Viņu nepacietīgi pārtrauca Dulijs:
- Labi, un ko nozīmē vārds undish?
- Tas neko nenozīmē. Taču to vajag papildinat tikai ar burtu "t". Un tad iznāk… - Viņa uzšņāpa vēl vienu burtu savā piezīmju bloknotā un parādīja ierakstu pārējiem. - Tundish!
- Lieliski, Kristīne! - nopūties sacīja Robs. - Un kas ir tundish? Ka tas palīdzēs Lizijai?
- Tas nav plaši pazīstams vārds. Cik man zināms, angļu literatūrā tas parādījies tikai vienu reizi. Tur jau tā lieta! Jo šis vārds parādas Džoisa pirmajā meistardarbā "Mākslinieka portrets jaunībā". Domāju, ka pavediens meklējams tieši tajā. - Kristīne ielūkojās acīs visiem pēc kārtas. - Atcerieties, ka Džoiss par Dublinu zina krietni vairāk neka citi. Viņš zina visu: katru leģendu, katru informācijas drusku, katru anekdoti. Un šīs zināšanas viņš izmantojis savos darbos.
- Skaidrs, - šaubīdamies novilka Robs.
- Džoiss noteikti zinaja ari visus Elles uguņu kluba noslēpumus, mītus un darbus. - Kristīne aizcirta savu piezīmju bloknotu. - Iespējams, tajā fragmentā mēs varētu atrast norādi, kur meklēt to, kas palīdzētu izglābt Liziju. - Viņa raudzījās pari upei.
- Un tur, manuprāt, ir grāmatu veikals.
Viņi šķērsoja upi un visi kopā iegāja veikala, tādējādi pārsteidzot jauno pārdevēju. Kristīne tūdaļ devās uz iru klasikas nodaļu.
- Lūk. - Viņa paņēma rokā Džoisa grāmatu "Mākslinieka portrets jaunībā" un steidzīgi šķirstīja lapas. - Lūk… vajadzīgās lappuses.
- Nolasi!
- Mūs interesējošais fragments meklējams apmēram grāmatas vidū. Galvenais varonis ir Stīvens Daidals, nosaukumā minētais mākslinieks. Viņš devies pie sava skolotāja, Dublinas universitātes koledžas angļu literatūras fakultātes vadītāja, jezuīta. Abi debatēja par filoloģiju. Luk, kas te rakstīts: "Atgriežoties pie lampas, jāteic, ka tās uzpildīšana arī ir brīnišķīga problēma. Tev jāizmanto tīra eļļa… un piltuve." - Kristīne pacēla galvu un palūkojās savu līdzbiedru gaidpilnajās sejās. - Tas ir dialogs. Sevišķu deklamācijas mākslu negaidiet. - ""Kādu piltuvi?" jautāja Stīvens.
- "Piltuvi, pa kuru tu ieliesi eļļu savā lampā." - "Šo?" jautāja Stīvens. "Vai šo sauc par piltuvi? Vai tā nav tundish?"" - Kristīne beidza lasīšanu.
Robs lēni palocīja galvu.
- Tātad viņi runā par piltuvēm. Kads te sakars ar Elles uguņu klubu?
- īstais, mums vajadzīgais citāts, ir divas lappuses iepriekš. - Kristīne paršķīra lapas un uzmeklēja vajadzīgo vietu. - Luk. "Taču koki Sentstīvensgrina parkā smaržoja pēc lietus, un no miklu- ma piesūcinātās augsnes plūda nāves smārds, ko cauri trūdu kar- tai sūtīja tik daudzas sirdis… viņš saprata, ka, iegājis drūmajā koledžā, sajutis samaitāšanos, taču noteikti ne tādu, kāda bija pārņēmusi Baku īganu un Kapelu dedzinātāju Voliju."
Šķita, ka Robs aptvēris teksta jēgu, jo aizrautīgi māja ar galvu.
- Pagaidi, tas vēl nav viss. - Kristīne pāršķīra lapu un mierīgi turpināja lasīšanu. - "Bija par vēlu doties uz franču valodas lekciju. Viņš šķērsoja foajē un nogriezās pa kreisi gaitenī, kas veda uz fizikas auditoriju. Gaitenis bija tumšs un kluss, tomēr uzmanību piesaistīja. Kādēļ viņam šķita, ka tas piesaista uzmanību? Vai tādēļ, ka bija dzirdējis par slepenajam kāpnēm, kas te bijušas Baka Volija laikā?" - Kristīne aizvēra grāmatu.
Veikalā iestājās klusums.
- Ak, - nopūtās Dūlijs.
- Jā! - iesaucās Boidžērs.
- Diez vai ir tik vienkārši, - saraukusi pieri, iebilda Sēlija. - Slepenas kāpnes. Un viss? Vai tad tie briesmīgie nelieši paši to nevarēja noskaidrot?
- Varbūt viņi nelasa Džoisu, - sprieda Foristers.
