- Tieši tādu pašu es redzēju Lalešā! - Robs tūdaļ iesaucās. - Tur bija tāds pat galvaskauss. Pa pusei cilvēka… pa pusei putna. Pie velna, kas tas ir? Kristīne, tu esi osteo… eksperte. Kas tas ir?
Ar profesionālu un apņēmīgu kustību Kristīne izņēma no lādes galvaskausu.
- Ļoti labi saglabajies, - viņa secināja, pētīdama apakšžokļa kaulu. - Kāds parūpējies, lai pasargātu to no sairšanas.
- Cik vecs tas ir? Kas tas ir? Cilvēks? Kādēļ viņam ir tādas acis?
Kristīne piegāja pie loga ar augšup bīdāmām vērtnēm, kur bija
vairāk gaismas, un pacēla galvaskausu.
- Tas noteikti ir hominids, taču hibrīds.
Atvērās kabineta durvis. Tā bija Sēlija un Boidžērs. Abi pārsteigti raudzījās uz galvaskausu Kristīnes rokas.
- Vai tā ir "Melnā grāmata"? - Boidžērs vaicāja. - Cilvēka galvaskauss?
Robs palocīja galvu.
-Jā.
- Ne gluži cilvēka. - Kristīne pagrozīja atradumu. - Tas ir hominids, taču manāmas būtiskas atšķirības starp šo un normālu Homo sapiens galvaskausu. Redzat? Vieta smadzenēm ir liela, un acu dobumi ir ļoti interesanti…
- Tātad tas ir krustojums, cilvēka un… kā? - jautāja Robs.
- Nav ne jausmas. Tas nav neandertālietis. Nav arī Homo habilis jeb "prasmīgais cilvēks". Izskatās pēc nezināma cilvēka tipa, kam bijušas ļoti lielas smadzenes.
- Bet es domāju, - Robs bilda, joprojām neko nesaprazdams, - ka cilvēki nevar krustoties ar citām sugām. Biju domājis, ka tas nav iespējams.
Kristīne papurināja galvu.
- Ta nav. Dažas sugas var savstarpēji krustoties. Piemēram, tīģeri un lauvas. Reti, tomēr tā notiek. Un šis hibrīds cilvēces evolūcijā līdz šim nebija zināms. Vairāki eksperti uzskata, ka mēs esam krustojušies ar neandertāliešiem. - Kristīne nolika galvaskausu uz rakstāmgalda. Baltie zobi lampas gaismā uzzibsnīja. Pats galvaskauss bija dzeltenīgā krāsā 1111 ļoti liels.
Dūlijs joprojām vērās putekļainajā ādas lādē.
- Te ir vēl kaut kas. - Viņš izņēma salocītu dokumentu. Robs nenovērsdamies skatījās, kā īru detektīvs noliek dokumentu līdzas galvaskausam uz direktora rakstāmgalda.
Dokuments šķita darināts no kāda cieta pergamenta, bija stipri cietis un saburzīts, sadzeltējis un, iespējams, simtiem gadu vecs.
Robs uzmanīgi atlocīja atradumu. Pergaments nočaukstēja. Telpā uzvēdīja savāda, taču visnotaļ patīkama smarža. Skumju, vecuma un bēru ziedu aromāts.
Pārējie paliecās tuvāk dokumentam, kamēr Robs to izlīdzināja. Kristīne sarauca pieri. Pergaments bija aprakstīts ar ļoti tumšu tinti 1111 līdzinājās pavirši zīmētai kartei, bet dažas rindas bija uz- kricelētas senlaicīgā rakstā.
- Aramiešu valoda, - teju uzreiz paskaidroja Kristīne. - Aramiešu. Diezgan neparasta forma… Ļaujiet apskatīt tuvāk.
Vilies Robs nopūtās - katra pagajusī sekunde pastiprināja sāpes. Viņš pievērsās galvaskausam, kas atradās līdzās pergamentam. Šķita, ka tas ņirdz. Gluži ka Džeimijs Klonkarijs.
Klonkarijs! Robs nodrebēja. Viņi bija atraduši "Melno grāmatu"! Un Klonkarijam tas jāuzzina nekavējoties. Robs pajautāja Metjūsonam, vai drīkst izmantot datoru, un direktors piekrītoši pamāja.
Piegājis pie rakstāmgalda, Robs ieslēdza datoru un tūdaļ sa- zinajās ar Klonkariju. Driz vien parādījās attēls. Kamera darbojas. Pēc dažām sekundēm parādījās Klonkarijs - mundrs, ar platu, ļaunu smaidu sejā.
- O! Laikam būsi atradis grāmatu. Vai kādā autobusu pieturā? Varbūt bingo spēļu zālē?
Robs pacēla galvaskausu, uzreiz apklusinādams slepkavu. Klonkarijs vērās uz galvaskausu un rija siekalas. Robs nekad vēl nebija redzējis bandas vadoni tik apmulsušu. Viņš šķita apjucis, noraizējies, pat apstulbis.
