribu. Tu saproti, ka Lizija ir pie manis un es viņu paturu dzīvu tikai viena vienīga iemesla dēļ. Un tā ir "Melnā grāmata". Es zinu, ka tu zini, kur tā atrodas, Rob, jo tā man teica Izobela. Viņa man izstāstīja, kas notika Lalešā. Lai izvilktu šo informāciju, mums nācās nogriezt viņai ausi. Es to ausi apēdu. Ne, neapēdu. Izbaroju vistām. Nē, neizbaroju. Eh, kuru tas interesē? Galvenais ir tas, ka viņa mums visu izstāstīja. Teica, ka esi viņu sūtījis uz šejieni pēc "Melnās grāmatas"; ka pats tu nevari braukt, jo tas modīgais okšķeris Kiribali iebāzīs tevi cietumā. Tādēļ tu nosūtīji uz. Turciju Izobelu Previnu. Diemžēl es jau biju te, izrāvu viņai aknas un izvārīju zupu Provansas gaumē. Tātad, Rob, tev ir vēl viena diena. Mans pacietības mers drīz būs pilns. Kur ir ta gramata? Hāranā? Mardi- nā? Sogmatarā? Kur? Uz kurieni devas Izobela? Mēs viņu krietni paspīdzinājām, taču tā vecā lesbiete bija pietiekami braša un visu līdz pēdējam punktam neatklāja. Bet man jāzina! Ja nepateiksi to pēc divdesmit četrām stundām, laikam bus klat mazās Lizijas kārta pārtapt par ievārījumu. Jo manai pacietībai būs pienācis gals. - Viņš nosvērti palocīja galvu. - Vai zini, esmu saprātīgs cilvēks, taču nevēlos, lai mana iedzimtā laipnība tevi maldinātu. Patiesību sakot, man ir raksturs, un es dažkārt kļūstu… pārāk satraukts. Bet tagad es parunāšu ar tevi, Selij. Jā, ar tevi, bijusī Latrela kundze, mīļā, pinkšķošā Sēlija! Es redzu, kā tu šķielē uz kameru ar savām cūkas ačtelēm. Vai tu klausies? Beidz raudāt, slapjā mauka! Tev ir tikai viena diena, divdesmit četras īsas stundiņas, lai apdomātos, un tad tava meita tiks iegrūsta burkā un dzīva aprakta. Tad nu ceru, ka drīz atkal tiksimies! - Klonkarijs paliecās tuvāk kameras slēdzim. - Citādi būs pienācis lielās konservēšanas laiksl