- Loģiski, - Dūlijs minēja. - Vēsturiski tā varētu būt. Saistība ar Voliju varētu atbilst patiesībai. Pie Sentstīvensgrīna parka atrodas divas diženas celtnes. Un es esmu pārliecināts, ka vienu no tām būvējis Kapelu dedzinātājs Ričards Volijs.
- Ēka joprojām eksistē? - vaicāja Robs.
- Protams. Manuprāt, to vēl šobaltdien izmanto universitātes koledža.
Robs devās uz durvju pusi.
- Nāciet, draugi! Ko mēs vel gaidām? Lūdzu! Mums ir tikai viena diena.
Raitā soli viņi pēc pāris minūtēm nonāca pie iespaidīga Džordža laikmeta laukuma, kur augstas terases mijās ar plašiem zālājiem. Dārzi un mauriņi šķita aicinoši, cauri zaļoksnai mirdzēja saules stari. Uz bridi Robs iztēlojās, kā viņa meita laimīga rotaļājas šajā parkā, un tad apslapēja savas dzeļošās bēdas. Taču bailes apspiest neizdevās.
Veca universitātes koledža izrādījās viena no lielākajām ēkām šajā laukumā - eleganta un vienkāršā, celta no Portlendas akmens. Robam šķita neiespējami saistīt šo iespaidīgo ēku ar Kapelu dedzinātāja Volija slepkavnieciskajam izvirtībām un viņa vājprātīgo dēlu. Plāksne pie ēkas vēstīja: "Ņīīmena nams, Dublinas universitātes koledžas daļa."
Dulijs nospieda zvana pogu, bet Kristīne ar Robu kavējās uz ietves. Sēlija nolēma gaidīt uz soliņa laukumā, un Foristers pavēlēja Boidžēram palikt kopā ar viņu. Pa iekšējo telefonu sākas pārrunas, bet tad Dūlijs nosauca savu amatu policijā, un durvis atvērās. Foajē izrādījās gandrīz tikpat iespaidīgs kā ēkas ārpuse - ar izmeklētām pelēkām un baltām Džordža laikmeta ģipša vītnēm.
- Oho! - iesaucās Dūlijs.
- Jā, mēs ar to lepojamies. - Tas tika pateikts ar Jaunanglijas amerikāņa akcentu. Viņiem steigšus tuvojās nevainojami ģērbies vīrs vidējos gados, kurš sniedza roku Dūlijam. - Raiens Metjū- sons, Ņūmena nama direktors. Sveicināti, policista kungs… sveicināti…
Iepazīstoties Foristers uzrādīja savu žetonu. Direktors ieveda viņus pārblīvētā telpā - sekretāra kabinetā.
- Bet, kungi, ielaušanas notika pagājušajā nedēļā, tādēļ īsti nesaprotu, kāpēc viņi jūs nosūtījuši tikai tagad, - atzina Metjūsons.
Robs juta, ka cerības pamazām izplēn.
- Ielaušanās? - pārjautāja Dūlijs. - Kad? Atvainojiet.
- Nekas sevišķs jau nebija. Pirms dažam dienām pagrabā ielauzās kaut kādi jaunekļi. Varbūt narkomāni. Notvert neizdevās. Viņi pamatīgi sabojāja pagraba kāpnes. Dievs vien zina, kāpēc viņiem tas bija vajadzīgs. - Metjūsons paraustīja plecus. - Toreiz tika atsūtīts viens konstebls, kurš pierakstīja mūsu paskaidrojumus…
Robs ar Kristīni pārmija skumjus skatienus, taču Dūlijs ar Foristeru, šķiet, nebija tik viegli apturami. Foristers isi atreferēja direktoram stāstu par Kapelu dedzinātāju un Klonkarija meklējumiem. Detektīvs uzmanīgi izvēlējās vārdus; Robs sprieda, ka tādējādi viņš cenšas neatklāt pārāk daudz, lai neapmulsinātu un nepārbiedētu Metjūsonu. Diemžēl monologa noslēgumā vīrs izskatījās apmulsis un pārbijies. Beidzot viņš ierunājās:
- Neparasti. Tātad jūs domājat, ka šie ļaudis meklē slepenas kāpnes, kas pieminētas "Mākslinieka portretā"?
- Jā, - apstiprināja Kristīne. - Un tas nozīmē, ka mes, iespējams, esam nokavējuši. Ja bandīti neko neatrada, tad te nekā nav. Merde.
Direktors sparīgi purināja galvu.
- Patiesību sakot, viņiem nemaz nevajadzēja ielauzties. Varēja gluži vienkārši atnākt, kad esam atvērti publikai.
- Kā to saprast?
- Tas nav nekāds noslēpums. Jā, šajā namā bija slepenas kāpnes, taču tās atklāja tūkstoš deviņsimt deviņdesmit devītajā gada, kapitala remonta laikā. Tagad tās ir lielās apkalpotāju kāpnes šī nama sētas pusē. Mūsdienās tās vairs nav slepenas.