- Tu to atradi. Tiešām atradi'. - Klonkarija flegmātiskajā balsī jautās nemiers. - Un kur tad… dokumenti? Vai tajā kastē bija vēl kaut kas?
Sēlija pasniedza pergamentu. Robs to pacēla un parādīja Klon- karijam. Tas smagi un dziļi nopūtās, it kā būtu atbrīvojies no šausmīgas nastas.
- Visu šo laiku… visu šo laiku… Īrijā! Tātad Previna kļūdījās. Es kļūdījos. Doma par Leijardu izrādījās nepareiza. Un tas pat nav ķīļraksts! - Klonkarijs papurināja galvu. - Tātad, kur jūs to atradāt?
- Nūmena namā. /
Klonkarijs zaudēja valodu. Tad viņš papurināja galvu un rūgti iesmējās.
- Ak Dievs! Zem slepenajām kāpnēm?! Jēziņ. Es taču teicu, lai meklē rūpigi! Nejēdzīgie idioti! - Beidzis smieties, viņš nekaunīgi un nicinoši paskatījās kamerā. - Bet tur vairs nekas nav Iidzams. Mani biedri jau guļ zārkos. Taču tu vari glābt savas meitas dzīvību, ja atgādāsi man "Melno grāmatu", tas ir, galvaskausu un to dokumentu. Labi? Gribu, lai tas ir šeit pēc… ak Dievs! Jau atkal. Kārtējais termiņš. Cik daudz laika jums, nabadziņiem, vajadzīgs, lai nokļūtu šeit?
Robs jau iesaka atbildi, taču Klonkarijs viņu pārtrauca, paceļot roku.
- Aizveries! Vienosimies, ka es tev dodu vēl tris dienas. Ar to noteikti pietiks. Varbūt esmu pat pārak dāsns. Bet tāds nu es esmu, ļoti dāsns. Un, lūdzu, tici, ka mans pacietības mērs ir pilns. Neaizmirsti, ka esmu psihopāts. - Viņš iespurdzās un pārspīlēti noraustīja sejas vaibstus, atdarinot vājprātīgu cilvēku. - Un, draugi, nevelciet sev līdzi čomiņus no policijas. Viņi mums nebūs noderīgi, vai ne? Ne Kiribali, ne kurdi negribēs viņiem palīdzēt. Manuprāt, tu to ļoti labi zini. Ķeries pie darba, Rob! Lido šurp ar visu "grāmatu" un dabūsi atpakaļ Liziju, vēl neiekonservētu. Tev ir septiņdesmit divas stundas, un punkts. Tāds ir galējais termiņš. Čau!
Ekrāns kļuva melns.
Klusumu pārtrauca Foristers.
- Mums, protams, nāksies sazināties ar vietējo Turcijas policiju. Es aprunāšos ar Iekšlietu ministriju. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka jūs vieni paši lidojat uz turieni. Mēs izmeklējam slepkavību, lieta ir sarežģīta. Bet jūs to droši vien labi saprotat.
Robs samiedza acis.
- Protams.
- Piedodiet, ja izklausos pēc birokrātā, taču mēs pasteigsimies. Apsolu. Mums tikai jābūt piesardzīgiem. Tas puisis ir traks. Ja brauksiet vieni, mēs nevaram garantēt, ka viņš rīkosies adekvāti. Mums vajadzīgs vietējo atbalsts. Un tas nozīmē oficiālo varas iestāžu iejaukšanos, Ankaras piekrišanu, sazināšanos ar Dublinu. Un tā tālāk.
Iedomājies par Kiribali, viņa smīnu un draudus lidostā, Robs noteica:
- Protams.
Metjūsons atkal bija sācis mīņāties. Direktors acīmredzot vēlējas, lai šie cilvēki atstātu viņa kabinetu, taču bija pārāk pieklājīgs, lai to pateiktu skaļi. Visi paklausīgi sekoja Robam gaitenī. Viņš nesa "Melno grāmatu" - vecajā ādas lādē ielikto galvaskausu un karti. Sēlija ar Kristīni gāja pa vidu, klusi sačukstēdamās. Policisti turējās pēdējie un aizrautīgi sarunājās, gandrīz vai strīdējās.
Robs vēroja, ka Londonas detektīvs baksta ar pirkstu Dulijam krūtīs.
- Pie velna, par ko viņi strīdas?
Kristīne paraustīja plecus.
- Kas lai zina? - Viņas seja pauda nicinājumu.
Iedams uz priekšu, Robs palūkojās pa kreisi uz Sēliju un pa labi uz Kristīni. Tad viņš teica:
- Vai jūs domājat to pašu, ko es?
- Jā, - atbildēja Kristīne. - Policija visu tikai sabojās.
- Tieši tā. Visa tā "aprunāšanās ar Iekšlietu ministriju"… Jēziņ! - Robu parņēma dusmas un vilšanās. - Viņi mēģinās runāt ar to nolādēto Kiribali? Pie velna, ko viņi grib panākt? Kiribali, iespējams, ir uz vienu roku ar Klonkariju. Kurš vēl varētu palīdzēt tādam nelietim?