Tāluma nokaucās automašīna - šķiet, tā izbrauca uz galvenā ceļa, kas ved dienvidu virzienā uz Damasku.
- Jā, tā bija krišana grēkā. Gebeklitepē un apkārtējos līdzenumos mītošās kopienas kļuva nežēlīgas, traumētas un hiperseksuā- las. Tā vairs nebija Ēdene. Turklāt arī pati lauksaimnieciskā darbība mainīja apkārtni. Dzīve kļuva skarbāka. Kāda bija ziemeļnieku reakcija uz šiem draudīgajiem pārmaiņu vēstnešiem? Bija pienācis laiks ļauties senajām tieksmēm, un viņi sāka upurēt, izpelnoties cietsirdīgo dabas dievu vai sava prāta dēmonu labvēlību. Un šos dievus varēja pielabināt ar cilvēku asinīm. Saliekot krūkās dzīvus zīdaiņus. - Robs pievērsās tuksnešainajai ainavai austrumos.
- Un tālāk? - Kiribali jautaja, paliecies uz priekšu.
- Tālāk seko rakstītas vēstures liecības. Aptuveni astoņus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras ciešanas, upurēšana un nežēlība vairs nebija izturama; vietējie mednieki un vācēji sacēlās pret ziemeļniekiem. Tā bija liela kauja. Izmisuma pārņemti, kādreizējie alu cilvēki nokāva it visus ziemeļniekus, lai gan to bija krietni vairāk. Visus nogalinātos viņi apglabāja ielejā, līdzas upurēto bērnu kapiem. Izveidojas viena liela nāves bedre, kas atradās pavisam netālu no Gebekli. Nāves ieleja.
- Un pēc tam viņi apraka templi!
Robs palocīja galvu.
- Tad Gebekli nozuda no zemes virsas, lai paslēptu savstarpējas krustošanās rezultāta dzimušo kaunu un iznīcinātu ļauno sēklu. Mednieki un vācēji apzināti paslēpa zem zemes diženo templi, lai izskaustu atmiņas par šausmīgo pagātni, par izraidīšanu no Ēdenes un satikšanos ar ļaunumu. Taču ar aprakšanu vien nebija līdzēts. Bija jau par vēlu. No ziemeļniekiem mantotais nežēlības un upurēšanas gēns jau bija iespiedies saprātīgā cilvēka DNS. Gebekli gēns jau bija daļa no cilvēka mantojuma. Un tas gāja plašumā. Izmantojot Bībeli un citus avotus, mēs varam izsekot šī gēna izplatībai no Gebekli uz dienvidiem, uz. Šumeru, Kanaānu un Izraēla valsti. It visur, kurp šie cilvēki devās, tie izplatīja nežēlības un upurēšanas gēnu. Tādēļ arī šajās valstīs rodam senus pierādījumus upurēšanai. Proti, Kanaānā, Izraēlā un Šumerā.
- Abraāma zemēs, - bilda Kiribali.
- Tieši tā. Pravietis Abraāms dzimis netālu no Šanliurfas un acīmredzot nācis no Gebekli ziemeļnieku cilts: viņš bija gudrs, apveltīts ar vadoņa spējām un harismu. Un viņš bija kā apsēsts ar tieksmi upurēt. Bībele vēsta, ka viņš bija gatavs nokaut savu dēlu, lai tikai paklausītu sakaitinātajam dievam. Vēl Abraāms neapšaubāmi bija triju lielāko reliģiju - jūdaisma, kristietības un is- lāma - dibinātājs. Turklāt Abraāms dibināja šis ticības, izmantojot tautas atmiņas, kurās viņš dalījies ar saviem laikabiedriem. Šīs monoteiskās reliģijas radušās no drāmas, kas izvertusies Gebeklitepē. Visu reliģiju pamatā ir bailes no eņģeļiem un nežēlīga dieva. Tās ir tautas masu neapzinātas atmiņas par to, kas notika kurdu tuksnesī, kad mūsu vidū parādījās spēcīgas un nežēlīgas būtnes. Zīmīgi, ka visas šīs reliģijas joprojām balstās uz. cilvēku upurēšanas principiem: jūdaismā tas ir apgraizīšanas rituāls, is- lāmā ir džihāds…
- Varbūt te vietā pieminēt sakropļotos al-Qaeda gūstekņus?
- Varbūt. Un kristietībā tas ir Kristus upuris, kad Dieva pirmdzimtais dēls mūžīgi mirst pie krusta. Tātad visas šis reliģijas ir stresa sindroms, tāds kā murgs, kurā mēs atkal un atkal izdzīvojam ziemeļnieku iebrukumā pārciesto traumu, kad tikām padzīti no Ēdenes un spiesti aizmirst bezrūpīgo dzīvi. Spiesti nodarboties ar zemkopību. Spiesti skūpstīt failu. Spiesti nogalināt savus bērnus, lai iegūtu nežēlīgo dievu labvēlību.
- Bet, Robert… Kā tas saistīts ar jesīdiem?
