— Pamēģināsim «Fandango», — Druds, atdzīvodamies un ar pīpi zobos apsēzdamies uz krēsla jāteniski, sacīja. — Sāc, es svilpošu līdz, tādējādi mums būs flauta, stīgas un zvani.
Ātri, nepagurdams viņš mētāja nūjiņu pudeļu vidū, kuras bija sākušas dziedāt, veidojot liesmainās dzīves lepnā triumfa pārpilno lielisko melodiju. Bet jau ar pirmajām taktīm poēzijai, nevis drāmai radītā instrumenta savdabība lika koncertētājiem atteikties no pirmā numura.
— Pamēģināsim ko nebūt citu. — Druds ieklausīdamies sāka klusi svilpot. — Rau, šis … — un tāpat tas skan orķestrī.
— Pasvilpojiet vēl, — Stebss, viņam ausi tuvāk pielicis, centās izprast un uztvert motīvu. — Ahā! Vidējam reģistram.
Viņš noskandināja ar nūjiņu; aizrautīgi svilpodams, Druds uzņēma toni; tas bija vijīgs un maigs, elektrizējošs svilpiens. Viņš svilpoja lieliski. Arī Stebss bija formā. Viņi spēlēja valsi no «Fausta». Garām aizslīdēja klusā Grietiņas ēna; domīgi, nežēlīgi un maigi viņai pakaļ nosmaidīja jauns cilvēks greznā tērpā ar vecu, slavas alkstošu dvēseli.
— Tas tik ir vareni, tas tik ir labi! — kad viņi beidza, Stebss iesaucās. — Tagad uzpīpēsim. Ko nākamo?
Smiedamies, pļāpādams un uztraukdamies, kaut tikai Druds no klusās skaņu pasaules neatgrieztos drūmajā izklaidībā, viņš steigšus klusi spēlēja, uzturēdams Drudā bērnišķīgu vēlēšanos turpināt glābjošo izpriecu. Tā, pārlēkdami no viena gabala uz otru, viņi aizsāka yn nospēlēja dziesmiņu «Bens Belts», kuru pie Dimurjē dzied Trilbijs, «Tāls ir ceļš līdz Tipererī», «Dienvidu Krusts», Godara otro valsi, Be- ranžē «Veco fraku» un «Santa Lučia».
Tikmēr sāka aust gaisma; dienas pirmais mēģinājums nospraust ceļu vētrainajā nakts kolosā aptvēra lampas dzelteno plankumu ar pelēcīgu rīta nekārtību;
pa logu jau bija redzami viļņi un putu vērpetes. Vējš sāka pierimt.
Druds it kā atģidās. Viņš skumīgi paskatījās apkārt un piecēlās:
— Nu, Stebs, pirms šķiramies, vēlreiz «Santu Lučiu».
Stebss izslaucīja acis; stikls sāka skandināt:
Jūrā deg zvaigžņotā miriāda, Vilina vēji; pusnaktī šādā Sirds raujas laivā, aizmirst, kas bija, Santa Lučia! Santa Lučia!
Druds klusām svilpoja. Gara acīm viņš jau skatīja arī otrajā pantā izteikto:
Līmenis trīso. Plašuma varā Tāla kļūst bēdu nediena garā; Pasaulē citā nes melodija Santa Lučia! Santa Lučia!
Viņš saskatīja to, un rāmāka kļuva viņa dvēsele. Kad viņi beidza, uzsitis Stebsam uz pleca, Druds sacīja:
— Paldies! Nakts bija laba; mums izdevās arī jaukais brīdis. Ardievu!
Pēc tam viņš apģērbās, kā ģērbjas, dodoties vētrā un aukstumā: zābaki, bieza jaka un cepure ar siksnu zem zoda. Stebss, kaut gan tas nemaz nebija vajadzīgs, cītīgi palīdzēja Drudam ģērbties; viņš bija galīgi sakreņķējies.
Beidzot rītausma iznira no mākoņiem, mezdama ūdenī, kas bija kļuvis dzidrs, tēraudpelēku, baltu un sārtu nokrāsu. Druds piegāja pie loga. Kā bērns, vaļsirdīgi un rūgti raudādams, Stebss viņam pieķērās un vilka atpakaļ.
— Gribat, es sadedzināšu visas burtnīcas, ja jūs paliksiet vēl vienu dienu? Zvēru, es izdarīšu to!
Druds smiedamies apkampa viņu.
— Nu kāpēc tad, — viņš maigi sacīja. — Nē, Stebs, man tikai daļēji bija taisnība; rotaļājies, dzeja ir tava rotaļa. Katram cilvēkam jārotaļājas. — Viņš devās tukšumā, bet, uzsitis sev pa kabatu, atgriezās. — Esmu aizmirsis sērkociņus.
Stebss pasniedza kārbiņu.
— Gaidi, es atgriezīšos, — Druds sacīja.
