Kurdi bija pamanījuši krūku un mirušā bērna satrūdējušo līķi. Viņi radīja uz to un strīdējās. Kristīne mudināja turpināt rakšanu, taču viņi sāka kliegt.
Mumtazs piegāja pie Roba.
- Viņi teic, ka tas ir bīstami. Šī vieta ir nolādēta. Viņi redzēja zīdaini un tagad grib iet prom. Drīz te būs ūdens.
Kristīne lūdzās vīriem angļu un kurdu valodā.
Tie kaut ko pateica Mumtazam, un viņš pārtulkoja:
- Viņi teic, ka ūdens nak apglabāt šos līķus, un tas esot labi. Viņi teic, ka tūliņ dodas prom!
Asā saruna turpinājās. Daži kurdi ķērās pie rakšanas, bet citi stāvēja malā un strīdējās ar Kristīni. Saule jau bija augstu - dedzinoša un draudīga. Nomestās lāpstas un liekšķeres mirdzēja nežēlīgajā gaisma. Saule karsēja sīko, glumo zīdaiņa līķiti. Robu pārņēma nepārvarama vēlēšanās to atkal aprakt, apklāt neglīto miesiņu ar zemi. Viņš saprata, ka mīklas atrisinājums jau tūlīt būs rokā, taču juta arī to, ka pavisam tuva ir nepatīkama padošanās. Spriedze bija neizturama.
Mirkli vēlāk kļuva vēl sliktāk. Vairāki kurdi Mumtaza vadībā pieņēma lēmumu - viņi atteicās turpināt darbu. Par spīti Kristīnes lūgumiem trīs vīri devas lejup pa nogāzi un iekāpa otrajā Land Rover.
Iedams prom, Mumtazs palūkojās uz Robu - savādi, skumji. Tad automašīna aizbrauca pa smilšaino ceļu un nozuda virmā.
Tomēr četri vīri, Radevanu ieskaitot, vēl palika. Sakopojusi savas burvības paliekas un Roba pēdējos dolārus, Kristīne pierunāja viņus turpināt darbu. Paņēmuši nomestas lāpstas, viņi sāka rakt. Nostrādājuši apmēram piecas stundas, viņi bija pārcilājuši pietiekami daudz sauso, dzelteno smilšu, lai atklātu visu nepieciešamo.
Apkārt krūkām viņi bija atrakuši aptuveni trīsdesmit skeletus. Taču tie nebija parasti skeleti. Tur bija gan milzīgi hominīdi, gan hibrīdi, gan neliela auguma mednieki un vācēji. Visi juku jukām, bez jebkādas kartības, kā pagadās. Turklāt visi skeleti bija bojāti - ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Drausmīgi sašķaidīti galvaskausi, žebērkļu atstāti caurumi iegurņa kaulos. Salauztas rokas, augšstilba kauli, sadragātas galvas.
Viņi bija atrakuši kaujas lauku. Briesmīgu nokaušanas un cīņas vietu. Viņi bija atklājuši Nāves ieleju.
Robs saskatījās ar Kristīni un jautāja:
- Domāju, ka esam galā. Vai ne?
Kristīne nopietni palocīja galvu.
Tad Robs no kabatas izņēma mobilo telefonu. Viņš bija pacilātā noskaņojumā. Tas bija jūtams plaušās un sirdi. Viņš uzminējis, atšifrējis dižo noslēpumu, kura slēpšana bija Klonkarija dzīves uzdevums. Izcelšanās noslēpumu. Un tas nozīmēja, ka beidzot viņš ieguvis varu pār Klonkariju un varēs glābt Liziju.
Satraukts, taču pirmo reizi šo sarūgtinājuma pilno nedēļu laikā arī cerību pilns, Robs uzspieda telefona numuru. Viņš grasījās zvanīt Klonkarijam un pieprasīt, lai tas nekavējoties atdotu Liziju, taču tad izdzirdēja kādu balsi.
-Sveicināti!
Pagriezies Robs kalna korē uz rietumu saules fona ieraudzīja kādu stāvu. Saule aiz tā bija tik spoža, ka Robs nespēja saprast, kurš viņu uzrunājis. Samiedzis acis, viņš pielika roku pie pieres.
- Vai esmu pieņēmies svarā? Ak vai, cik žēl! Bet ceru, ka tu mani pazīsti.
Robs bailēs sastinga.
Kalna virsotnē stāvēja Džeimijs Klonkarijs ar revolveri rokā. Ierocis bija notēmēts uz Robu. Aiz slepkavas stāvēja divi brangi vīri - kurdi ar melnām ūsām un pamatīgiem ieročiem. Viņiem pa vidu bija redzams kāds sīciņš sasiets un savažots stāvs.
"Lizija! Dzīva, bet acīmredzami pārbijusies un ar aizbaztu muti." Robs paskatījās pa labi un pa kreisi uz Radevanu un viņa draugiem, meklēdams palīdzību.
