- Tātad bandīti meklēja nepareizā vietā? - vaicāja Dūlijs.
Metjūsons pamāja.
-Tā gan. Laikam. Cik nežēlīga likteņa ironija! Viņi varēja gluži vienkārši atnākt un pajautāt man, kur atrodas slepenās kāpnes. Un es būtu pateicis! Bet acīmredzot tas nav šādu bandu modus operandi, vai ne? Viņi nemēdz pieklājīgi apjautāties. Jā, jā.
- Tātad, kur ir tās kāpnes? - jautāja Robs.
- Sekojiet man!
Pēc trim minūtēm viņi atradās ēkas pagalma pusē un vērās uz šaurām, no koka darinātām kāpnēm, kas no pirmā stāva veda uz tādu kā mezonīnu. Kāpnes bija tumšas, vāji apgaismotas, ar drūmiem ozolkoka paneļiem abās pusēs.
Robs pieplaka koka dēļiem un ar pirkstu kauliņiem i/klaudzināja zemākos pakāpienus. Diemžēl gaidītās skaņas nebija. Kristīne klaudzināja augstāk.
Direktors paliecās tuvāk, viņa seja pauda raizes.
- Ko jūs darāt?
- Iedomājos, ka zem pakāpieniem kaut kas ir paslēpts, - paraustījis plecus, atbildēja Robs. - Ja saklausīšu dobju skaņu, varbūt…
- Jūs grasāties noārdīt kāpnes?
-Jā, - apstiprināja Robs. - Protams, ko gan citu?
- Bet šis ir viens no Dublinas arhitektūras pieminekļiem, - pietvīcis iebilda direktors. - Jus nedrīkstat tā vienkārši ierasties un uzlauzt te visu. Piedodiet, es saprotu jūsu sarežģīto stāvokli, bet…
Veltījis Metjūsonam drūmu skatienu, Robs apsēdās uz kāpnēm un pūlējās apslāpēt dusmas. Foristers klusi apspriedās ar Duliju, kurš nekavējoties uzrunāja direktoru:
- Redziet, tā vien liekas, ka te vajadzētu kādu krāsas triepienu.
- Kā, lūdzu?
- Kāpnes šķiet mazliet apskretušas, - paskaidroja Dūlijs. - Tam vajadzīga pielabošana.
Direktors nopūtās.
- Protams, mums nav pietiekami daudz naudas, lai izdarītu visu. Lielāko daļu līdzekļu iztērējām foajē rotājumu restaurācijai.
- Bet mums ir, - Dūlijs noteica.
- Kas?
- Mums, policijai, ir nauda. Ja mums jāuzlauž daži kāpņu dēļi, lai veiktu likumīgu izmeklēšanu, tad mēs, bez šaubām, atlīdzinām koledžai jebkurus zaudējumus. - Dūlijs uzsita Metjūsonam pa plecu. - Manuprāt, jūs secināsiet, ka policija šajā atlīdzināša- nā ir ļoti dāsna.
Metjūsons izmocīja smaidu.
- Ar šo naudu pietiks, lai salabotu un nokrāsotu vairākas kāpnes? Un varbūt arī pāris auditoriju?
- Man tā gribētos domāt.
Direktora smaids kļuva platāks. Šķita, ka viņu pārņēmis atvieglojums.
- Labi. Domāju, ka man izdosies pārliecināt pilnvarotos. Tātad, ķeramies pie darba. - Viņš uz mirkli apklusa. - Lai gan neesmu drošs, ka meklējat īstajā vietā.
- ļums ir kāds cits priekšlikums?
- Drīzāk tikai… nojausma.
- Stāstiet!
- Allaž esmu prātojis… - Viņš pavērsa skatienu augšup. - Es dažkārt esmu klusībā spriedis, kādēļ šīm nelielajām kāpnēm gala ir tik ass pagrieziens. Redziet? Tur! Ja nākas nest kaudzi grāmatu, tas tikai traucē, jo cilvēks var paklupt. Turklāt te ir tik tumšs! Šajos Ziemassvētkos kāds students te salauza potīti.
Robs jau skrēja augšup pa kāpnēm, un Kristīne viņam sekoja. Kāpnes tiešām meta līkumu. Viņi nonāca līdz paneļiem klātajai sienai un tad spēji nogriezās pa kreisi. Robs nopētīja sienas paneļus un tad uzsita pa tiem. Skaņa bija dobja.
Viņi vērās viens uz otru. Metjūsons manāmi pietvīka.
- Cik neparasti! Laikam būs jātaisa vaļā un jāpaskatās, vai ne? Pagrabā ir kalts un lukturis, es tūdaļ aiziešu pakaļ…
- Nepūlieties.
Izņēmis no kabatas Šveices armijas nazi, Robs atvāza iespaidīgo asmeni.
