- Jāatzīst, ka mēs neko īsti nezinājām. Bijām apmulsuši un apjukuši. Bet nesen man piezvanīja jūsu izcilā Skotlendjarda policisti. Diemžēl nelaimes ar to nebeidzās, Robert, jo mēs nezinājām, kurp jūs esat devušies. - Kiribali pasmaidīja. - Un tad pie manis ieradās Mumtazs! Tas mazais kurds. Viņš visu izstāstīja. Tieši laika. Vienmēr ir labi, ja atrodas vajadzīgais… kontakts.
Robs paskatījās uz Kiribali, tik tikko saprazdams vārdu jēgu. Tad viņš pievērsās savām rokām, kas joprojām glabāja sarkanbrūno tonējumu - tās bija Klonkarija asinis. Taču Robam šis sīkums nebūt nerūpēja, jo viņš bija izglābis savu meitu! Tas bija pats galvenais. Domās jaucās nemiers, atvieglojums un savāds prieks.
Klusēdami viņi brauca tālāk, bet tad atkal ierunājās Kiribali:
- Jūs taču saprotat, ka es paņemšu pergamentu ar karti, vai ne? Un galvaskausu arī. Man tas jādara. Jāpārņem visa "Melnā grāmata".
- Kur jūs to liksiet?
- Glabāšu kopā ar citiem pierādījumiem.
- Tatad muzeja velves.
- Protams. Turklāt mēs esam nomainījuši kodu!
Garām pabrauca liels policijas furgons, kura bremžu lukturi košsarkani mirdzēja krēslā.
- Lūdzu, saprotiet mani pareizi, - Kiribali turpināja. - Jūs esat drošībā. Tas ir labi. Kurdus mēs uz kādu laiku aizturēsim, bet pēc tam palaidīsim brīvībā. Gan Radevanu, gan viņa pastulbos drauģeļus. - Policists eleganti pasmaidīja. - Es viņus atbrīvošu, jo mums šeit jāuztur miers starp turkiem un kurdiem. Taču viss pārējais nonāks aiz atslēgas uz visiem laikiem.
Mašīna turpināja ceļu. Siltais, maigais vakara vējiņš liegi pūta iekšā pa logiem. Robs dziļi ievilka elpu un pēc tam izelpoja, noglāstīdams meitas galvu. Viņa jau slīga miegā. Robs pamanīja, ka viņi brauc garām pagriezienam uz Gebekli - mēnessgaismā to varēja saskatīt.
Robs vilcinājās un tad apvaicājās Kiribali, vai viņi varētu iegriezties Gebeklitepē. Vēl pēdējo reizi.
Kiribali lika šoferim apturēt auto un pievērsās Robam, Kristīnei un Lizijai. Abas meitenes jau gulēja, un policists iecietīgi pasmaidīja. Pamājis ar galvu, viņš rācijā deva norādījumus pārējiem automobiļiem, paziņojot par satikšanos vēlāk Urfā. Tad šoferis nogriezās no galvenā ceļa.
Tas pats pazīstamais maršruts. Pāri lēzeniem pakalniem, garām kurdu ciematiem ar vaļējo kanalizāciju, klejojošām kazām un minaretiem zaļganā prožektoru gaismā. Vaukšķēdams mašīnai skrēja pakaļ suns. Tas joza vismaz pusjūdzi, bet pēc tam nozuda tumsā.
Viņi brauca tālāk un beidzot sasniedza pēdējo virsotni, no kuras varēja redzēt seno templi. Robs izkāpa no policijas automašīnas, atstājot Liziju guļam snaudošajai Kristīnei klēpī.
Ari Kiribali izkāpa. Abi vīri devās lejup pa taciņu, kas veda uz templi.
- Tātad, - ierunājās policists, - stāstiet!
- Ko lai stāstu?
- Ko jūs darījāt Nāves ielejā?
Brīdi apdomājies, Robs vilcinādamies īsos vārdos veikli izstāstīja par izcelšanās noslēpumu. Skaidrojums iznāca visnotaļ intriģējošs - mēnessgaismā bija redzams, kā ieplešas Kiribali acis.
Detektīvs pasmaidīja.
- Un jūs ticat, ka esat visu sapratis? Ka esat uzminējis lielo mīklu?
- Varbūt… Taču mums nav fotogrāfiju. Viss gaja bojā plūdos. Neviens mums neticēs, tātad tas vairs nav svarīgi.
Kiribali nopūtās un šķita visnotaļ priecīgs. Viņi bija nonākuši uzkalniņa virsotnē līdzās zīdkokam. Megalīti bija redzami un meta ēnu mēness staros. Kiribali uzsita Robam pa muguru.
- Mans rakstošais draugs! Man tas ir svarīgi! Ziniet, es mīlu angļu literatūru. Izstāstiet man, ko domājat… Izstāstiet man izcelšanās noslēpumu!
Robs iebilda, taču Kiribali neatlaidās.
Apsēdies uz klints bluķa, Robs izņēma piezīmju bloknotu un sagatavojās lasīšanai mēnessgaismā. Tad viņš aizvēra bloknotu un vērās tālumā pāri nelīdzenajiem plašumiem. Kiribali apsēdās līdzās un klausījās Roba skaidrojumos.