Klonkarijs iespurdzās.
- Es gan negaidītu nekādu palīdzību, Robija kungs, - viņš sacīja, devis rāmu mājienu Radevanam.
Tas paklausīgi palocīja galvu, pagriezās, nolūkojās uz Robu un Kristīni un tad paberzēja īkšķi pret rādītājpirkstu.
- Angļiem daudz naudas. Dolāri un eiro. Dolāri un eiro… - Tad viņš pamāja saviem draugiem.
Kurdi nometa darbarīkus un devas prom, vienaldzīgi pametot Robu un Kristīni likteņa varā.
Neticēdams savām acīm, sakauts un nelaimīgs Robs vēroja, kā kurdi mierīgi soļo lejup pa kalnu uz otras Land Rover automašīnas pusi. Radevans no bagāžnieka izņēma melnās ādas lādi, aiznesa Klonkarijam un nolika smiltis līdzās Lizijai. Klonkarijs pasmaidīja un palocīja galvu, bet Radevans atkal aizgaja pie mašīnas, ielēca priekšējā sēdekli, un Land Rover izgaisa riteņu saceltajā smilšu mākonī, aizvedot līdzi ari bises un zem priekšējā sēdekļa paslēpto pistoli.
Putekļu mākonis vēl kavējās gaisā, kad automašīna jau bija nozudusi aiz saules nokaitētā horizonta, atstājot Robu un Kristīni neaizsargātus pašā ielejas dziļumā.
Augšā stāvēja Klonkarijs - bruņots, kopā ar diviem kurdu palīgiem. Savu sudraboto, tuksneša saulē mirdzošo braucamo ar četru riteņu piedziņu viņš bija atstājis pārsimt jardu tālāk. Acīmredzot šo gabalu viņš nācis kājām, lai pārsteigtu pretiniekus. Un viņam tas izdevies.
Viņi bija slazdā. Lizija notupās smiltīs un izmisusi neizpratnē raudzījās uz tēvu, lūgdama glābiņu.
Taču Robs zināja, ka tas nav iespējams. Viņš saprata, kas notiks tālāk. Tā nebūs varoņa cienīga glābšanas operācija.
"Klonkarijs nogalinās Liziju manu acu priekšā. Viņš upurēs manu pirmdzimto šajā tuksnešainajā apvidū, bet debesīs riņķos vārnas un klijāni. Jau pēc dažām minūtēm mana meita ies boja nežēlīgā un brutālā nāvē, un es būšu spiests to noskatīties."
četrdesmit devītā nodaļa
Klonkarijs ar ieroci pamāja Robam un Kristīnei.
- Nāciet šurp, mīlas balodīši!
Lūkodamies uz savu ceļos noslīgušo meitu, Robs jutās apmulsis un dziļi sāpināts. Tad viņš negantās dusmās paskatījās uz Klonkariju. Tik spēcīga vēlēšanās kādam nodarīt pāri viņu nekad vēl nebija pārņēmusi - gribējās ar kailām rokām un zobiem saplosīt Klonkariju gabalos. Ar īkšķiem izurbināt nelietim acis.
Taču viņi ar Kristīni bija iedzīti stūri un bez ieročiem, tādēļ vajadzēja pakļauties, sekot Klonkarija rāmajām pavēlēm, pa nelielo slipni doties uz ielejas vidu un nostāties smilšu paugura galā, lai gan Robam nebija ne jausmas, kādēļ slepkava izvēlējies viņiem šādu vietu.
Vējš šķita grūtsirdīgi čukstam skumjus vārdus. Kristīne tik tikko valdīja asaras. Robs paskatījās pa labi un pa kreisi, izmisīgi meklēdams kādu iespēju glābties. Taču tādas nebija.
"Kas Klonkarijam prātā?" saulē piemiegdams acis un pielikdams plaukstu pie pieres, prātoja Robs. Šķita, ka nelietis tur roka telefonu vai kādu citu ierīci. Ar to viņš mērķēja pa kreisi, uz netālā ūdens pusi, uz dambi, kas sargaja viņus no plūdiem.
Beidzot Klonkarijs ierunājās.
-Tik bieži nemaz negadās sakropļot un nogalināt bērnu viņa tēva acu priekšā, tādēļ es domāju, ka ir istais laiks nelielām dzīrēm. īstai uguņošanai. Tātad, sākam! Aiziet!
Viņš nospieda kādu ierīces pogu. Pēc sekundes simtdaļas tuksnesi pāršalca sprādziena troksnis, un tam sekoja sajūtams triecienvilnis. Klonkarijs bija uzspridzinājis ganu būdiņu. Kad dūmi un liesmas izklīda, Robs saprata, kādēļ nelietis tā rīkojies.
Klonkarijs bija uzspridzinājis ne tikai būdiņu, bet arī pusi aizsargdambja, un tagad pa caurumu šļācās sūdens, rēkdams un traukdamies lejup pa ielejas nogāzēm. Tas strauji tuvojās.