Vēl daudz visādu vārdu gružu — izdomājumu, tenku, zobgalību, zākoņas un pareģojumu — iesprūda ausīs dažādiem ļaudīm sakarā ar sensacionālo uzstāšanos, taču visu nav iespējams noklausīties. Putekļu mākonī, ko sacēluši Cēzara zirgu pakavi, nav svarīgs katrs atsevišķs puteklītis; nav nemaz tik svarīgs arī saulstara atspīdums, kas caur mēļajiem virpuļiem seko imperatora zelta bruņu cepures baltajam plankumam. Cēzars saceļ putekļus… Putekļi — un Cēzars.
III
Divdesmit trešajā cirka kases lodziņš neatvērās. Uzraksts skanēja: «Visas biļetes izpārdotas.» Kaut gan cena bija augsta, tās izpirka zibeņātri; vēl divdesmitajā pēdējām biļetēm tika sarīkota loterija, jo tās izraisīja niknu strīdiņu starp pretendentiem.
Šajā vakarā vērīgs skatiens, pamests uz skatītāju vietām, nomanītu, ka publikas sastāvs ir mazliet neparasts. Tā, preses loža bija stāvgrūdām pilna, aiz papildvietām pensnejus un apkaklītes spīdināja tie, kas bija spiesti stāvēt, mīņājoties no vienas kājas uz otru. Tāpat pilna bija arī ministra loža. Tur zaigoja maigā, burvīgā skaistu acu un jaunu dāmu smalko seju, baltā zīda un dārgakmeņu pasaule, kuri uz mundieru un fraku fona dega kā lustras; tā mēnesstaru ūdenskritums, tīts melnu ēnu samtā, veļ un dzirkstina savus straujūdeņus. Visas ložas, lokveidā ieskaudamas aveņkrāsas barjeru, dvesmoja elegantā pūļa greznību un atturīgumu; brīvi, nepiespiesti smejoties, klusināti, taču ļoti skaidri runājot, šie ļaudis aplūkoja milzīgā cirka pretējās puses. Virs arēnas zvīļojot plandījās gaisa telpa, ko pašā augšā noslēdza tik zilgans kupols kā krēslainā debess, kas raudzījās iekšā caur atvērtajām stikla lūkām.
Augstāk par parteru atradās inteliģences, tirgotāju, ierēdņu un karavīru fizionomiskais raibums; vīdēja pēc portretiem pazīstamie rakstnieku un mākslinieku vaibsti; te varēja dzirdēt samākslotu frāzi, veiksmīgu repliku, izmeklētu literāru teicienu, tenkas un ģimenes strīdus. Vēl augstāk, uz vienlaidus soliem, drūzmējās iela — neizsijātais pūlis: tie, kuri skrien, iet un aizpeld mums garām tūkstoš pāriem kāju. Bet virs viņiem, aiz cirka afišām aplīmētas augstas barjeras uz elkoņiem, pirkstgaliem, smakriem un krūtīm, šaurības saspiesti, saraujoties līdzīgi sešskaldnim kā bišu šūna, svīda cirka pāriji — galerija; pūloties kaut uz brīdi atsvabināt rokas, viņi cieta piesmakušā gaisa un sirds- klauvju mocības; šajā juceklī mierīgākas izskatījās to cilvēku sejas, kuri augumā pārsniedza piecas ar pusi pēdas. Te grauza riekstus; to čaumalu knakšķi jaucās ar svilpieniem un familiāriem apsaucieniem.
Apgaismojums a giorno\ kas izstaroja tik spožu gaismu, ka viss gan tuvu, gan tālu bija it kā ar gaišu laku pārklāts, pretējo pusi gremdēja mirdzošā dūmakā, kur tomēr, skatienam piestājot, viss bija saskatāms tik skaidri kā binoklī — gan sejas, gan to izteiksme. Pār gaismas pielijušo cirku no griestos iekārtajām trapecēm, no vara taurēm, ko pūta muzikanti, starp melnajām pultīm čaukstinot nošu lapas, līdz svaigajām zāģu skaidām, kas klāja arēnu, valdīja lustras, kliedējot telpā jautru aizgrābtību. Aizverot acis, ar dzirdi varēja iezīmēt visus telpas punktus — krēsla čīkstoņu, klepu, aprautu flautas pustakti, bungu rīboņu, klusu, satrauktu sarunu un ūdens čalai līdzīgu troksni — kustību un elpas šalkoņu, ko radīja desmit- tūkstoš cilvēku liels lādiņš, vienlaikus ietriekdamies apaļās celtnes šķērsgriezumā. Te valdīja asa siltuma, zirgu staļļu, zāģu skaidu un izmeklēta parfīma smarža — tradicionālais cirka aromāts, kas tik radniecīgs izrādes raibumam.