Ar iekšēju piepūli, līdzīgu sajūsmas izraisītai dziļai nopūtai, — ar piepūli, par kuru nekad nespētu skaidri pateikt, kā tas viņam izdodas, viņš sāka attālināties; rokas bija aiz muguras aizliktas, kājas kopā un nostiprinātas uz slepena atbalsta. Viņa seja bija pavērsta pret mākoņu valstību, kas pacēlās virs iezaļganajām rīta debesīm. Viņš neatskatījās. Viņa figūrai, kas peldēja it kā pa miglas izkliedēta pakalna nogāzi, arvien attālinoties, Stebss neviļus saskatīja rēgainu ceļu, no kura cilvēka prāts, kam vienmēr piemīt zināms inertums, nevar atteikties, pat saskaroties ar neatkarīgu parādību. Šis ceļš, ēteris- kāks par pašu gaisu, kā zilga taka vijās starp mežrozēm, sausseržiem un baltajām akācijām, starp rīta ausmas zvīļuma veidotu nemateriālu formu ēnām un lāsmām. Pa mirdzošo nogāzi tas kāpa augšup, savu turpinājumu slēpdams krāšņās, peldošās pasaules mākoņainajos sniegos, kur kustību kori un pali virpuļo pār zemi. Un tajos baltajos lēveņos nozuda Druds.
II DAĻA
DZIESTOŠĀS SKAŅAS
I
Nākamā gada pavasarī ikdienas presē parādījās apbrīnojami un savādi ziņojumi. Tie attiecās uz vienu un to pašu parādību, un, ja sestajai lielvalstij būtu bijusi nedaudz cienījamāka reputācija, nekā tā bija iemantojusi pārējo piecu pasaules lielvalstu acīs, avīžu lappusēs izklāstītie fakti droši vien būtu izraisījuši pārmērīgu interesi. Nebija šaubu, ka šo sensāciju piemeklēs tāds pats liktenis kā parasti div- galvainus bērnus vai atklājumus, ka svinu iespējams pārvērst zeltā, —- kas laiku pa laikam tiek pasniegti kā svaiga ēsma. Šķita, paši redaktori, kas smalki iepazinuši lasītāja dvēseli, savu monstrālo materiālu vērtē ne augstāk kā «Niagāras pārpeldēšanu muciņā»
vai «Kaligulas laikā iemūrētas kristietes augšāmcelšanos», drukājot to nodaļā «Raibumi» ar virsrakstu «Cilvēks — mikla», «Brīnums vai halucinācija», «Neticams notikums» un ar citām etiķetēm, kuras vairāk vai mazāk samazināja atbildību un it kā sacīja: «Lūk, mēs mazgājam rokas nevainībā, ēdiet vien, ko dod.»
Tomēr, kā ir izteicies kāds E. B., «ne visiem sarkanmatainajiem ir vienāds liktenis», un šo domu graudu te ir vietā pieminēt. Dažādos pasaules nostūros lasītājs desmit, piecpadsmit, divdesmit reizes brīnījās, ar acīm pārskriedams rindas par nenotveramo fantomu, kas parādījies kādam no tiem, kurus mēs neesam sastapuši, nesastapsim un kuru vārdi mums ir tukša skaņa; viņa dzīvē izlasītais neko neizmainīja, neiekustināja un pēdīgi tika aizmirsts, vienīgi reizēm viņš atminējās, kā no nejauša pieskāriena viņā ietrīsējās reta stīga, kādu viņš pats sevī nebija nojautis. Kāda skaņa tā bija? Lai arī kā tiek sasprindzināta atmiņa, skumīgākajā no visām Fantastiskā kaprīzēm — dziļā tumsā šaudās doma, bezjēdzīgi sitas tās atspole, pārtrūkst meti, mudžinot mezglu virs mezgla. Nav nekā. Kas tad bija? Avīžu pīle — un ilgas.
Bet pārmetīsim tiltu no mums uz to iespiesto tekstu. Faktu literatūra vispār ir visfantastiskākā no visiem esošajiem īstenības atveidiem, tas pats, kas kurlajam orķestris: uz priekšu un atpakaļ slīd lociņš, pie vara taures piepūšas vaigs, lēkā bungu vālīte, bet skaņu nav, kaut gan var redzēt kustības, kas tās rada. Kā iebildumu ņemsim vērā faktus, 'kuru būtība ir tik spilgta, ka notikuma miesa un gars, citādi sakot, acīm redzamais un ielaušanās fakta būtībā, tikai mazliet bagātinās iespaidu, ko radījusi informācija. Patiešām, šāds fakts ir iespējams. Piemēram, ja Čikāgā iegrūtu divdesmit divu stāvu nams, mēs, to uzzinājuši, iekšēji satrūksimies, kaut gan drīz vien vairs nedomāsim par to. Ka tas ir tā, ka fakti paši par sevi, pat piesātināti ar publicistikas un partiju sveķaino ugunskuru smacējošajiem dūmiem, nekādi nemulsina ne mūsu dzīvi, ne domas, pietiek atcerēties to aukstasinīgo uzmanību, ar kādu mēs pārskatām avīzi, nespēdami nākamajā dienā atminēties, ko lasījām šodien, kaut gan mūsu rokās nav bijis nekas cits kā visas pasaules trīsas, cīniņi un dzīve, kas mums tika pasniegta līdzīgi restorāna rēķinam.