Выбрать главу

Viņu nepacietīgi pārtrauca Dulijs:

-    Labi, un ko nozīmē vārds undish?

-    Tas neko nenozīmē. Taču to vajag papildinat tikai ar burtu "t". Un tad iznāk… - Viņa uzšņāpa vēl vienu burtu savā piezīm­ju bloknotā un parādīja ierakstu pārējiem. - Tundish!

-   Lieliski, Kristīne! - nopūties sacīja Robs. - Un kas ir tundish? Ka tas palīdzēs Lizijai?

-   Tas nav plaši pazīstams vārds. Cik man zināms, angļu lite­ratūrā tas parādījies tikai vienu reizi. Tur jau tā lieta! Jo šis vārds parādas Džoisa pirmajā meistardarbā "Mākslinieka portrets jau­nībā". Domāju, ka pavediens meklējams tieši tajā. - Kristīne ielū­kojās acīs visiem pēc kārtas. - Atcerieties, ka Džoiss par Dublinu zina krietni vairāk neka citi. Viņš zina visu: katru leģendu, katru informācijas drusku, katru anekdoti. Un šīs zināšanas viņš iz­mantojis savos darbos.

-   Skaidrs, - šaubīdamies novilka Robs.

-    Džoiss noteikti zinaja ari visus Elles uguņu kluba noslēpu­mus, mītus un darbus. - Kristīne aizcirta savu piezīmju blokno­tu. - Iespējams, tajā fragmentā mēs varētu atrast norādi, kur mek­lēt to, kas palīdzētu izglābt Liziju. - Viņa raudzījās pari upei.

-    Un tur, manuprāt, ir grāmatu veikals.

Viņi šķērsoja upi un visi kopā iegāja veikala, tādējādi pārstei­dzot jauno pārdevēju. Kristīne tūdaļ devās uz iru klasikas nodaļu.

-    Lūk. - Viņa paņēma rokā Džoisa grāmatu "Mākslinieka por­trets jaunībā" un steidzīgi šķirstīja lapas. - Lūk… vajadzīgās lap­puses.

-    Nolasi!

-   Mūs interesējošais fragments meklējams apmēram grāmatas vidū. Galvenais varonis ir Stīvens Daidals, nosaukumā minētais mākslinieks. Viņš devies pie sava skolotāja, Dublinas universitā­tes koledžas angļu literatūras fakultātes vadītāja, jezuīta. Abi de­batēja par filoloģiju. Luk, kas te rakstīts: "Atgriežoties pie lampas, jāteic, ka tās uzpildīšana arī ir brīnišķīga problēma. Tev jāizman­to tīra eļļa… un piltuve." - Kristīne pacēla galvu un palūkojās sa­vu līdzbiedru gaidpilnajās sejās. - Tas ir dialogs. Sevišķu dekla­mācijas mākslu negaidiet. - ""Kādu piltuvi?" jautāja Stīvens.

-    "Piltuvi, pa kuru tu ieliesi eļļu savā lampā." - "Šo?" jautāja Stī­vens. "Vai šo sauc par piltuvi? Vai tā nav tundish?"" - Kristīne beidza lasīšanu.

Robs lēni palocīja galvu.

-   Tātad viņi runā par piltuvēm. Kads te sakars ar Elles uguņu klubu?

-   īstais, mums vajadzīgais citāts, ir divas lappuses iepriekš. - Kristīne paršķīra lapas un uzmeklēja vajadzīgo vietu. - Luk. "Ta­ču koki Sentstīvensgrina parkā smaržoja pēc lietus, un no miklu- ma piesūcinātās augsnes plūda nāves smārds, ko cauri trūdu kar- tai sūtīja tik daudzas sirdis… viņš saprata, ka, iegājis drūmajā koledžā, sajutis samaitāšanos, taču noteikti ne tādu, kāda bija pār­ņēmusi Baku īganu un Kapelu dedzinātāju Voliju."

Šķita, ka Robs aptvēris teksta jēgu, jo aizrautīgi māja ar galvu.

-   Pagaidi, tas vēl nav viss. - Kristīne pāršķīra lapu un mierīgi turpināja lasīšanu. - "Bija par vēlu doties uz franču valodas lek­ciju. Viņš šķērsoja foajē un nogriezās pa kreisi gaitenī, kas veda uz fizikas auditoriju. Gaitenis bija tumšs un kluss, tomēr uzma­nību piesaistīja. Kādēļ viņam šķita, ka tas piesaista uzmanību? Vai tādēļ, ka bija dzirdējis par slepenajam kāpnēm, kas te bijušas Baka Volija laikā?" - Kristīne aizvēra grāmatu.

Veikalā iestājās klusums.

-   Ak, - nopūtās Dūlijs.

-   Jā! - iesaucās Boidžērs.

-    Diez vai ir tik vienkārši, - saraukusi pieri, iebilda Sēlija. - Slepenas kāpnes. Un viss? Vai tad tie briesmīgie nelieši paši to nevarēja noskaidrot?

-   Varbūt viņi nelasa Džoisu, - sprieda Foristers.

