- Un sazināšanās ar Ankaru prasīs milzum daudz laika, - Kristīne turpināja. - Turklāt viņi saniknos kurdus, un viss izvērtīsies par šausmigu fiasko. Viņi nesaprot. Viņi nekad tur nav bijuši, nekad nav redzējuši Sanliurfu…
- Varbūt tev jābrauc jau tūlīt? - Sēlija paspieda Robam roku. - Vienkārši brauci Paņem "Melno grāmatu", galvaskausu un aizved visu Klonkarijam. Lido prom jau rit! Policija tev nevar stāties ceļā. Dari visu, ko grib Klonkarijs. Tā ir mūsu meita.
Robs lēni palocīja galvu.
- Neapšaubāmi. Es zinu, kas man varētu palīdzēt… Šanliurfā.
Kristīne pacēla roku.
- Bet mēs nedrīkstam uzticēties Klonkarijam, vai ne? Te nu Foristeram taisnība. - Pēdējo rietošas saules staru apmirdzēta, Kristīne dedzīgi ieskatījās acīs Robam un tad arī Sēlijai. - Viņš, protams, medī "Melno grāmatu". Taču, dabūjis to savās rokās, viņš var… tik un tā visu izdarīt pec sava prāta. Saprotat? Viņš ir psihopāts, kā pats apgalvo. Viņam patīk nogalināt.
- Ko lai mēs iesākam? - Robs i/misis jautāja.
- Iespejams, ir kada izeja. Es redzēju karti.
- Kā, ludzu?
- Kad bijām kabinetā, - Kristīne paskaidroja, - es sapratu, ka pergaments rakstīts vēlajā seno aramiešu valoda. To izmantoja ka- naānieši. Manuprāt, es pratīšu to izlasīt.
-Un?
Kristīne palūkojās uz ādas lādi, ko Robs turēja rokās.
- Parādi vēlreiz!
Pieliecies Robs atvēra lādi, izņēma pergamentu un izlīdzināja to uz ceļgala. Kristīne pamāja ar galvu.
- Tā jau es domāju. - Viņa norādīja uz kādu rindiņu senajā rokrakstā. - Te rakstīts, ka "diženais senču galvaskauss" nācis no… "Slepkavošanas ielejas".
- Ko tas nozīmē?
- Vairāk te nekas nav rakstīts.
- Lieliski! Skaidrs. Un ko nozīme šie vārdi?
- Te pieminēta Ēnoha grāmata. Citēta gan nav. - Viņa sarauca pieri. - Taču atsaucas uz to. Luk, kas šeit teikts: "Slepkavošanas ieleja atrodas tur, kur miruši mūsu senči." Jā. Ja, jā. - Kristīne noradīja uz kādu rindiņu pergamentā. - Bet šeit minēts, ka ieleja ir dienas gājiena attālumā uz to pusi, kur riet saule. Ja skaita no "pielūgšanas vietas".
- Un te…
- Te parādīta upe un ielejas. Vel viens pavediens. Te rakstīts, ka pielūgšanas vietu mēdz dēvēt ari par "nabas kalnu"! Lūk!
Robs neko nesaprata. Viņš jutās pārāk noguris un uztraucies par Liziju. Viņš paskatījās uz Kristīni, kuras seja pauda gluži pretējas emocijas - modrību un dedzību. Viņa vērās Robam acis.
- "Nabas kalns". Vai neatceries?
Ju/.damies kā idiots, Robs purināja galvu.
- "Nabas kalns" ir burtisks tulkojums turku vārdiem "Gebekli Tepe".
Pār Robu nāca apskaidrība.
Policisti acīmredzot bija beiguši strīdu un sarokojas. Tikmēr Kristīne turpināja stāstu:
- Tātad, saskaņā ar šo pergamentu, dienu ejot no Gebeklitepes uz rietumiem, prom no saules, ir Slepkavošanas ieleja. No turienes nācis šis galvaskauss. Un, manuprāt, mēs tur atradīsim vēl daudzus citus. Mums jābūt gudriem, jādomā vairākus gājienus uz priekšu. Jāatvilina Klonkarijs pie sevis. Mūsu rokās jābūt kaut kam tādam, lai viņš atdotu mums Liziju dzivu un veselu. Ja mums izdosies atklat noslēpumu, uz kuru norāda "Melnā grāmata", galvaskauss un karte, ja atraksim Slepkavošanas ieleju un izpratīsim patiesību, tad viņš skriešus atskries un kritīs ceļos, jo tieši ieleja ir rodams noslēpuma risinājums. Tieši par šo noslēpumu viņš visu laiku runa. Tieši šis noslēpums izpostīja Jeruzalemes Volija dzīvi. Tieši šo noslēpumu Klonkarijs vēlas aprakt uz mūžiem. Ja gribam iegūt varu pār Klonkariju, tad jābūt viņam vienu soli priekšā, jauzrok ieleja, jāatrod noslēpuma atslēga un jāpiedraud, ka mēs to atklāsim visai pasaulei, ja viņš mums neatdos Liziju. Tikai tā mēs uzvarēsim.
