Kiribali sarauca pieri.
- Un cik svarīgi tie ir?
-Jeruzalemes Volijs tādējādi uzzināja patiesību par cilvēka un reliģijas izcelšanos. Viņš noskaidroja, ka reliģija patiešām ir šarāde, tautas atmiņas, atkal un atkal pārdzīvots murgs. Taču vēl viņš atklāja, kā cilvēka asinīs nonākusi tieksme uz ļaunumu un ka ar šo tieksmi apveltītie ir ļoti talantīgi, gudri un harismatiski. Tādi kļūst par līderiem. Taču par tādiem līderiem, kam ir tieksme uz sadismu un nežēlību, ko nosaka tas pats gēns. Jeruzalemes Volijam atlika vien ieskatīties savos ciltsrakstos, lai atrastu pierādījumu šai teorijai. Proti, viņa cietsirdīgais tēvs ir Olivera Kromvela pēctecis. Citiem vārdiem sakot, Volijs atklaja biedējošu faktu: cilvēka likteni vada nežēlība, jo sadismu un vardarbību izraisa gens, kurš atbild arī par gudrību un harismu. Ziemeļnieku gēns.
Kiribali jau grasijas kaut ko teikt, taču Robs ar žestu viņu apklusināja. Viņš tuvojas stāsta beigām.
- Šīs atklāsmes satricināts, Jeruzalemes Volijs paslēpa visus pierādījumus, proti, galvaskausu un karti jeb "Melno grāmatu", ko mēs ar Kristīni atradām Īrijā. Tad viņš, salauzts un pārbijies, devās uz Menas salu. Volijs bija pārliecināts, ka pasaule šādu patiesību neizturēs; ne tikai to, ka visas Abraāma reliģijas ir meli, atmiņā saglabātu baiļu un upurēšanas tieksmju amalgama. Pasaule varēja uzzināt ari to, ka visas politiskās sistēmas, aristokrātijā, feodālisms, oligarhija un pat demokrātija, rada līderus, kas ir disponēti uz vardarbību. Cilvēkus, kam patīk nogalināt un upurēt. Cilvēkus, kas tūkstošiem savu līdzbiedru sūtīs tranšejās. Cilvēkus, kas liks pilotiem ietriekt lidmašīnu tornī ar nevainīgiem vīriešiem un sievietēm. Cilvēkus, kas ar kasešu bumbām bezkaislīgi uzsprid zinās ciematu tuksneša vidū.
Drūmi saraucis uzacis, Kiribali vēroja savu sarunu biedru.
- Elles uguņu klubs pajuka, un lieta tika noklusēta, taču viena ģimene turpināja glabat Jeruzalemes Volija atklāto patiesību.
- Klonkariji.
-Tieši tā. Jeruzalemes Volija un Kapelu dedzinātāja Volija pec- teči. Bagātie, privileģētie un asinskārie Klonkariji ir Gebekli gēna nēsātāji. Viņi arī saņēmuši zināšanas, kas reiz nodotas Tomam Vo- lijam. Tas bija rūpīgi glabāts ģimenes noslēpums. Ja zināšanas nāktu gaismā, tiktu gāzta pasaules elite, iznīcināts islāms, jūda- isms un kristietība. Tā būtu apokalipse. Beigas visam. Klonkariji par savu pienākumu uzskatīja šis šaušalīgās patiesības slēpšanu.
- Bet tad uzradās nelaimīgais Breitners.
- Tā gan. Pēc gadsimtiem ilgas klusēšanas Klonkariji uzzināja, ka Gebeklitepe tomēr atrakta un to izdarījis Francis Breitners. Tas draudēja ar briesmām. Ja tiktu atrasts ari galvaskauss un karte, tad kāds noteikti varētu salikt mozaīkas gabaliņus kopa un atklāt patiesību. Ģimenes pastarītis Džeimijs Klonkarijs noalgoja bagātnieku dēliņus sev par palīgiem un izveidoja kulta bandu, kam bija tikai viens uzdevums, proti, atrast un iznīcināt "Melno grāmatu". Bet Džeimijs Klonkarijs cieta no vēl kāda dzimtas lāsta: viņš bija spēcīgi izteikta Gebekli gēna nēsātājs. Pievilcīgs un harismātisks, apdāvināts līderis, taču vienlaikus ari psihopāts. Puisis uzskatīja, ka viņam ir tiesības nogalināt pēc sirds patikas. Tiklīdz kāds stājās viņam ceļā pie galvaskausa un kartes, par sevi atgādināja Gebekli gēns.
Iestājās ilgs klusums.
Beidzot Kiribali piecēlās, sakārtoja krekla manšetes un kaklasaiti.