-    Loģiski, - Dūlijs minēja. - Vēsturiski tā varētu būt. Saistība ar Voliju varētu atbilst patiesībai. Pie Sentstīvensgrīna parka at­rodas divas diženas celtnes. Un es esmu pārliecināts, ka vienu no tām būvējis Kapelu dedzinātājs Ričards Volijs.

-    Ēka joprojām eksistē? - vaicāja Robs.

-   Protams. Manuprāt, to vēl šobaltdien izmanto universitātes koledža.

Robs devās uz durvju pusi.

-    Nāciet, draugi! Ko mēs vel gaidām? Lūdzu! Mums ir tikai viena diena.

Raitā soli viņi pēc pāris minūtēm nonāca pie iespaidīga Džor­dža laikmeta laukuma, kur augstas terases mijās ar plašiem zālā­jiem. Dārzi un mauriņi šķita aicinoši, cauri zaļoksnai mirdzēja saules stari. Uz bridi Robs iztēlojās, kā viņa meita laimīga rotaļā­jas šajā parkā, un tad apslapēja savas dzeļošās bēdas. Taču bai­les apspiest neizdevās.

Veca universitātes koledža izrādījās viena no lielākajām ēkām šajā laukumā - eleganta un vienkāršā, celta no Portlendas ak­mens. Robam šķita neiespējami saistīt šo iespaidīgo ēku ar Kape­lu dedzinātāja Volija slepkavnieciskajam izvirtībām un viņa vāj­prātīgo dēlu. Plāksne pie ēkas vēstīja: "Ņīīmena nams, Dublinas universitātes koledžas daļa."

Dulijs nospieda zvana pogu, bet Kristīne ar Robu kavējās uz ietves. Sēlija nolēma gaidīt uz soliņa laukumā, un Foristers pavē­lēja Boidžēram palikt kopā ar viņu. Pa iekšējo telefonu sākas pār­runas, bet tad Dūlijs nosauca savu amatu policijā, un durvis at­vērās. Foajē izrādījās gandrīz tikpat iespaidīgs kā ēkas ārpuse - ar izmeklētām pelēkām un baltām Džordža laikmeta ģipša vītnēm.

-   Oho! - iesaucās Dūlijs.

-   Jā, mēs ar to lepojamies. - Tas tika pateikts ar Jaunanglijas amerikāņa akcentu. Viņiem steigšus tuvojās nevainojami ģērbies vīrs vidējos gados, kurš sniedza roku Dūlijam. - Raiens Metjū- sons, Ņūmena nama direktors. Sveicināti, policista kungs… svei­cināti…

Iepazīstoties Foristers uzrādīja savu žetonu. Direktors ieveda viņus pārblīvētā telpā - sekretāra kabinetā.

-   Bet, kungi, ielaušanas notika pagājušajā nedēļā, tādēļ īsti ne­saprotu, kāpēc viņi jūs nosūtījuši tikai tagad, - atzina Metjūsons.

Robs juta, ka cerības pamazām izplēn.

-    Ielaušanās? - pārjautāja Dūlijs. - Kad? Atvainojiet.

-    Nekas sevišķs jau nebija. Pirms dažam dienām pagrabā ielauzās kaut kādi jaunekļi. Varbūt narkomāni. Notvert neizdevās. Viņi pamatīgi sabojāja pagraba kāpnes. Dievs vien zina, kāpēc vi­ņiem tas bija vajadzīgs. - Metjūsons paraustīja plecus. - Toreiz tika atsūtīts viens konstebls, kurš pierakstīja mūsu paskaidroju­mus…

Robs ar Kristīni pārmija skumjus skatienus, taču Dūlijs ar Fo­risteru, šķiet, nebija tik viegli apturami. Foristers isi atreferēja di­rektoram stāstu par Kapelu dedzinātāju un Klonkarija meklēju­miem. Detektīvs uzmanīgi izvēlējās vārdus; Robs sprieda, ka tādējādi viņš cenšas neatklāt pārāk daudz, lai neapmulsinātu un nepārbiedētu Metjūsonu. Diemžēl monologa noslēgumā vīrs iz­skatījās apmulsis un pārbijies. Beidzot viņš ierunājās:

-    Neparasti. Tātad jūs domājat, ka šie ļaudis meklē slepenas kāpnes, kas pieminētas "Mākslinieka portretā"?

-   Jā, - apstiprināja Kristīne. - Un tas nozīmē, ka mes, iespē­jams, esam nokavējuši. Ja bandīti neko neatrada, tad te nekā nav. Merde.

Direktors sparīgi purināja galvu.

-   Patiesību sakot, viņiem nemaz nevajadzēja ielauzties. Varēja gluži vienkārši atnākt, kad esam atvērti publikai.

-    Kā to saprast?

-   Tas nav nekāds noslēpums. Jā, šajā namā bija slepenas kāp­nes, taču tās atklāja tūkstoš deviņsimt deviņdesmit devītajā ga­da, kapitala remonta laikā. Tagad tās ir lielās apkalpotāju kāp­nes šī nama sētas pusē. Mūsdienās tās vairs nav slepenas.