Slepkava veltīja Roba meitai žilbinošu smaidu. Robs noraudzījās nelietī ar izmisuma pilnu riebumu: Klonkarijs acīm redzami siekalojās, un gara siekalu svitra no viņa mutes uzpilēja pārbiedētajai Lizijai uz sejas.
Jau nākamajā mirklī Klonkarijs satvēra dunci pavisam tuvu spala galam un pacēla ieroci augstāk… Robs aizvēra acis, lai nebūtu jānoskatās paša nožēlojamajā sakāvē…
…un gaisu pāršķēla šāviens. No nekurienes. No debesīm.
Robs atvēra acis. Lode paršalca pāri ūdens klajam un ietriecās Klonkarijam rokā - tik spēcīgi, ka norāva nelietim plaukstu.
"Neiespējami! Klonkarijs zaudējis roku!" neticēdams savām acīm, Robs secināja. No brūces tecēja arteriālās asinis. Duncis griezdamies ietriecās ūdenī.
Mulsdams Klonkarijs novērtēja briesmīgo ievainojumu. Seja liecināja par izbrīnu. Tad atskanēja nākamais šāviens, atkal no nekurienes. Tas trāpīja Klonkarijam plecā. Tagad kreisā roka, kurai jau trūka plaukstas, karājas dažos sarkanos muskuļu audos, un no atvērtās brūces smiltīs lija asinis.
Abi kurdi nekavējoties atlaida Liziju. Šausmu pārņemti, tie pagriezās un bridi, kad atskanēja trešais šāviens, metās begt.
Klonkarijs noslīga ceļos. Acīmredzot trešais šāviens bija trāpījis kaja. Asiņodams viņš nokrita un neganti rauša smiltis sev apkārt. "Ko viņš meklē? Atšķelto plaukstu? Dunci?" Lizija gulēja līdzās - ar aizbāztu muti un sasietām rokām. Robs stavēja līdz ceļiem ūdenī. "Kas tur šāva? Kur palika Klonkarija revolveris?" Robs palūkojās pa kreisi. Tālumā vīdēja saceltu smilšu mākonis. Iespējams, tur tuvojās kāda automašīna, taču putekļos neko nevarēja saskatīt. "Vai viņi nošaus ari Liziju?"
Robs atskārta, ka šī ir viņa iespēja. Tagad. Ieniris ūdenī, viņš peldēja pie Lizijas, irdamies garam kauliem un galvaskausiem. Tik neprātīgi viņš nekad vēl nebija peldējis, nekad vēl nebija tā cīnījies ar bangām un bīstamiem viļņiem… Viņš kustināja kājas un rokas, rija auksta ūdens malkus, un tad jau roka skara karstas, sausās smiltis. Elsodams un spļaudīdamies, viņš izrāpās no ūdens un dažus jardus tālāk ieraudzīja Klonkariju.
Tas bija nogūlies, izmantodams Lizijas augumu ka vairogu, lai pasargātos no šāvieniem, taču mute viņam bija vaļā un no tās tecēja siekalas. Nelieša zobi tuvojās Lizijas rīklei. Viņš līdzinājās tīģerim, kurš grasās nokost gazeli. Džeimijs Klonkarijs bija gatavs pārgrauzt Lizijas jūga vēnu.
Neganta niknuma pārņemts, Robs pieskrēja klāt Klonkarijam bridi, kad asie baltie zobi tuvojās meitas balsenei. Viņš iespera slepkavam pa galvu, un tas pasitās prom no meitenes. Tad Robs spēra otro reizi un vēl ari trešo. Sāpes iekliegdamies, Klonkarijs izstiepās smiltis, bet sašķaidītā roka neizmantojama nokarājās gar sāniem.
Pielēcis bandas vadonim klāt, Robs ar celi uzgula Klonkarija neievainotajam plecam, lai viņš nevarētu pakustēties. Tagad Klonkarijs bija atkarīgs no viņa žēlastības. Un būs, cik ilgi vien Robam labpatiksies.
Taču Robs nebija noskaņots žēlastībai.
- Tava kārta, - viņš noteica.
No kabatas Robs izņēma Šveices armijas nazi. Lēni un rūpīgi viņš atvāza lielāko asmeni, brīdi pagrozīja to rokā un tad pievērsās savam upurim.
Robs atskārta, ka smaida, un prātoja, ka rīkoties vispirms, ka pamocīt un sakropļot Klonkariju, lai nodarītu vairāk sāpju pirms neizbēgamās nāves. "Iedurt acī? Izurbt caurumu ausī? Noņemt skalpu? Ko darīt?" Pacēlis nazi, Robs pretinieka glūnošajā skatienā pamanīja kaut ko līdzigu gavilēm, prieku par abu kopīgo negodu, cerību un izaicinājuma pilnu ļaunumu. Robam kaklā sa- kapa pēkšņas dusmas.
