Palocījusi galvu, Kristīne nožāvājās.
-Ja, laikam. Droši vien. Jeziņ, Rob, es esmu pārguruši!
Domās Robs sev izteica visskarbākos pārmetumus. "Mēs neesam gulējuši jau divdesmit četras stundas. Tagad ir izdarīts viss, kas bija mūsu spēkos. Esmu pārāk nežēlīgs pret Kristīni." Viņš atvainojās, piegāja pie Kristīnes un apgūlās līdzās.
- Robij, mēs viņu noteikti izglābsim, - sacīja Kristīne. - Apsolu. - Viņa apskāva mīļoto. - Apsolu.
-Tagad gulēsim, - Robs notcica, aizvēris acis.
Nākamajā rītā Robs pamodās no sapņa, kurā valdīja baisa nežēlība. Sapnī viņam sita Klonkarijs - vairākas sekundes dauzīja ar dūrēm. Pamodies viņš secināja, ka tā ir īsta bungošana. Tumšajās Šanliurfas ielas soļoja viri, kas sita milzīgas bungas un modināja ļaudis maltītei pirms saullēkta. Tradicionāls ramadāna rituāls.
Nopūties Robs paņēma rokaspulksteni, kas bija nolikts uz naktsgaldiņa. Četri no rīta. Viņš veras griestos un klausījās bungu dobjajā dunā, bet Kristīne mierīgi dusēja līdzās.
Pēc divām stundām Kristīne modinādama bikstīja viņam sānos. Robs lēni sakustējas. Jau kratīdamies mašīnā uz Slepkavošanas ieleju, viņš apēda cieti vārītu olu un maizi - nebija laika kavēties, lai ieturētu brokastis viesnīcā.
Robs noraudzījās, kā kurdi rok - it kā zinātu, ka darbs drīz būs galā, lai kas arī notiktu. Puiši bija acīmredzami laimīgi. "Ši ir pēdējā diena. Jau nākamajā rītā bus klāt noliktais termiņš. Lai kas arī notiktu." No spriedzes Robam sažņaudzās vēders.
Vienpadsmitos Robs uzkāpa kalnā līdzās ielejai un palūkojās pāri līdzenajam, sudrabotajam ūdenim, kuru šurp gādāja Lielā Anatolijas projekta realizētāji. Tas bija apmēram jūdzes attālumā, un šķita, ka ūdens palielina ātrumu, plūstot pāri kalniem un piepildot ielejas. Dambis viņus pasargās, tomēr plūdu aina šķita draudīga. Aizsargdambja augšgalā atradās ganu būdiņa - gluži kā aizstāvis, kas glābs viņus no ūdens.
Apsēdies uz akmens, Robs uzkriceleja dažas piezīmes, saverot vērtīgās pierādījumu pērles stāstījuma kaklarotā. Viens fragments šķita ārkārtīgi būtisks. Viņš atcerējās savu tēvu citējam šos vārdus mormoņu baznīcā. Tā bija Pirmās Mozus grāmatas sestā nodaļa: "Un notika, kad cilvēki sāka vairoties virs zemes 1111 tiem dzima arī meitas… tad Dieva dēli vēroja, ka cilvēku meitas bija skaistas, un tie ņēma tās sev par sievām, kas tiem labāk patika."
Pusstundu viņš rakstīja un svītroja, un atkal rakstīja. Stāsts jau tuvojās beigām. Aizvēris bloknotu, viņš pagriezās un pa nogāzi devās lejup uz ieleju. Kristīni viņš atrada guļam zemē - varēja nodomāt, ka viņa cieši aizmigusi. Taču tā nebija; viņa uzmanīgi un apņēmīgi lūkojās smiltis.
- Es meklēju anomālijas, - Kristīne paskaidroja, paskatījusies uz Robu. - Un dažas jau atradu. Šeit! - Piecēlusies vina sasita plaukstas, un jaunie kurdi pievērsās arheoloģei. - Lūdzu, kungi, - viņa teica, - drīz jus varēsiet doties mājas pie ģimenēm un aizmirst par trako francūzieti. Bet pagaidām vēl nedaudz papūlieties, lūdzu! Tur.
Radevans ar draugiem paņēma lāpstas un sekoja Kristīnei uz citu ielejas nostūri.
- Rociet tieši tur, taču ne pārāk dziļi. Rociet platuma un sekli. Paldies.
Robs devās pēc savas lāpstas, lai varētu pievienoties kurdiem. Viņam tas patika - tādējādi varēja kaut ko darīt, nevis raizēties par iespējamo pūliņu bezjēdzīgumu un domāt par Liziju. Liziju, Liziju, Liziju un Liziju.
Rakšanas laikā Robs pajautāja Kristīnei par neandertāliešiem. Viņa savulaik bija stāstījusi, ka strādājusi vairākos izrakumos vietās, kur dzīvojuši neandertālieši. Piemēram, Mulgersī Ronas krastā Francijā.
- Vai tu domā, ka viņi krustojušies ar Homo sapieris?
