— Nu labi, — Stebss iebilda. — Bet tagad sakiet: vai jūs neesat iemīlējies?
Viņš izteica šos vārdus tik svarīgā un naivi raiž- pilnā tonī, ka Druds piedeva viņa acīgumu.
«— Diez vai… — viņš nomurmināja, ar kāju pastumdams pagali. — Bet kontrasts bija krass. Viss slēpjas kontrastā. Vai tu kaut ko saprati?
— Visu! — Stebss šausminādamies nočukstēja.
— Kafija gatava.
— Pietiek par to; vai tu esi atmetis dzejošanu vai nē?
— Nē, — Stebss pašapzinīgi noteica; viņa acis dedzīgi un alkatīgi iedzirkstījās. Ne vienreiz vien viņš sevi bija iztēlojies kā čuguna piemineklī atlietu tēlu, kas pāri saulainam laukumam pastiepis viedīgu roku. Taču viņa sīkajā dvēselē poēzija gulēja uz mutes, jo tādā šaurībā nespēja apgriezties. Gluži tāpat krusa, ko radījis elektrības viesulis, skanīgi atsitas pret tamburīnu, bet dobji — pret mucu. — Nē. Sajā punktā mēs nesapratīsimies. Dzejošana man sākusi vieglāk veikties; neteikšu, ka ir tieši ģeniālas, bet izcilas rindas — katrā ziņā.
Tiklīdz Stebss, būdams pārliecināts, ka Druds viņu ķircina, — tik acīm redzama Stebsam likās savu dzejoļu problemātiskā vērtība, — ierunājās par dzejoļiem (kurus varēja rakstīt vairākas reizes dienā), viņa vaigu kauli tumši piesārta, balss kļuva skanīga, bet rokas, ierakušās matos, atmeta tos augšup kā baismīgu krūmu.
— Gribat, es nolasīšu «Telegrāfistu no pekles»?
— Iedomājies, — jā, — Druds smiedamies pamāja,
— jā, un pēc iespējas drīzāk.
Ar apmierinātu sejas izteiksmi Stebss izkrāva no lādes burtnīcu kaudzi. Tās šķirstīdams, viņš
murmināja: — «Nu … šis vēl nenoslīpēts …», «sākotnējā redakcijā», «te — tīri labi» — un tamlīdzīgas frāzes, kas bija tikai ievads. Beidzot viņš apstājās pie tintes traipiem izraibināta rokraksta:
— Klausieties! — Stebss sacīja.
— Klausos! — Druds teica.
Uzraugs sāka dziedošā balsī klaigāt:
Vējainā vasaras svelmē,
Baltbalta mākoņa balstīts,
Atstāšu šīszemes vēlmes,
Nokāpšu pazemes valstī.
Lietas no grēcnieku taukiem,
Ellē deg spožākās sveces;
Gaisā plīv atmiņas jaukas
Par dzīvīti pasaulē vecā.
Visiem, kas pazemē palsā
Meklē liesmaino Iksu,
Liras žēlabu balsī
Sveicienus sūta no Stiksas.
Pazemes pērkoniem dārdot,
Dēmons..
— Tagad, — Druds sacīja, — palasi citu.
Stebss paklausīgi apstājās.
— Zinu, — viņš lēnīgi piemetināja, — šī forma jums nepatīk, tomēr tagad visi tā raksta. Kāds ir jūsu iespaids?
— Nekāds.
— Kā? Pavisam nekāda iespaida?
— Jā, tas ir — tai nozīmē, kādas tu alksti. Tu uztraucies kā iemīlējies kurlmēmais. Tava dzeja, līdzīgi neasam zāģim, urda dvēseli, bet nesašķeļ to. Radīt — tas taču nozīmē sašķelt, ievadīt savu svešas dvēseles milzumā. Skaties: lasot Merimē, es Karmenu vairs nevilkšu ārā no viņas zaigojošās ligzdas; tā iespiedusies atmiņā uz mūžiem; mākslinieks sašķēlis dvēseli, ielikdams tajā dimantu. Kas viņam nodrošināja veiksmi? Tas, ka viņš savāca visu, kas slēpjas manā dvēselē un ir līdzīgs šim trauksmainajam, lepnajam tēlam, kaut arī šis viss būtu vienīgi starp ļaužu bariem izkaisītu skatienu zibšņi, muzikālas atceres, ornamenta griezums, dabas skats, noskaņojums vai sapnis, — lai tik ar iespaida raksturu tas līdzinātos čigānietei Karmenai. No drupačām cep maizi. Smilšu graudiņi briedē vīnogas. Aivenho, Anasferu, Kvazimodo, Karmenu un daudzus citus, tik marmorbaltus, radītājs ievācis mūsu dvēseles druvās. Kā vienuviet koncentrējas miglājs, veidodams planētu, tā aug tēls; viņš pieņemas spēkā, pirkstiem noknakšķot, izstaipās un, nomierinot iztēli, kas, būdama haotiska un sadrumstalota, alkusi pēc tā, pamostas dzīvei mūsu sašķeltajā dvēselē.