- Ļoti labi. Man ārkārtīgi patīk šādi stāsti. - Policists ielūkojās Robam tieši acīs. - Labākie ir fragmenti no Bībeles un Korāna. Vai jūs tā nedomājat? Es tam vienmēr esmu ticējis.
Robs pasmaidīja.
Kiribali piegāja klāt dažus jardus attalajam megalitam. Mēnessgaismā mirdzēja viņa nospodrināto kurpju purngali. Viņš atska- tijas.
- Tam visam ir interesanta koda, Robert… -Jā.
-Jā… - Kiribali balss klusumā šķita svelpjoša. - Es runāju ar detektīvu Foristeru.
- Ar kriminālmeklēšanas vecāko inspektoru.
- Tieši tā. Un viņš man izstāstīja kaut ko ļoti aizraujošu. Par jums un Klonkariju. Redziet, es viņu burtiski piespiedu pie sienas. - Policists paraustīja plecus. - Jūs zināt, kā es protu strādāt. Pēc nelielas iztaujāšanas Foristers atzinās, ko atradis internetā.
Robs cieši raudzījās turku policistā.
- Roberts Latrels. Visnotaļ neparasts vārds. īpatnējs. Vai tā nav?
- Manuprāt, skotu un īru izcelsme.
- Tieši tā, - sacīja Kiribali. - Patiesībā tāds atrodams arī Dublinā. Ši zara pārstāvji lielākoties emigrēja uz Jūtas štatu Amerikā, ko kurienes esat nācis arī jūs. - Kiribali sakārtoja savu žaketi. - Līdz ar to koda izvēršas ļoti interesanta. Proti, gandrīz droši var apgalvot, ka jūs esat cēlies no viņiem, no Dublinas Latreliem. Un arī viņi bijuši Elles uguņu kluba biedri. Jūsu senči bijuši saistīti ar Klonkarijiem.
Pēc zīmīgas pauzes Robs teica:
-Es to jau zināju.
- Tiešām?
- Jā, - Robs atzinās. - Vismaz nojautu. Un ari Klonkarijs to zināja. Tieši tādēļ viņš deva mājienus par ģimenes saitēm.
- Bet tas nozīmē, ka arī jūs varbūt esat Gebekli gēna nēsātājs. Vai to jūs apzināties?
- Protams, - Robs sacīja. - Lai gan tā ir genu grupa, ja man tāda vispār ir. Savas mātes dēls esmu tikpat lielā mērā kā tēva.
Kiribali dedzīgi māja ar galvu.
-Jā, jā, ja. Cilvēka māte ir ļoti svarīgs faktors!
- Ja arī manī ir kāda no šim tieksmēm, tas vēl nenozīmē, ka esmu nolemts. Tas varētu notikt konkrētos apstākļos, savu lomu spēlē arī vide. Mijiedarbība ir ļoti komplicēta lieta. - Robs uz mirkli apklusa. - Es droši vien neiesaistīšos politikā…
Detektīvs iesmējās, un Robs piebilda:
- Tādējādi esmu pārliecināts, ka ar mani viss bus kārtībā. Ja vien kādam neienāks prātā uzticēt man raķetes.
Gluži kā paklausīdams neredzama komandiera pavēlei, Kiribali sasita papēžus. Tad viņš pagriezās, izņēma no žaketes kabatas telefonu un devās atpakaļ pie mašīnas. Iespējams, sajuta, ka Robs vēlas palikt viens.
Robs piecēlās, notrausa smiltis no džinsiem un pa sen zināmo taciņu gāja uz tempļa centru.
Nonācis pie izrakumu laukuma, viņš palūkojās apkārt un atsauca atmiņā smieklus, kas skanēja Gebeklitepē, kad arheologi trieca jokus. Te viņš pirmo reizi satika Kristīni - sievieti, kuru tik ļoti mīl. Bet te arī gāja boja Breitners. Un te sākās visas upurēšanas šausmas - pirms desmit tūkstošiem gadu.
Mēness debesis bija balts un vientuļš. Klusie un valdonīgie akmeņi vīdēja nakts melnumā. Robs pastaigājās starp megalītiem. Pieliecās un pieskārās gravējumiem - maigi, gandrīz bailīgi, godbijīgi, izradot negribētu, taču īpatnu cieņu. Šie taču bija diženi un seni akmeņi no kāda noslēpumaina Ēdenes tempļa.
Piecdesmit pirmā nodala
Robs ar Kristīni vēlējās vienkāršas kāzas - par to viņi bija vienisprātis. Grūtības sagādāja jautājums, kur šis kazas rīkot, taču tas tika atrisināts, kad Kristīne uzzināja, ka mantojumā no Izobe- las saņēmusi māju Prinču salās.