Tiklīdz viss bija salikts mašīnās, Robs ielēca šofera sēdeklī un iedarbināja motoru. Viņa nepacietība bija teju neizturama. Robs apzinājās, ka ir tajā pašā pilsētā, kur Lizija, taču nesaprot, kur meita ir un kas viņai jāizcieš; un tādēļ jutās kā nopietna infarkta slimnieks - durstīgas sāpes šaudījās augšup pa roku, sirdsdarbība bija mokoši paātrināta, smeldza žoklis. Kamēr viņš domāja par Liziju, kas piesieta pie krēsla, atpakaļskata spogulī Urfas nomales izgaisa pelēcīgu smilšu dūmakā.
Kristīne sēdēja viņam blakus, bet trīs kurdi - aizmugurē. Radevans stūrēja otru automašīnu. Ieroči bija paslēpti maisā zem
Roba sēdekļa. Apdriskātā ādas lāde ar "Melno grāmatu" bija nostiprināta bagāžniekā.
Pa ceļam parasti pļāpīgo kurdu sarunas izvērtās čukstos un pēc tam apsīka pavisam. Viņu klusēšana atbilda monotonajai ainavai aiz automašīnas loga. Visapkārt tikai dzeltenīgs, vientulīgs tuksnesis.
Karstums bija teju neticams - ka jau šādā apvidū vasaras viduci. Stūrējot arvien vairāk uz dienvidiem, Robs juta Gebekli tuvumu, taču šoreiz viņi pabrauca garām pagriezienam uz šo vietu un, apstājušies vairakos armijas blokposteņos, devās tālāk pa Damaskas ceļu. Kristīne bija nopirkusi ļoti smalku karti un uzskatīja, ka pratīs atrast ieleju.
- Šeit, - viņa valdonīgi paziņoja kādā krustojumā. Viņi nogriezās pa labi un brauca uz priekšu apmēram pusstundu. Beidzot viņi bija sasnieguši īsto vietu. Abas automašīnas apstājās, un visi izkāpa. Kurdi izskatījās netīri, sasvīduši un dumpīgi. Smiltīs tika saliktas lāpstas, liekšķeres, virves un mugursomas.
Pa kreisi stiepās kaila un šaura ieleja.
- Te nu mēs esam, - noteica Kristine. - Tā ir Slepkavošanas ieleja. Vietējie to joprojām sauc par Nāves ieleju, un tā ir iezīmēta kartē.
Robs pētīja apkārtni un ieklausījās, taču itin nekas nebija dzirdams. Nekas, izņemot sengu tuksneša vēju. Šī vieta - viss apvidus - slīga savāda klusumā, kas šķita neparasts tuksnesim, kurš ieskauj Gebekli.
- Kur visi palikuši? - Robs jautāja.
- Prom. Evakuēti. Valdība viņus pārvietoja, - atbildēja Kristīne.
- Ak tā?
- Luk, kāpēc. - Viņa norādīja pa kreisi, kur tālumā laistījās sudrabains līdzenums. - Tas ir Lielā Anatolijas projekta rezultāta piegādātais ūdens. Eifrata. Irigācijas nolūkos viņi applūdina visu reģionu. Zem ūdens ir jau vairākas nozīmīgas arheoloģisko izrakumu vietas. Visnotaļ apšaubāms solis.
- Jēziņ! Tas taču ir tikai dažu kilometru attālumā!
- Un tuvojas mums, taču dambis apturēs ūdeņus. Redzi to uzbērumu? - Kristīne norādīja uz aizsargbūvi un sarauca pieri. Viņas balto kreklu klaja dzeltenīgi putekļi. - Taču mums jāuzmanās, jo teritorija var applūst jebkurā brīdi. Pēkšņi.
- Mums jāsteidzas šā vai tā, - Robs iebilda.
Pagriezušies viii i pa nogāzi devās uz ieleju. Jau pēc dažām minūtēm Kristīne bija norīkojusi kurdus rakšanā. Strādājot Robs aptvēra darba apjomu. Ieleja bija vismaz jūdzi gara. Divās dienās šī komanda spēs uzrakt tikai nelielu daļiņu. Varbūt divdesmit procentus. Vai trīsdesmit. Turklāt rakums nebūs pārāk dziļš.
Tātad kaut ko atrast izdosies tikai ārkārtīgas veiksmes gadījumā. Drūmajām domām un bailēm, ko Robs izjuta kopš atgriešanās kurdu tuksnesī, pievienojās ari pieaugošs apnikums. Apziņa, cik bezjēdzīgi ir viņu centieni. "Lizijai jāmirst. Viņa nomirs." Robs jutās nekam nederīgs. Šķita, ka viņš noslīks savu pūliņu vel- tīgumā, nogrims gluži tāpat ka šī izslāpusi zeme, kura gaida sudraboto ūdens zārka vāku. Lielais Anatolijas projekts.