- Bībeles stāsti par kritušajiem eņģeļiem; fragmenti, kuros pieminēta Ēnoha grāmata; Pirmās Mozus grāmatas sestajā nodaļa izklāstītais noslēpums… Es uzskatu, ka tās ir tautas atmiņas par hominīdu, pirmatnējo cilvēku sugu savstarpēju krustošanos…
- Saprotu. - Kiribali smaidīja.
- Lūk, kā, manuprāt, šīs atmiņas radušās. Apmēram desmit tukstošus gadu pirms mūsu ēras cilvēku sugas migrēja no ziemeļiem uz pašreizējo kurdu Turciju. Šie ziemeļu hominīdi bija ļoti vareni augumā un beigu beigās nomāca gigantopitekus, kas ir lielākā zināmā hominīdu suga. Spriežot pēc kultūras atstatajām pēdām, šie milzīgie hominīdi nākuši no Centrālas Austrumāzijas.
Kiribali palocīja galvu, bet Robs turpināja:
- Lai kādas arī būtu viņu saknes, sauksim šos atnākušos ho- minidus par ziemeļniekiem. Salīdzinājumā ar Homo sapieris šie ziemeļnieki bija ļoti attīstīti un daudz agresīvāki. Viņi bija apguvuši keramiku un celtniecību, kokgriešanu un skulptūru, varbūt pat rakstību, turpretī Homo sapiens joprojām dzīvoja alās.
Detektīvs klusēja, iegrimis domās.
- Kāpēc ziemeļnieki bija gudrāki un nežēlīgāki? - Robs turpināja. - Atbilde meklējama viņu izcelsmē, proti, viņi nākuši no ziemeļiem. Zinātnieki jau sen spriež, ka bargs klimats attīsta asaku, stratēģiski domājošu pratu. Lai varētu izdzīvot ledus laikmetā, jāzina vairāki soļi uz priekšu. Tapat daudz negantak jācīnās par pieejamiem resursiem. Turpretī siltāka un patīkamākā klimatā rodas augstāka sociālā inteliģence un draudzīgāka sadarbība… Taču ziemeļniekiem bija problēma, kas radās migrācijas dēļ. Mēs varam spriest, ka viņi izmira gluži tāpat kā pirms tam neandertālieši. Šķiet, ka ziemeļniekiem bijuši kādi ģenetiski trukumi, kuru dēļ viņiem attīstījusies tieksme uz izteiktu un briesmīgu nežēlību. Varbūt skarbā apkārtne iedvesa bailes no atriebīga Dieva. No dievības, kas alkusi asiņu un kuru varēja pielabināt ar cilvēka upurēšanu. Lai kāds ari būtu iemesls, ziemeļnieki iznīcināja sevi, upurējot sev līdzīgos. Ta bija izmirstoša civilizācija, gluži tāpat kā acteki. Izmisuši vmi meklēja labvēlīgāku un patīkamāku klimatu - Ēdenes dārzu Auglīgajā pusloka. Viņi migrēja uz dienvidiem un rietumiem. Tur viņi sāka krustoties ar necilajiem kurdu līdzenumu iemītniekiem. Sakrustojušies ar medniekiem un vācējiem, vienkāršajiem alu cilvēkiem, viņi apmācīja tos celtniecības, gravējumu mākslā un reliģijā, ka arī ierādīja sabiedriskās iekārtās pamatus. Tādēļ arī Gebeklitepe atrodamas liecības par tik pārsteidzoši attīstītu sabiedrību. Patiesību sakot, man šķiet, ka Gebekli templi uzbuvējuši supercilvēki, lai iedvestu bijību medniekos un vācējos.
Tālumā ieblējās kaza.
- Kādu laiku šie mednieki un vācēji Gebeklitepi, iespējams, uzskatīja par paradīzi. Par Ēdenes dārzu, par vietu, kur dievi nonāk cilvēku vidū. Taču viss mainījās. Iespejams, samazinājās pārtikās resursi. Un tādēļ ziemeļu giganti piespieda sīkos mednieciņus strādāt, proti, kurdu līdzenumos ievākt savvaļas augus un nostrādāties zemkopībā. Sakas noslēpumainā pāreja uz lauksaimniecību. "Neolītiska revolūcija". Cilvēki pārvērtās parhe- lotiem. Par vergiem. Par laukstrādniekiem.
- Jūsuprāt, tā bija cilvēka krišana grēkā, - secināja Kiribali. - Izdzīšana no Ēdenes?
- Iespējams. Lai noslēpums šķistu vel neizprotamāks, mums ir zināmas norādes uz izmaiņām talaika cilvēka seksuālajā uz- vedibā. Varbūt ziemeļniekiem patika izvarot sīkās alu sievietes un atdot tās izvarošanai kuiļiem. Gluži kā statujā, kas apskatāma jūsu muzejā. Ir iespējams, ka viņi iemācījuši sievietēm "skūpstīt failu", kā minēts Ēnoha grāmatā. Kopojušās ar atnācējiem, sievietes noteikti sāka apzināties savu seksualitāti - piemēram, Ieva, kas kaila staigājusi pa Ēdenes dārzu. Divu hominīdu krustošanās rezultātā nākamajām paaudzēm tika nodots gēns, kas izraisa nežēlību un tieksmi upurēt.