- Izskatās pēc… aziāta. Ne?
- Ar mongoloida iezīmēm, jā. - Kristīne palocīja galvu. - Bet… bet paskaties uz acīm un paura daļu! Satriecoši. Viss saskan. Jo es domāju, ka… - Viņa palūkojās uz Robu. - Es domāju, ka esam sameklējuši atbildi uz jautājumu par hibridizāciju. Ši ir vel viena hominīdu suga, kuras īpatņi krustojušies ar mazāka auguma cilvēkiem, lai rastos tāds galvaskauss, ko atradām "Melnajā grāmatā".
Kurdi joprojām raka. Skeletu pēc skeleta. Atrasto kaulu skaits teju uzdzina nelabumu. Saule jau tuvojās horizontam, diena tūdaļ beigsies, un viri alka doties mājup, lai svinētu ramadāna beigas.
Pārguris, nomocījies ar riebumu pret baltajiem kauliem un milzīgo galvaskausu ņirdzīgajām izteiksmēm, Robs atlaidās smilšainajā nogāzē un vēroja apkārtni. Tad viņš izņēma piezimju bloknotu un sāka rakstit. Likt kopā stāsta gabaliņus. Teksta pierakstīšana un sakārtošana bija vienīgais viņam zināmais veids, ka uzminēt mīklu. Kricelējot viņš manīja, ka pamazām satumst.
Pabeidzis savas piezīmes, Robs pacēla galvu. Kristīne mērija kaulus un fotografēja skeletus. Diena bija galā. Tuksneša vējš likās maigs un svaigs. Ūdens jau bija tik tuvu, ka gaisā varēja just tā smaržu. Iespējams, tas bija tikai divu vai trīs judžu attāluma. Nogurušam acīm Robs noraudzījās uz tranšejām. Viņi bija atrakuši milzīgu un skumju kapsētu - protocilvēku kaulu kambari, kas atradās līdzās cilvēkveidīgiem milzeņiem. Taču īstā mīkla joprojām nebija uzminēta. Robs nebija to atrisinājis, un ari piezīmes nepalīdzēja. Tuksnesī uznākusi tumsa apliecināja, ka šajā dienā pietiks strādāts.
Roba sirds sauca pēc meitas.
četrdesmit astotā nodala
Braucot atpakaļ uz Sanliurfu, viņi runāja par dokumentu un atsauci uz Ēnoha grāmatu. Robs enerģiski pārslēdza ātrumus, bet Kristīne centās pārkliegt graboņu, lai dalītos savās teorijās.
- Ēnoha grāmata ir… apokriptiska.
- Ko tas nozīmē?
-Tas nozimē, ka tā nav iekļauta Bībelē, taču to par svētu atzina daži agrīnās kristietības novirzieni, piemēram, Etiopijas baznīca.
- Skaidrs…
- Ēnoha grāmata ir aptuveni divtūkstoš divsimt gadus veca, un to, iespējams, uzrakstījuši izraēlieši, lai gan pilnīgi pārliecināti mēs par to neesam. - Viņa vērās tuksnesi, kas pletās visapkārt. - To atrada starp dokumentiem, ko mēdz dēvēt par Nāves jūras tīstokļiem.
- Šī grāmata apraksta laiku, kad pieci kritušie eņģeļi - pieci sātani vai uzraugi - ar saviem palīgiem nonāca pie cilvēkiem. Tika uzskatīts, ka šie eņģeļi stāv tuvu Dievam, taču tie nespēja noturēties sieviešu, Ievas meitu skaistuma priekšā. Šie eņģeļi paņēma sievietes un par to vīriešiem apsolīja rakstu 1111 būvju, mākslas un kokapstrādes noslēpumu. Vel šie… dēmoni iemacija sievietēm "skūpstīt failu".
Robs palūkojās uz Kristīni un pasmaidīja. Ari viņa atplauka smaidā.
- Tieši tāda frāze izmantota Ēnoha grāmatā, - paskaidroja Kristīne, iedzerot ūdeni no pudeles. - Eh, ūdens ir pārāk silts.
- Stāsti tālāk par Ēnohu! - mudināja Robs.
- Labi. Tātad… pec dēmonu sakara ar cilvēkiem radās ļaunu, negantu milžu rase. Ēnoha grāmatā tie nosaukti par nefilimiem.
Vērodams krēslas apņemto ceļu, Robs pūlējās aptvert Kristīnes vārdus. Tiešām pūlējās. Un ļoti centās. Palūdza atkārtot vēlreiz… bet tad padevās. Viņš nespēja nedomāt par Liziju un prātoja, vai vajadzētu piezvanīt Klonkarijam, taču apzinājās, ka tas būtu muļķīgi. "Šis cilvēks jāpārsteidz nesagatavots. Par to, ka noslēpums atklāts, viņam vajag paziņot pēkšņi. Ja vien izdosies to atklāt. Ja vien mums paveiksies realizēt savu plānu."
