Paķēris Kristīni aiz rokas, Robs steidzās augstāk paugura virsotnē. Ūdens straume jau plūda līdzās un apskaloja abiem potītes. Robs paskatījās uz kalna kori; Klonkarijs balsī smējās.
- Ceru, ka protat peldēt.
Vāliem vien ieleju pildīja ūdens, rūkdams un aprīdams visu savā ceļā, nesdams līdzi riebīgi smirdošas putas. Pa virsu šūpojās kauli, mumificētā zīdaiņa paliekas un karotāju galvaskausi. Drīz vien putainais un virpuļojošais ūdens pilnībā apņems Robu un Kristini nelielā paugura galā. Ja līmenis joprojām celsies, viņi noslīks.
- Lieliski! - iesaucās Klonkarijs. - Pat izteikt nevaru, cik tas bija grūti. Nācās braukt šurp nakts vidū, lai visu sagatavotu. Vajadzēja uzturēties tajā briesmīgajā būdiņā. Salikt neskaitāmus spridzekļus. Sarežģīts darbiņš, taču izdevās lieliski! Man tas ir milzīgs gandarījums.
Pāri ūdens klajam Robs drūmi vērās uz Klonkariju, kurš atra- das drošība. Robs nezināja, ko īsti domāt par šo cilvēku, kurā absolūts vājprāts mijās ar… izsmalcinātu viltibu. Tad Klonkarijs jau ierasti izteica teju telepātisku piezīmi:
- Laikam esi mazdrusciņ apjucis, Robij.
Robs klusēja. Klonkarijs pasmaidīja.
- Nevari saprast, kā gan tādam psihopātam kā man izdevies palikt šaja pusē ūdenim, vai ne? Kamēr tik labi cilvēki ka jūs esat atstāti tajā pusē. Vieta, kur jānoslīkst.
Joprojām klusēdams, Robs vērās sava ienaidnieka platajā smaidā.
- Laikam jau esmu izmantojis visus pēc kārtas. Panācu, ka tu sameklē "Melno grāmatu". Piespiedu savā laba darboties izcilos, izslavētos Kristīnes Majēras un Izobelas Previnas prātus. Jā, es nocirtu Izobelai galvu, taču viņa savu darbiņu jau bija paveikusi - apliecinājusi, ka "Melnās grāmatas" Kurdistānā nav. - Klonka- rijs lepnumā staroja. - Tad es gluži vienkārši sēdēju un nedarīju neko, bet jūs paveicāt visu pārējo: atšifrējāt grāmatu, atradāt Slepkavošanas ieleju un pierādījumus izcelšanās noslēpumam. Redziet, man vajadzēja droši zināt, kur šie pierādījumi ir, lai varētu tos iznīcināt uz mūžiem. - Viņš norādīja uz putojošo ūdeni. - Un tagad es tos izdzēsīšu ar plūdu palīdzību, apglabāšu zem ūdens uz visiem laikiem. Likvidējot pierādījumus, es vienlaikus nogalināšu vienīgos cilvēkus, kas zina šo noslēpumu. - Laimīgs viņš palūkojās lejup. - Ak ja, gandrīz aizmirsu. Man tagad ir ari "Melnā gramata"! Vismaz es domāju, ka man tā ir. Tūdaļ pārliecināšos…
Pieliecies Klonkarijs satvēra lādi un atrāva vaļā adas vāku. No lādes viņš izņēma hibrīda galvaskausu. Brīdi paturējis atradumu rokā, viņš noglāstīja cieto kaulu. Tad viņš pagrieza galvaskausu, lai ieskatītos tukšajos acu dobumos.
-Ak vai, nabaga Jorik! Tev ir sasodīti dīvainas acis, taču visnotaļ lieliski vaigu kauli. Ha!
Klonkarijs nolika galvaskausu, izņēma no lādes dokumentu un izlīdzināja uz ceļgala, lai varētu izlasīt.
- Fascinējoši! Ārkārtīgi fascinējoši. Es tiešām gaidīju, ka tas būs ķīļraksts. Mēs visi gaidījām ķīļrakstu. Bet šī ir seno aramiešu valoda. Brīnišķīgi. Brīnišķīgs atklājums. - Klonkarijs paskatījās uz Kristīni un Robu. - Paldies, mīļumiņi. Cik labi, ka atvedāt to man! Un visu te uzrakāt.
Salocījis dokumentu, viņš ielika to atpakaļ lādē un virsū novietoja galvaskausu. Tad viņš aizvēra vaku.
Naidpilnā sašutuma Robs nolūkojās nelieša rīcībā. Visneiztu- ramākā šajā sakāvē bija apziņa, ka Džeimijam Klonkarijam ir taisnība. Slepkavas viltīgais plāns bija spīdošs, pat nevainojams. Klonkarijs pārspējis gudrībā viņus visus - gan šeit ar kurdiem, gan kotedžā policiju. Viņš bija ne vien uzvarējis, bet arī triumfējis.
Un tagad viņa triumfs būs asinīm slacīts.
Robs vērās savas meitas mirdzoša ja s, asaru pilnajās acīs un pāri ūdens klajam uzsauca, ka mīl viņu.
Lizijas skatiens bezpalīdzīgajam tēvam pauda tikai vienu: "Palīdzi man!"
Klonkarijs ķiķināja.