Pabeiguši sarunu, policisti tuvojās Robam, Kristīnei un Sēlijai.
Robs paspieda abam sievietēm roku un nočukstēja:
- Labi, tā arī darīsim. Mēs ar Kristīni nekavējoties lidosim uz Sanliurfu. Vieni paši. Un mēs uzzināsim to noslēpumu.
- Bet policijai neko neteiksim,-piebilda Kristīne.
- Vai esi pārliecināta, Sēlija? - Robs jautāja, pagriezies pret bijušo sievu. - Man vajadzīga tava piekrišana.
Viņa lūkojās uz Robu.
- Es… tev uzticos, Rob Latrel. - Sēlijai acis sariesās asaras, kuras viņa centās apvaldīt. - Es ticu, ka tu atvedīsi mūsu meitu. Ja, lūdzu, izdari to! Lūdzu, lūdzu, ludzu. Atved Liziju atpakaļ.
Tuvojoties Foristers berzēja rokas.
- Paliek auksts. Varbūt pasteigsimies uz lidostu? Vēl jāpagūst informēt Iekšlietu ministriju. Mēs mudināsim viņus rīkoties, apsolu.
Robs palocīja galvu. Kriminālmeklēšanas vecākajam inspektoram aiz muguras slējās Ņūmena nams. Uz mirkli Robs iztēlojās, kāds tas izskatījies laikā, kad Baks īgans un Baks Volijs te Džordža laikmeta lampu gaismā rīkoja savas trakulīgas ballītes un slaidi jaunekļi smējās un auroja, kurdami uguni viskijā mērcētu kaķu cepināšanai.
Četrdesmit septītā nodaļa
Jau taja pašā vakarā Kristīne ar Robu no Londonas taisnā ceļā lidoja uz Turciju, pirms tam samelojušies Foristeram un Boi- džēram.
Viņi nolēma, ka ņems līdzi ari "Melno grāmatu". Kristīnei nācās Hitrovā uzrādīt savus arheoloģes dokumentus un atplaukt visžilbinošākajā smaidā, lai muitnieki atļautu izvest no valsts savādo galvaskausu. Turcijā vajadzēja būt vēl piesardzīgākiem. Viņi ar pārsēšanos Stambulā aizlidoja līdz Dijarbakirai un tad sešas nogurdinošas stundas - naktī un saullēktā - pa putekļainu ceļu brauca ar taksometru līdz Sanliurfai. Viņi nevēlējās ar savu ierašanos šanliurfas lidostā pavēstīt Kiribali, ka atkal ir klāt ne- vēlamie rietumnieki. Viņi negribēja, lai Kiribali zina, ka viņi ir kaut Turcijas tuvumā.
Jau pati uzturēšanas Kurdistānā bija pietiekami riskanta.
Rosības un dunas pārņemtās Urfas centrā viņi devās uz viesnīcu "Hārana". Pie ieejas Robs ieraudzīja Radevanu, kurš slēpās no karstās rīta saules un ar citiem taksometra šoferiem trokšņaini strīdējās par futbolu. Puisis šķita mazliet aizkaitināts. Taču saīguma iemesls bija ramadāns - dienā it visi bija viegli aizkaitināmi, izsalkuši un izslāpuši.
Robs tūdaļ ķērās pie lietas un pajautāja Radevanam, vai tas varētu atrast dažus draugus, kuri palīdzētu izrakumos Slepkavošanas ielejā. Tāpat viņš klusītēm palūdza sagādāt šaujamieročus. Robs gribēja būt gatavs it visam.
Sākumā Radevans bija drūms un šaubījās, devās "apspriesties" ar saviem neskaitāmajiem brālēniem, l'ec stundas viņš atgriezās kopā ar septiņiem draugiem un radiniekiem - smaidošiem kurdu puišiem. Tikmēr Robs bija nopircis dažas lietotas lāpstas un noīrējis pāris ļoti vecu Lami Rover markas automašīnu.
Šķita, ka šie bus sasteigtākie arheoloģiskie izrakumi pēdējo divsimt gadu laikā, taču izvēles nebija. Viņiem atvēlētas tikai divas dienas, lai atrastu galīgo atbildi uz visiem jautājumiem; divas dienas, lai uzraktu Slepkavošanas ieleju un radītu apstakļus, kuros Klonkarijs būtu spiests labprātīgi atdot Liziju. Radevans bija izpildījis lūgumu sagādāt ieročus - divas bises un vācu pistoli, kas tagad bija paslēptas vecā maisā. Darījuma kārtošanas brīdi Radevans piemiedza Robam ar aci.
- Redzat, Robija kungs, es palīdzu jums! Man patīk angļi, jo viņi palīdz kurdiem. - Un viņš plati un dāsni pasmaidīja, kad Robs pasniedza dolāru žūksni.