Taču viņš zināja, ka jābūt stipram un jāiztur līdz galam, tādēļ centās uzlabot garastāvokli. Robs atcerējās, ko Breitners bija teicis Kristīnei, - ka viņa ir "viena no savas paaudzes labākajām arheoloģēm". Un atgādināja sev, ka dižā Izobela Previna bijusi Kristīnes pasniedzēja Kembridžā.
Turklāt francūziete šķita ļoti pārliecināta - mierīgi, taču stingri stāstīja vīriem, kurā ielejas malā jārok, izrīkoja visus. Stundu vai divas smiltis cēlās un krita, lāpstas džinkstēja un šņirkstēja. Pāri Nāves ielejai šalca karstais, nogurdinošais vējš.
Pēkšņi viens no vīriem nometa liekšķeri. Tas bija Radevana otrās pakāpes brālēns Mumtazs.
- Majēras jaunkundzi - viņš sauca. - Majēras jaunkundzi
Viņa steidzās pie satrauktā vīra, un Robs viņai sekoja.
Smilšainajā zeme vidēja balts kauls. Galvaskauss - neliels, taču noteikti cilvēka galvaskauss. Tas bija skaidrs pat Robam. Kristīne šķita ieintriģēta, taču ne sevišķi priecīga. Viņa palocīja galvu.
- Labi. Tagad rociet laterāli.
Kurdi nesaprata. Kristīne atkārtoja vēlreiz, šoreiz rīkojumu dodot Radevanam un kurdu valodā. Proti, ka jārok tieši blakus, bet nevajag rakt dziļāk. Bija nepieciešams uzrakt pēc iespējas plašāku teritoriju, jo viņiem atvēlētas tikai divas dienas.
Viri darīja, kā likts - acīmredzot viņus savaldzināja Kristīnes spītība. Robs atkal pievienojās racējiem. Ik pēc brīža viņi uzdūrās arvien jauniem galvaskausiem. Robs drudžaini palīdzēja notraust no tiem zemi. "Atkal galvaskauss, atkal skelets." Atklājuši kārtējos kaulus, viņi vairs nepūlējās attīrīt tos līdz galam, jo Kristīne mudināja rakt tālāk.
"Atkal galvaskauss, atkal skelets. Šie," Robs secinaja, "bijuši visnotaļ maza auguma cilvēki. Tipiski mednieki un vācēji, kā skaidroja Kristīne, bija piecas pēdas gari. Spēcīgi alu un tuksnešu ļaudis ar veselīgu ķermeņa uzbūvi, taču tikai vidēja auguma."
Viņi raka arvien ātrāk un ātrāk. Darbs bija ķēpīgs un netīrs. Saule jau bija pametusi zenītu, un Robs juta, ka milzīgā ūdens siena tuvojas. Apkārtne applūdīs jau pēc dažām dienām.
Taču viņi tikai raka un raka.
Tad Robs sadzirdēja vel vienu saucienu. Šoreiz, tas bija Radevans.
- Roba kungs! - puisis kliedza. - Paskat uz šo! Tas ir ļoti liels vīrs. Ka amerikānis. - Radevans kārpīja nost zemi no kāda augšstilba kaula. - Kā amerikānis, kurš ēd pārāk daudz McNuggets cāļu mīklā. - Augšstilba kauls bija gandrīz divkārt lielāks par pā- rejiem.
Kristīne ieleca tranšejā. Robs viņai pievienojās, un viņi palīdzēja atrakt visu skeletu. Tam vajadzēja daudz laika, jo skelets bija milzīgs - vismaz septiņas pēdas garš. Viņi grāba zemi ārā no iegurņa, nost no ribām, mugurkaula. Pamazām netīri dzeltenajās smiltis parādījās lieli balti kauli un visbeidzot ari galvaskauss. Radevans to izrāva vienā paņēmienā un pacēla gaisā.
Pārsteigumā Robam pavērās mute. Galvaskauss bija tiešām varens.
Izņēmusi atradumu Radevanam no rokām, Kristīne to uzmanīgi nopētīja. Tas nebija parasts cilvēka galvaskauss - daudz lielāks, ar ieslīpām acīm, spēcīgiem vaigu kauliem, nelielu žokli un ļoti prāvu vietu smadzenēm.
- Tas… - Robs iesāka, cieši aplūkojis žokli ar baltajiem zobiem.
- Tas ir… - Viņš notrauca sviedrus, sāli un putekļus no sejas.
- Tas ir hominīds, vai ne?
- Jā, - apstiprināja Kristīne, - bet… - Viņa pagrozīja galvaskausu saules gaisma.
Tas bija pilns ar tumši dzeltenām smiltīm, bet lielie acu dobumi šķita tukši un naidīgi. Robs izdzirdēja tālumā saucam putnu, kas vientuļš un gurds lidinās debesīs. Varbūt tas bija klijāns, kuru pievilinājuši kauli.
Kristīne noslaucīja kādu galvaskausam pielipušu zemes pikuci.
- Neapšaubāmi, tas ir hominīds. Nekādā gadījumā ne Homo sapieris. Nelīdzinās nekam, ko līdz šim esam atraduši. Ļoti lielas smadzenes, tātad šis bijis augsti attīstīts.