Sākums kavējās; publiku pārņēma nepacietība; pār galeriju, uzliesmojot nevienmērīgā dārdoņā, vairākas reizes pārvēlās aplausi. Bet nu iešķindējās un sāka trīsuļot trešais zvans. Iebūkšķējās timpānu dobjais sudrabs, iekaucās trompete, izšāva bungas; flautu zib- snīgajā svilpoņā varš un stigas rāva vaļā kareivīgu maršu, un izrāde sākās.
IV
Šim vakaram direkcija laida arēnā labākos spēkus. Agasizs zināja, ka uz kalngaliem ved stāvas takas. Viņš pakāpeniski sakveldināja skatītāja dvēseli, ar piesardzīgu un mērķtiecīgu daudzveidību blīvējot iespaidu uz iespaida; pateicoties tam, skatītājam savu uzkrāto sirdsdegsmi kā vainagojumu visam vajadzēja saglabāt līdz beigām, kad bija paredzēta «Dubultā Zvaigzne».
Arēna atdzīvojās: pēc vingrotājiem nāca zirgi, pēc zirgiem — klauni, pēc klauniem — akrobāti; lauvu dresētāju nomainīja žonglieri un burvju mākslinieki. Divi ziloņi, kam bija uzsietas salvetes, cienīgi pavakariņoja, sēžot pie klāta galda, un, ar kundzisku snuķa kustību pametuši dzeramnaudu, sāka vizināties uz koka bumbām. Klaunu domīgais apstulbums brīdī, kad sitiens pa pakausi ar gutaperčas desu bija neizbēgams, izraisīja migrēnu ne vienā vien vārgākā galvā, kas aiz nevaldāmiem smiekliem sāka sāpēt. Klauni vēl kasījās un apmainījās asprātībām, kad vol- tižētāji uz baltiem Astūrijas zirgiem izlidoja arēnā un sāka auļot tai apkārt. Tie bija sniega leoparda ādās tērpušies, ar vainagiem un rožu vijām greznojušies Bakhs un bakhante; traukdamies vēja ātrumā, viņi tēloja baleta un akrobātiska rakstura bezvārdu ainiņu, tad nozuda, gaisā pametuši virmojam graciozi draisku ķermeņu mirdzumu un trīsas. Pēc viņiem, taures skaņu pieteikti, arēnā uznāca un apsēdās lauvas, ar saviem rēcieniem nomācot orķestri; melnā frakā tērpies cilvēks, plīkšķinot pletni, pazemoja tos, kā vien gribēja; kaut putas krita no rīklēm, tomēr tie valsēja un lēca cauri stīpai. Četri vingrotāji, zem kupola sašūpojušies drausmīgās voltēs, pārmetās no trapeces uz trapeci. Burvju mākslinieks japānis izvilka aiz triko apkakles paslēptu ar ūdeni pildītu smagu stikla vāzi, kurā peldēja dzīvas zivtiņas. Žonglieris pierādīja, ka nav tādu priekšmetu, ar kuriem, nedabūjot zilumus un nemisējoties, nevarētu spēlēties, metot tos gaisā un ķerot, kā bezdelīga ķer mušas; septiņas iedegtas lampas no viņa rokām uzlidoja gaisā tik viegli kā ūdens šalts no strūklakas. Otrās daļas beigās uzstājās cirka jātnieks Rišlejs^ kas aulekšoja uz pieciem rudiem baltkrēpjainiem zirgiem un pārgāja no viena uz otru tik vienkārši, kā mēs pārsēžamies citā krēslā.
Zvans pavēstīja pārtraukumu; publika sāka plūst uz foajē, smēķētavām, bufetēm un staļļiem. Kalpotāji piekopa arēnu. Šo piecpadsmit minūšu laikā ministra māsasmeita Rūna Beguema, kas sēdēja viņa ložā, satrieca pīšļos kapteiņa Halla cerības, kurš, starp citu, nebija pateicis neko sevišķu. Viņš vēl no rīta bija neskanīgi ierunājies par mīlestību, bet viņus iztraucēja. Tad Rūna ar visai skaidri izteiktu vēsumu balsī bija pasacījusi «uz redzēšanos», taču apžilbusī Halla sirds nebija izpratusi, ko nozīmē viņas vienaldzīgais, mierīgais skatiens; izmantodams to, ka uz viņiem neviens neskatās, viņš tagad saņēma un rāmi paspieda meitenes lejup noslīdējušo roku. Rūna, bez satraukuma atvilkusi roku, pievērsās viņam, iespiezdama zodu atzveltnes samtā. Viegls, jautrs smīniņš kā burvīga krunciņa iegūla starp viņas uzacīm, un skatiens teica — nē.