-Cik aizkustinoši! Ja kaut kas tāds patīk. Man personīgi nāk vēmiens. Lai vai kā, manuprāt, ievads ir gala un pienācis laiks fināla scēnai, vai ne? Un tad jūs noslīksiet. - Slepkava noraudzījās vilnīšos, kas slacīja Kristīnes potītes. Tani brīdī garām gluži kā neķītra rotaļlieta burbuļojošajā ūdeni aizšūpojās milzīgs galvaskauss. - O, pavei, reku viens no senčiem! Sasveicinies ar vec- tetiņu, Lizij.
Viņš atkal iesmējās. Lizija sāka balsī raudāt.
- Jā, jā. - Klonkarijs skaļi nopūtās. - Man arī nekad nav patikuši manas ģimenes locekļi. - Pagriezies viņš uzsauca Robam: - Vai no turienes paveras labs skats? Burvīgi. Jo mēs izpildīsim acteku rituālu, un es gribu, lai tu kārtīgi visu vari redzēt. Esmu pārliecināts, ka procedūra tev ir zināma, Robert. Mēs noguldīsim tavu meitu uz klints, tad uzšķērdīsim viņai krūtis un izrausim pukstošo sirdi. Drusku netīrs darbiņš, taču domāju, ka manam draugam Navdam ir līdzi kāda salvetīte. - Klonkarijs piebikstīja vienam no saviem palīgiem, kurš stāvēja kreisajā pusē. Ūsainais kurds kaut ko norūca. Bandas vadonis nopūtās. - Nav no runīgajiem, taču labākais, ko varēju dabūt. Taču tās ūsas… tās gan ir aizkustinošas, vai ne? - Viņš pasmaidīja. - Lai nu paliek. Vai jūs, pļāpīgie kurdu kungi, varētu aizvest šo meiteni un izplāt uz klints? - Klonkarijs ar žestiem parādīja, kas darāms.
Kurdi pamāja un paklausīgi devās izpildīt pavēli. Satvēruši Liziju, viņi to aizvilka līdz nelielam klints bluķim un noguldīja uz muguras. Viens meiteni turēja aiz kājām, otrs - aiz rokām, bet Lizija raudāja un rāvās brīvībā. Tikmēr Klonkarijs stāvēja un smīnēja.
- Ļoti labi, ļoti labi. Tagad sekos izcilākā daļa. Pēc taisnības, Robij, mums būtu vajadzīgs čakmols. Tā ir tāda savāda akmens bļoda, kurā es varētu nolaist tavas meitas asinis un iemest pukstošo sirdi, taču mēs neatvedām čakmolu. Tad nu es nolēmu izbarot viņas sirdi vārnām.
Viņš atdeva ieroci vienam no kurdiem un pēc tam no jakas iekškabatas izņēma dunci ar milzīgu asmeni. Draudīgi to pavicināja, tad mirdzošām, dedzības un mīlestības pilnām acīm gavilēdams apbrīnoja to. Pēc tam pacēla galvu un piemiedza ar aci Robam.
- Patiesībā vajadzētu izmantot obsidiānu, kadu lika lietā ari acteki. Viņiem bija tumši obsidiāna duramie. Taču mums pietiks arī ar tādu lielu, varenu dunci kā šis. To es glabāju kā piemiņu. Vai tu to pazīsti? - Klonkarijs pacēla ieroci karstās saules gaismā. Asmens iezaigojās. - Kristīne? Varbūt tu?
- Lj ellē, - atbildēja francūziete.
- Labi, labi. Ar šo dunci es sašķērēju tavu seno draudzeni Izo- belu. Manuprāt, uz roktura vēl var saskatīt viņas vecās asinis. Un nedaudz liesas arī! - Klonkarijs plati pasmaidīja. - Also, ka teiktu vācieši. Ķersimies pie mūsu pienākumiem. Ka redzu, ūdens jau sniedzas jums līdz ceļiem un jūs noslīksiet pēc minūtēm desmit. Bet es ļoti gribu, lai pēdējais, ko skatāt savām acīm, ir tavas meitas sirds izraušana no krūtīm; man patiešām gribas, lai jūs dzirdat, kā viņa izmisīgi lūdz palīdzību savam nožēlojamajam, nekur nederīgajam un gļēvulīgajam tēvam. Tādēļ - uz. priekšu! Puiši, turiet meiteni ciet, ja, tieši tā. ja, jā, ļoti labi.
Klonkarijs pacēla dunci ar abām rokam, un briesmīgais asmens iemirdzējās saulē. Uz mirkli viņš sastinga.
- Acteki gan bijuši savādi, vai ne? Droši vien nākuši no Āzijas, atceļojuši pāri Beringa šaurumam. Tāpat kā tu un es, Rob. No pašiem Āzijas ziemeļiem. - Duncis atkal iezalgojās. Tikpat spožas bija arī Klonkarija acis. - Viņiem patika nogalināt bērnus. Tā bija viņu kaislība. Sākotnēji viņi nogalināja visus ienaidnieku bērnus, uzvarēto pretinieku atvases. Taču, ja es pareizi saprotu, impērijas pastāvēšanas beigās viņi bija kļuvuši tik traki, ka sāka nogalināt arī savus bērnus. Es nejokoju. Priesteri maksāja nabadzīgākajām acteku ģimenēm, lai tie nodod zīdaiņus un arī lielākus bērnus rituālai nokaušanai. Šī civilizācija burtiski nogalina- ja pati sevi, iznīcinot savas atvases. Fantastiski! Un kā viņi to izdarīja! Iegrūda rokas krūškurvi un izrāva pukstošo sirdi, kas tika parādīta vēl dzīvajam upurim. Tātad… - Klonkarijs laimīgs nopūtās. - Vai esi gatava, Lilibeta? Mazā Betsija! Mana mazā Betija Bū! Ko? Laiks atvērt krūškurvi?