Kamēr Kristīne, Dūlijs, Foristers un Metjūsons klusēdami noraudzījās, Robs ietrieca nazi panelī. Koks sašķēlās. Tas izrādījās plāns. Robs pagrozīja nazi, lai palielinātu caurumu, un tad pavilka asmeni uz leju. Foristers satvēra koka plāksnes stūri, un viņi par abiem noplēsa apmēram jardu lielu gabalu.
Viņu acu priekšā vidēja tumša niša, kurā oda pēc pelējuma. Robs taustīdamies pārmeklēja padziļinājumu. - Jēziņ! Te ir pārāk tumšs… Neko nevar redzēt… Kristīne izņēma no kabatas mobilo telefonu, izgaismoja ekrānu un pāri Roba plecam iespīdināja nišā.
Robs un Foristers neticīgi vērās dziļumā. Dūlijs lādējās, bet Kristīne pārsteigta aizlika roku priekšā mutei.
Nišas dibenā gulēja zirnekļu tikliem un putekļiem klāta ādas lāde - liela un ļoti apbružāta.
četrdesmit sestā nodala
Pasniedzies tumšajā nišā un piepūlē sakodis zobus, Robs izņēma lādi un nolika uz pakāpiena.
Pamatīgā lāde ar lēzeno vāku bija darināta no senlaicīgas ādas - saplaisājušas, apdriskātas un apbružātas. Tajā jautās astoņpadsmitā gadsimta gars, kaut kas aristokrātisks. Šķita, ka tā ir palikusi no kāda lorda ceļojumu bagāžas un lieliski iederas namā, kur bijusi paslēpta.
Lādes vāku klaja bieza zirnekļu tīklu un putekļu kārta. Kristīne notrauca to un atklāja, ka uz vāka ir uzraksts ar smalkiem zelta burtiem:
"TW, Anno Domini. 1791."
Robs ar Kristīni saskatījās.
- Tomass Volijs, - secināja Kristīne.
- Vispirms viņš devās uz Izraēla zemi un kļuva par Jeruzalemes Voliju…
Koledžas direktors šķita norūpējies un mīņājās no vienas eleganti apautās kājas uz otru.
- Draugi, piedodiet, bet… varbūt jūs neiebilstu pārnest šo lādi uz kadu citu vietu? Pa šīm kāpnēm visu laiku staigā studenti, un… neesmu pārliecināts, ka gribu sacelt… sensāciju.
Foristers un Dulijs viņu saprata un piekrita pārcelties uz kadu klusāku vietu. Robs paņēma lādi un turēja izstieptās rokās gluži kā bungas. Tā nebija smaga, taču neparoclga. Iekšā kaut kas grabēja. Iedams viņš pūlējās lādi sevišķi nešūpot un visu laiku domāja par Liziju. Ikkatra izšķiestā sekunde tuvināja meitu nāvei.
Pēkšņi Robs atklāja, ka ir grūti nekliegt uz cilvēkiem, ir grūti apņēmīgi klusēt un sekot direktoram Metjūsonam augšup pa kāpnēm un prom pa īsu gaiteni. Beidzot viņi nonāca spilgtā, grezna kabinetā - direktora darbistabā, no kuras pavērās skats uz kokiem un saules apmirdzētiem zālājiem Sentstīvensgrīna parka.
Pa logu Foristers nolūkojās uz Sēliju un Boidžēru, kas sēdēja uz soliņa parkā un gaidīja.
- Acumirkli, - viņš noteica un paņēma mobilo telefonu.
Ar dobju troksni lāde tika nolikta uz. Metjūsona rakstāmgalda, un no tās paceļas putekļu mākonis.
- Labi, - sacīja Dūlijs. - Vērsim vaļā!
Kristīne jau pētīja lādi.
- Senās siksnas un sprādzes nav attaisāmas, - viņa secināja, pavilkuši vienu no tam.
- Pamatīgi sarūsējušas, - noteica Dūlijs, cīnīdamies ap otru sprādzi.
Robs pastiepa savu nazi.
- Mana meita gaida! - Viņš notupās un pārgrieza siksnas. Pēdējā padevās grūtāk, to nācās neatlaidīgi rīvēt. Beidzot tā bija pušu.
Kati Robs atkāpās, Foristers pacēla melno adas vāku ar zelta uzrakstu. Ieskatījušies senlaicīgajā lādē, viņi cereja ieraudzīt "Melno grāmatu". Kopš to kāds darījis pēdējo reizi, bija pagājuši divsimt piecdesmit gadi.
Taču tā nebija grāmata. Ta bija kāda seja.
- Jēziņ! - iesaucās Dūlijs.
Lādes dibenā atradās galvaskauss.
Ļoti savāds. Tas noteikti bija un tajā pašā laika ari nebija cilvēka galvaskauss. Tam bija slīpi vaigu kauli un acu dobumi, kas drīzāk piederētos putnam vai čūskai. Pievilcīgi, aziātiski, neparasti plati dobumi, kas šķita pretīgi smīnam.