Četrdesmit piektā nodala
Videoieraksts beidzās. Sēlija atkal sēdēja dīvānā un klusi raudāja. Robs piegāja klāt un aplika roku bijušajai sievai ap pleciem.
Pirmā atguvās Kristīne. Izslaucījusi acis, viņa sacīja:
- Tātad, mēs zinām, ka viņš ir Urfa. Tas nozīmē, ka Klonkarijs domā tāpat kā… - Viņa dziļi nopūtās. - …ka nabaga Izobela.
-Tu runā parOstina Leijarda teoriju?- pārjautāja Robs.
- Protams. Kas gan cits tas varētu but? Klonkarijs acīmredzot nonācis pie tiem pašiem secinājumiem. Tādēļ paņēma līdzi mazo Liziju un ar privātu lidmašīnu devās uz Kurdistānu.
Foristers piekrītoši pamāja.
-Jā. Varbūt viņš jau mēnešiem ilgi tā rīkojies. Izmantojot izdomātu vārdu un tā tālāk. Mēs sazināsimies ar Turcijas gaisa satiksmes kontroles dienestu.
Robs papurināja galvu.
- Jus nepazīstat Kurdistānu! Ja Klonkarijs ir gudrs - un tieši tāds viņš ir -, tad spēj piezemēties, teju neviena nepamanīts. Dažas teritorijas turki tikpat kā nekontrolē. Turklāt viņš varbūt vispirms devies uz Irākas Kurdistānu un pec tam šķērsojis robežu.
Tas ir plašs reģions, kurā likumi nevalda. Ar Safolku nevar salīdzināt.
Sēlija salika rokas lūdzošā žestā.
- Ko mēs iesāksim?
- Meklēsim šeit. Īrijā, - atbildēja Kristīne.
- Kā, ludzu?
- Urfa "Melnās grāmatas" nav. Manuprāt, nabaga Izobela kļūdījās. Es domāju, ka grāmata joprojām ir šeit.
Policisti apmainījās skatieniem, Robs sarauca pieri.
- Kādēļ tu tā domā?
- Man tajā skapi bija dažas dienas laika, lai padomātu par "Melno grāmatu". Es zinu Leijarda stāstu, taču uzskatu, ka viņš tikai uzpirka jesīdus un tādēļ atgriezās. Tāpēc esmu pārliecināta, ka tas ir strupceļš.
- Tad kur tā grāmata ir?
- Iesim ārā, - Kristīne sacīja. - Lai domātu, man vajadzīgs svaigs gaiss. Dodiet man dažas minūtes laika.
Visi paklausīgi devās ārā no kabineta, ar liftu nobrauca pirmajā stāvā un izgāja liegajā vasaras gaisā. Tagad Dublinas debesis bija zilgani bālas, no upes pūta maigs vējiņš. Tūristi apskatīja krastmalā noenkurotu senu kuģi. Pusi ietves norobežoja savāda izdēdējušu bronzas statuju rinda. Kristine ar pārējiem lēni devās krastmalas virzienā.
Dulijs norādīja uz statujām.
- Piemineklis Lielajam badam. Nonīkušie cilvēki drūzmējās šajos dokos, gaidot kuģus uz Ņujorku. - Viņš pagriezās un norādīja uz spožajiem jaunajiem biroju namiem un mirdzošajiem stiklotajiem iekšpagalmiem, kas rindojās krastmalā. - Bet tur bija bordeļi, kuģu piestātnes un šausmīgi grausti, vecais sarkano lukturu rajons Monto, kur Džeimss Džoiss gāja pie prostitūtām. - Mirkli paklusējis, viņš piebilda: - Tagad tur atrodami visdažādākie bistro.
- Yiss plūst, viss mainās… - nočukstēja Kristīne un tad apklusa pavisam.
Paskatījies uz savu draudzeni, Robs tūdaļ saprata, ka viņa kaut ko atskārtusi. Viņas asais prāts darbojās.
Viņi apstājās netālu no efektīga jauna gājēju tiltiņa un vēroja, kā pelēkie upes ūdeņi lēni plūst uz Īrijas juras pusi.
Tad Kristīne palūdza Foristeru atkārtot vārdu, ko de Savarijs bija uzrakstījis pirms nāves.
- Undish.
- Undish? - apmulsis atkārtoja Robs.
- Jā. Tieši tā. Undish.
Brīdi bija dzirdama vien kaiju ķērkšana. Beidzot pārtraukusi blakusstāvētāju klusēšanu, Sēlija uzdeva jautājumu, kas interesēja visus:
- Pie velna, ko tas undish nozīmē?
- Mums nav ne jausmas, - atbildēja Foristers. - Ir muziķu grupa ar tādu nosaukumu, taču diez vai to de Savarijs domājis.
Robs pamanīja, ka Kristīne smaida. Tad viņa teica:
- Džeimss Džoiss! Tieši tā! Džeiinss Džoiss. Lūk, atbilde!
- Nesaprotu, - saraucis pieri, atzina Robs.
- Tieši par to Hjūgo man stāstīja; tieši tas bija pēdējais, ko viņš pateica pirms bandas ierašanās. Toreiz, Kembridžšīrā. - Kristīne runāja ātri un tikpat ātri soļoja uz gājēju tiltiņa pusi. - Kad es pēdējoreiz tikos ar de Savariju, viņš man stāstīja par savu jauno teoriju. Par Voliju un "Melno grāmatu". Un viņš pieminēja Džoi- su. - Kristīne palūkojās uz Robu. - Hjūgo zināja, ka esmu mudinājusi tevi izlasīt "Ulisu" vai "Mākslinieka portretu"…
- Visnotaļ neveiksmīgi!
- Protams. Lai vai kā… Es par to domāju visu gūsta laiku. Un tagad šis undish. - Viņa izņēma 110 rokassomiņas pildspalvu un ierakstīja vārdu piezīmju bloknotā.
Undish.
Kristīne uzmanīgi pētīja šo vārdu.
- Undish, undish, undish. Tāda vārda nav. Taču de Savarijs šādi mēģināja maldināt slepkavas.
- Kā, lūdzu?
- Ja viņš būtu uzrakstījis visu vārdu, bandīti to varēja pamanīt, un tad Klonkarijs visu būtu sapratis. Profesors taču nevarēja zināt, ka viņi vairs neatgriezīsies. Tādēļ viņš nolēma uzrakstīt bezjēdzīgu vārdu. Taču tādu bezjēdzīgu vārdu, kuru kāds varētu atšifrēt. Varbūt tu, Rob. Ja kādreiz esi tādu dzirdējis.
Robs paraustīja plecus.
- Es joprojām neko nesaprotu.
- Skaidrs, ka nesaproti. Jo, par spīti maniem neatlaidīgajiem lūgumiem, nekad neesi lasījis Džoisu! Bet tev vajadzētu iepazīt grāmatas. Mums ar Hjūgo patika runāt par Džoisu. Tās bija bezgalīgas diskusijas.