Ja spalva, ar kuru tu raksti, nav gulbja vai ērgļa spalva, — priekš tevis, Stebs, ja papīrs nav dzīvs, maigs un skaidrs draugs, — arī priekš tevis, Stebs, ja tu nedomā, ka viss iecerētais un paveiktais varētu būt vēl simtkārt pilnīgāks nekā tagad, — tu vari aizmigt un tavs miegs būs vienkāršā dzīve, dievišķo spēku jaunrade. Bet tu teiksi Viņam: «Zem tava tērpa krokām iešu un miršu; paldies par visu.»
Gana man tevi šaustīt. Iegaumē: ar apgarotu liru vēstis sūta štāba rakstveži veļas mazgātājām. «Sīksta dzīvība» — mēdz teikt par kaķiem. Turklāt visu, ko esmu pateicis, tu jūti pats, bet nemākulības un stūrgalvības dēļ ne par ko neatkārtosi.
To uzklausījis, Stebss īdzīgi nolika malā burtnīcu, izmazgāja krūzes, uz nokvēpušā galda sabēra sau-
siņus un mucā atknibināja sālītas cūkgaļas gabalu. Ar smagu nazi to pārcirtis, viņš kaut ko pārlika un izplūda labsirdīgos smieklos.
Druds painteresējās, vai tikai viņa nesaudzīgā tirāde nav tik svētīgi ietekmējusi dzejnieka kvēlo sirdi. — Jūs uzminējāt, — Stebss sacīja, un viņa acis, kurās bija iezadzies valgums, uzvaroši mirdzēja, — es vienkārši redzu, ka jūs dzejā maz ko sajēdzat.
— Patiesi, tā tas ir; es nekad neesmu rakstījis dzejoļus. Bet tomēr uzklausi mani: kad te, šajā strazdu būrī, uzradīsies sieviete ar smaidošu vaigu, tā, pilnīgi ignorējot ģenialitāti, atņems tev bikses, piešūs tām visas pogas, un tu tērēsi mazāk papīra. Uz nakti tu viņu vīstīsi siltā segā un ziedīsi viņai sviestu uz maizes. To es tev, Stebs, novēlu. Iedod man vēl cukuru.
Stebss jau pavērsa skatienu augšup, bet tad spēji sadrūma.
— Sieviete pazudina daiļradi, — viņš nomurmināja, — šie radījumi — tie jūs iegrožos un aprīs. — Atgaiņājis blondo rēgu spietu, kas krita uz viņu kā mušas uz medu, tiklīdz par tiem ierunājās, Stebss ar visiem pieciem iebrauca matos un sabužināja tos; tad pastiepa uz priekšu roku. — Ieklausieties! Vai tad ir slikti? Pazemes pērkoniem dārdot, dēmons savā valstībā strādā; aizas un klintsbluķus spārdot, sev jaunu mājvietu rada. Ak, ja nu…
— Pag! — Druds sacīja; te vējš, ar negaidītu spēku ietriekdamies logā, tik tikko nenodzēsa lampu; iečaukstējās Stebsa milzīgās burtnīcas lapas, un kaut kas līdzīgi izdziestošam kamertonim dziedoši noskanēja kaktā.
— Kas tur tik maigi un smalki skan? — Druds pajautāja. — Vai tik Eols nav pazaudējis arfu?
Stebss teica:
— Es vispirms paskaidrošu, pēc tam parādīšu. Garajās nakts stundās esmu sagudrojis un izgatavojis mašīnu, kas priecinātu manas ausis. Pēc ziemassvētkiem, Jaungada, dzimšanas dienas un daudzām citām dienām, kas nav tik nozīmīgas, bet kam ir neizskaidrojama saistība ar dvēseles līksmību, pāri paliek daudz tukšu pudeļu. Re, paskatieties, paverieties: ši- tentās ir Stebsa klavieres.
To sacīdams, viņš izvilka aiz aizkara paslēptu vertikāli noliktu koka rāmi; pie tā augšējās līstes stiep- lītēs bija iekārta vesela rinda mazāku un lielāku pudeļu; apakšpuse tām bija nozāģēta. Šī muzikālā konstrukcija, Stebsa rokās šūpojoties, disharmoniski skanēja; paņēmis nūjiņu, uzraugs pārvilka ar to pāri visai pudeļu rindai uz labo un kreiso pusi; atskanēja treļļi, kas atgādināja kaut ko vidēju starp smiekliem un gaudām, skaņas, kādas izgrūž nervozs cilvēks, ja to stipri kutina.
— Ko lai jums uzspēlē? — Stebss jautāja, ar savu nūjiņu izvilinādams «driņ-driņ» un «di-di-do-don». Skaņa bija augsta, klusa un tīkama kā atklāts smaids. — Ko lai spēlēju? Deju, dziesmu vai, ja gribat, operas melodiju? Es pamazām esmu paplašinājis savu repertuāru līdz astoņpadsmit — divdesmit gabaliem; manas iemīļotās melodijas: «Vējš kalnos», «Fandango», «Santa Lučia» un vēl šis tas, piemēram: valsis «Smaržīgais zieds».