Viņš bija noguris, saulē apdedzis, nobijies un joprojām juta tuksneša spokaino garu un Gebekli akmeņu tuvumu. Atsauca atmiņā sievietes tēlu - uzdurta uz mieta un sasieta, viņa bija atdota mežakuiļiem izvarošanai. Vel viņš domāja par zīdaiņiem, kas raud senajās krūkās.
Tad viņš atkal aizdomājās par Liziju un Klonkariju un mēģināja aizgainīt šo domu no prāta.
Brauciena beigās visi klusēja. Un raizējās. Kurdi, klusi norū- kuši "uzredzēšanos", devās ēst un dzert, savukārt Robs ar Kristīni novietoja automašīnas un gurdi devās uz viesnīcu "Hārana". Robs bija cieši piespiedis "Melno grāmatu" pie krūtīm, lai gan rokas caurstrāvoja pārgurums.
Diemžel laika atpūsties nebija. Robs jutās izvārdzis, taču drudžainas apņēmības pilns un vēlējās pārrunāt savas piezīmes. Tiklīdz abi nonāca viesnīcas numurā, Robs atsāka iztaujāšanu, pat neļaujot Kristīnei ieiet dušā.
- Es nesaprotu, kas ir ar tām krūkām un zīdaiņiem, ko atradām Gebekli.
Kristine palūkojās uz viņu. Dziļās, brūnās acis pauda mīlestību, taču apsārtums liecinaja par milzīgu nogurumu, tomēr Robs neatlaidās.
- Proti… tevi mulsina pats fakts, ka tas ir krūkas?
- Jā. Es allaž biju domājis, ka Gebeklitepe ir… kā Breitners teica… pirmskeramikas laikmeta ciemats. Tātad nepazina keramiku. Bet pēkšņi kāds iemācījis šiem puišiem taisīt krūkas! Vēl krietnu laiku pirms tam, kad šo mākslu apguva citas kopienas šajā reģionā un vispār pasaulē.
- Jā, tiesa… - Kristīne uz mirkli apklusa. - Izņemot… Ir kāda vieta, kur keramiku iepazina agrak nekā Gebeklitepē.
- Ak tā?
- Japāna. - Kristīne sarauca pieri. - Dzjomonu kulturas cilvēki Japānā.
-Kas?
- Tā ir ļoti agrīna kultūra. Pirmie Japānas iedzīvotāji. Iespējams, aini, kas joprojām dzīvo pašos Japānas ziemeļos, ir rada… - Piecēlusies Kristīne paberzēja smeldzošo muguru, tad piegāja pie Roba minibāra, izņēma aukstu pudeli ar ūdeni un kāri padzērās. Atgūlusies gultā, viņa turpināja skaidrojumu: - Dzjomoni nākuši no nekurienes. Burtiski. Iespējams, viņi bijuši pirmie, kas kultivējuši rīsus un pēc tam sākuši taisīt smalkus auklas ornamenta keramikas traukus.
- Cik sen tas bija?
- Pirms sešpadsmit tūkstošiem gadu.
- Pirms sešpadsmit tūkstošiem gadu? - Robs neticīgi vērās apkārt. - Trīs tūkstošus gadu pirms Gebekli!
- Jā. Un daži uzskata, ka Austrumāzijas dzjomoni savu prasmi apguvuši pie vēl agrīnākas kultūras pārstāvjiem. Piemēram, no Kondona ciema iedzīvotājiem, kuru apmetnes atradušās pie Amu- ras. Varbūt. Amūra ir upe Mongolijas ziemeļos, kur rodamas vēl senākās keramikas pēdas. Tā ir liela vēstures mīkla. Šie sevišķi prasmīgie ziemeļu cilvēki ir nākuši un gājuši. Viņi bijuši mednieki un vācēji, taču pēkšņi piedzīvojuši mežonīgu un iracionālu tehnoloģisko lēcienu.
- Ko tu gribi teikt ar vārdu "iracionāls"?
- Tā nav agrīnajām civilizācijām īpaši daudzsološa teritorija. Sibīrija, Iekšējā Mongolija, tālie Japānas ziemeļi. Tas nav siltais, saulainais Auglīgais pusloks. Tas ir salam pakļautas un mežonīgās Ziemeļāzijas zemes. Amūras baseins ziema ir viena no auk- stākajām vietām pasaulē. - Kristīne vērās kailajos viesnīcas numuriņa griestos. - Dažkārt esmu prātojusi, vai uz ziemeļiem no šejienes ir pastāvējusi viena protokultura. Proti, Sibīrijā. Kultūra, kas tagad mums zudusi, bet savulaik ietekmējusi visas šīs ciltis. Jo citādi ir parak dīvaini…
Robs papurināja galvu. Viņš klēpī bija izklājis savu piezīmju bloknotu un rokā šūpoja pildspalvu.
- Bet varbūt šīs kultūras nav aizgājušas, Kristīne. Varbūt tās nav zudušas.
- Kā, lūdzu?
- Tie galvaskausi atgādina aziātus. Mongoloīdus. Varbūt šis austrumu kultūras nav izgaisušas. Tās gluži vienkārši pārvietojušās uz… rietumiem. Vai varētu but kāda saikne starp šīm progresīvajām aziātu ciltīm un Cebekli?