- Iespejams.
- Manuprāt, pastāv teorija, ka neandertālieši gluži vienkārši izmira.
- Bija tāda. Taču ir pierādījumi, ka viņi krustojušies ar cilvēkiem. - Kristīne noslaucīja piedurknē sviedrus no sejas. - Neandertālieši varbūt pat ar varu ielauzušies cilvēka gēnu fondā. Ja viņiem draudēja izmiršana, jo nebija iespējams sacensties par pārtiku vai ko tamlīdzīgu, tad viņi varbūt izmisīgi vēlējās saglabāt savu sugu. Un viņi bija lielāki par Homo sapiens, lai gan ari daudz dumjāki, iespējams…
Robs vēroja, kā gaisa riņķo putns - vēl viena maitu lija. Viņš uzdeva nākamo jautājumu:
- Ja viņi savstarpēji krustojušies, vai tādēļ mainījās cilvēku uzvedība un kultūra?
- Jā. Viens no variantiem ir kanibālisms. Mums nav ziņu par organizētu kanibālismu cilvēku kopienās trīssimt tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Savukārt neandertālieši noteikti bija kanibāli. Tātad… - Iegrimusi domās, Kristīne pacēla galvu. - Tātad ir iespējams, ka neandertālieši devuši savu artavu cilvēka tieksmju veidošanā. Piemēram, tieksmē uz kanibālismu.
Debesīs parādījās Turcijas Gaisa spēku lidmašīna. Kristīne atklāja Robam vēl vienu savu domu:
- Zini, es šorīt prātoju par lielajiem hominīdiem. Par kauliem, ko mēs atradām.
-Un?
- Redzi… Tava teorija par saikni ar Centrālaziju nemaz nav tik peļama. Savā ziņā.
- Kā to saprast?
- Pats lielākais hominīds jeb gigantopiteks atrasts Centrālajā Āzijā. Tas tiešām bija milzīgs! Tiek lēsts, ka pērtiķcilvēks bijis deviņas pēdas garš. Gluži kā… sniega cilvēks…
- Nopietni?
Kristīne palocīja galvu.
-Gigantopiteki staigāja pa zemi pirms trīssimt tūkstošiem gadu. Iespējams, arī ilgāk, un daži uzskata, ka ar šo laiku bijis pietiekami, lai atstātu par sevi atmiņas Homo sapiens apziņā. Atmiņas par milzu pērtiķcilvēkiem. - Viņa papurināja galvu. - Tā, protams, ir fantāzija. Daudz ticamāk, ka gigantopiteki izmira sacensībā ar Homo sapiens. Neviens nav īsti pārliecināts, kas notika ar gigantopiteku. Lai gan… - Viņa apklusa, atspiedusies uz lāpstas kā zemnieks, kas novērtē savus laukus.
Robam ienāca prātā acīmredzams secinājums. Viņš paņēma piezīmju bloknotu un satraukts sāka rakstīt:
-Tātad tu gribi teikt, ka varbūt ir vēl trešais izskaidrojums? Varbūt gigantopiteki evolucionējuši un kļuvuši par daudz nopietnākiem Hoitto sapieris pretiniekiem. Arī tas ir iespējams, vai ne?
Saraukusi pieri, Kristīne palocīja galvu.
-Ja, tas ir iespējams. Taču pierādījumu nav.
- Tātad pieņemsim, ka tā tiešām notika. Tad jau šis jaunais hominīds bijis ļoti liels, agresīvs un gudrs, vai ne? Tāds varēja izdzīvot bargos un nežēlīgos apstākļos. Negants sāncensis cīņā par resursiem.
-Jā, piekritu.
- Un šim lielajam, agresīvajam hominidam bijušas instinktīvas bailes no dabas, bezgalīgām, skarbam ziemām, nežēlīga un nesaudzīga Dieva. Tads noteikti bija jāpielabina.
Kristīne paraustīja plecus, it ka nebūtu izpratusi šo teoriju, taču viņai ari nebija laika atbildēt, jo atskanēja Radevana sauciens. Kamēr Robs aizkļuva līdz rakšanas vietai, Kristīne jau bija nometusies četrrāpus un kasīja nost zemi no tikko atrastā artefakta.
Pie Radevana kājām gulēja trīs lielas un netīras krūkas.
Uz tam bija sandžaki.
Robs uzreiz saprata, kas tajās krūkas varētu būt. Ari Kristīnei tas nebija jāatgādina, un viņa jau centās ar ķelles kātu vienu no tām atvērt. Senā krūka sadrupa, smiltis i/.pluda kaut kas glums un smirdīgs - pa pusei mumificējies, pa pusei šķidruma pārvērties zīdaiņa līķltis. Sejiņa nebija tik neskarta kā zīdaiņiem, ko viņi atrada Edesas velvēs, tomēr šausmu un sāpju izteiksme bija tāda pati. Vel viens upurēts zīdainis. Vel viens jaundzimušais, kas aprakts dzīvs. Robs centās nedomāt par Liziju.