- Viņiem atvēlēta ļoti būtiska loma. Ir tikai divi avoti, kā mēs varam uzzināt par to, kas noticis Gebekli. Pirmie ir kurdu jarsē- nisti, alevisti un jesīdi. Šīs ciltis tic, ka ir seno Gebekli alu cilvēku tiešie pēcteči. Ka viņi ir Krūkas dēli. Ādama dēli. Viņi apgalvo, ka pārējie cilvēki nāk no Ievas, no otrās pēcteču krūkas, kas pilna ar skorpioniem un čūskām.
- Skaidrs…
- Šo kultu piekritēji glabā neskaitāmus mītus par Ēdenes dārzu, bet arī viņiem Gebeklitepē notikušais ir tikai vārgas, biedējošas atmiņas par ņirdzīgiem, putniem līdzīgiem eņģeļiem, kas likuši sevi pielūgt. Taču miglainā tautas atmiņa ir noturīga. Tieši tādēļ jesīdi neprecas ar kopienai nepiederošajiem. Viņi izjūt mītiskas bailes, ka var sabojāt savas asinis, ielaižot tajās nežēlības un upurēšanas gēnu, kas piemīt pārējai cilvēcei. Mums visiem. Cilvēkiem, kas nes Gebekli gēnu.
Iegrimis domās, Kiribali centās aptvert dzirdēto. Robs turpināja stāstījumu.
- Nolādētie jesīdi nes ari kādu šausmīgu nastu. Kādu senu pazemojumu. Viņi gan sevi pasludina par tīriem, taču dziļi sirdi jūt patiesību, proti, daži no viņu priekštečiem krustojušies ar ļaunajiem ziemeļniekiem, ļāvuši tiem izplatīt Gebekli gēnu. Un tādēļ apzinās, ka pasaules ļaunums ir viņu vaina. Līdz ar to jesīdi ir atturīgi, noslēgti - viņi jutas nokaunējušies. Tā var izskaidrot ari fenomenu, ka viņi nav aizklīduši tālu no tempļa, kur rodamas viņu saknes. Viņiem tas jāsargā. Viņi joprojām baidās, ka tiks pakļauti negantai iznīcībai, ja pasaule uzzinās patiesību un viņu vaina nonāks atklātībā. Viņu priekšteči nespēja pasargāt cilvēci no ziemeļniekiem. Viņu sievietes gulēja ar ziemeļu dēmoniem. Gluži kā "horizontālās" kolaboracionistes okupētajā Francijā.
- Un tādējādi, - bilda Kiribali, - varam izskaidrot, kādēļ viņu dievs ir pāva eņģelis.
-Ja. Jesīdiem zināmā patiesība liedz viņiem pielūgt parastos dievus, tādēļ viņi pielūdz Satanu, Meleku Tausu, Molohu, kam upurēti bērni. Simbolisks sātaniska supermena atdarinājums ar putnam līdzīgām acīm. Tūkstošiem gadu ši savāda ticība un kredo bija turēti slepenībā. Gebekli gēns izplatījās pasaulē un pāri Beringa šaurumam arī Amerikā, bet īstais jesīdu noslēpums, izcelšanās noslēpums, bija drošā vietā. Ja vien Gebeklitepe palika zem zemes un netika traucēta.
- Un kāds bija otrs avots? Jūs teicāt, ka bija divi… zināšanu avoti.
- Slepenās organizācijās Eiropā, kuras radās sešpadsmitajā gadsimtā. Brīvmūrnieki un tā tālāk. Cilvēkus intriģēja baumas un tradīcijas, kas runāja par pierādījumiem, pat dokumentiem, kas eksistējuši Tuvajos Austrumos un apdraudējuši kristietības vēsturisko un teoloģisko pamatu. Apdraudējuši reliģiju vispār.
Debesīs bija parādījušās zvaigznes - tālas un mirdzošas.
- Šīs baumas sevišķi ieintriģēja antiklerikālās angļu aristokrātijas pārstāvjus, kuru morāle ir visnotaļ apstrīdama, - Robs skaidroja. - Viens no viņiem, Frānsiss Dešvuds, atceļoja uz Anatoliju. Šeit uzzinātais viņu pārliecināja, ka kristietība ir šarāde. Kopa ar līdzīgi domājošiem intelektuāļiem, māksliniekiem un rakstniekiem viņš nodibināja Elles uguņu klubu, kura galvenais mērķis bija iedibinātās ticības noniecināšana un izsmiešana. - Pētīdams lielāko megalītu, Robs piebilda: - Taču Elles uguņu klubam joprojām nebija pārliecinošu pierādījumu, ka reliģija ir viltota vai "nepareiza". Tikai tad, kad Īrijas Elles uguņu kluba biedrs Jeruzalemes Volijs atgriezās no Svētās zemes, kļuva zināms patiesais stāsts par Gebekli. Jeruzaleme kāds jesīdu priesteris iedeva viņam tā saucamo "Melno grāmatu". Mēs nezinām, kādēļ viņš ta rīkojās, bet zinām, ka patiesībā tā ir lāde ar galvaskausu un karti. Tas ir nevis cilvēka, bet hibrīda galvaskauss. Karte iezīmēta kapsēta netālu no Gebeklitepes, kurā apglabāti ļaunie dievi, proti, Slepkavošanas ieleja. Priesteris izskaidroja Volijam, cik svarīgi ir šie artefakti.