Papurinājis galvu, viņš aizvāza nazi un ielikta to kabatā. "Klonkarijs nekur nepazudis, viņš noasiņos šeit līdz nāvei. Viņa kāja ir sadragāta, plauksta norauta, roka sašķaidīta. Viņš ir bez. ieroča un šņukst, mirst no sāpēm un asiņu zuduma. Man vairs nekas nav jādara."
Atrāvis skatienu no slepkavas, Robs pievērsās savai meitai.
Viņš tūdaļ izņēma vīkšķi Lizijai no mutes. Meitene izkliedza vārdu "tētis" un pēc tam ari "Kristīne". Nokaunējies Robs aizgriezās. Alkdams glābt Liziju, viņš bija aizmirsis par Kristīni, taču francūziete jau glābās pati, tādēļ Robs pasniedza viņai roku un palīdzēja tikt ārā no ūdens. Viņš izvilka Kristīni sausumā, un sieviete atgulas, smagi elsdama.
Tad Robs saklausīja kādu troksni. Pagriezies viņš ieraudzīja Klonkariju, kurš lēni vilkās prom. Savainota roka ļengani noka- rajās gar sāniem, bet brūce kājā šķita plata un jēla. Aiz sevis at- stadams asiņu pēdas, viņš apņēmīgi slīdēja uz ūdens pusi.
Acīmredzot puisis bija gatavs veikt pēdējo upurēšanas rituālu - izdarīt pašnāvību. Džeimijs Klonkarijs bija nolēmis noslīcināties. Šausmu pārņemts, Robs nespēja atraut skatienu no sava ienaidnieka. Klonkarijs jau bija pašā ūdens malā. Sāpēs ņurdēdams, viņš pieveica pēdējo jardu un ar milzu šļakstu ieslīdēja smirdošajos aukstajos viļņos. Kādu brīdi viņa galva vīdēja starp peldošajiem galvaskausiem un mirdzošās acis neatlaidīgi vērās Roba.
Un tad viņš iegrima viļņos. Viegli griezdamies, viņš pievienojas savu senču kauliem.
Piecēlusies sēdus, Kristīne kratīja telefona aparātu, lai pārliecinātos, vai tas joprojām darbojas. Beidzot - brīnumainā kārtā - parādījās signāls. Viņa piezvanīja Sēlijai un sāka dalīties labajās ziņās. Robs klausījās - pa pusei apstulbis, pa pusei laimīgs, pa pusei ieslīdzis sapnī. Pēkšņi viņš attapās, ka vēro horizontu, lai gan nevarēja saprast šādas rīcības iemeslu. Taču pēc minūtes viņš to saprata.
Tuksnešainajā apvidū bija parādījušās policijas automašīnas, kas laipodamas meklēja ceļu starp ūdens straumēm. Jau pēc brīža kalna galā mudžēja policisti, virsnieki un karavīri, kā ari Kiri- bali nevainojamā uzvalkā un ar žilbinošu smaidu sejā. Viņš izkliedza rācijā pavēles un norādīja saviem vīriem, kurp jāiet.
Robs apsēdās smiltīs un cieši apskāva meitu.
Piecdesmitā nodala
Pēc divām stundām viņi jau bija ceļā uz Sanliurfu. Robs, Kristīne un Lizija, ietinušies segās, sēdēja policijas automašīnas aizmugurē. Aiz tās brauca vēl vairāki transporta līdzekļi.
Iestājās vakars. Roba drebes jau bija pažuvušas, jo siltais tuksneša vējš maigi šalkoja pa atvērtajiem mašīnas logiem. Pēdējie saules stari violeti melnajos rietumu padebešos veidoja tumšsār- tas svītras.
Kiribali atradās priekšējā pasažieru sēdekli. Pagriezies viņš nolūkojās uz Robu un Kristīni un uzsmaidīja Lizijai. Robam viņš teica:
- Klonkarijs, protams, visu laiku bija maksājis kurdiem. Mak- sajis vairāk nekā mēs un vairāk neka jūs. Mes jau kādu laiku sapratām, ka notiek kaut kas nelāgs. Piemēram, Breitnera slepkavība. Jesīdi bija gribējuši viņu tikai pabiedēt, nevis nogalināt. Taču arheologs tika nogalināts. Kāpēc? Kāds bija pārliecinājis strādniekus… spert šo izšķirošo soli. Un tas bija jusu draugs Klonkarijs.
-Skaidrs. Un tad…
Nopūties Kiribali notrausa kādu putekli no sava pleca.