Šajā mūsu tirādē būtu veltīgi meklēt reformistis- kas neauglīgas pūles vai pārmērīgas prasības, vienalga, pret kādu vai pret ko. Mēs vienkārši konstatējam tukšumu, kurā nevēlamies ieiet. Patiesi, kā lai uzskaita, kur, kad un kas apmulsa un izbijās, kas varbūt ir tuvredzīgs, bet kam, iespējams, ir tieksme uz neskaidru baumu pamata redzēt halucinācijas?
Kā lai nosaka un izlemj, caur kādiem punktiem iet īsteno notikumu ideālā taisne? Vispār šāda veida meklējumi jāatstāj speciālistu ziņā. Turpretī, rīkojoties vienkāršāk, iztēlojoties sevi to daudzo N. un S. vietā, kuri vienlaikus izbrauc pa Senžermēnas sešiem vārtiem, dīvainās korespondences līkločos un konusos var saskatīt kaut ko tādu, kas ir vienāds ar izkaisītā un juceklīgā iespaida kopumu; tādēļ tikai jāpasaka «es». Es kaut kur eju un skatu ēnu vai cilvēku, kas lidinās augstu gaisā visā šīs parādības dīvainumā. Tās pašas tikšanās citi veidi, citas situācijas neskaidri izdalās viena no otras sapņa dūmakainajā pusgaismā; un es nezinu, vai mans spilgtais priekšstats par to ietver visu dūmaku skaidri saskatāmās
ainās, vai tas ticis stāstīts, vai noticis ar mani pašu. Varbūt visinteresantākie ir daži misēkļi, ko radījušas baumas par būtni, kurai neeksistē attālums.
Tas skursteņslauķis, kuram liktenis bija lēmis ar māņticīgām bailēm saindēt nervozos garāmgājējus, jādomā, līdz mūža galam atcerēsies, cik dziļi bija saviļņojusi un kādu neizdzēšamu iespaidu bija radījusi viņa apkvēpusī figūra uz mēļo vakara debesu fona. Viņš attapās, kad lejā ieraudzīja milzīgo, melno pūļa peļķi; pakāpeniski tā dunošais, nemierpilnais koris pārvērtās satraucošā mulsā, un kvēpu ienaidnieks, pēc policijas pieprasījuma, no sešstāvu mājas jumta nolaidās zemē, kur tūliņ kļuva par vilšanās, zobgalību un apvainojumu objektu. Iespējams, ka šai pūlī bija arī tas zēns, kura sarežģītās formās ieturētais ķīniešu pūķis virs Eltas rātsnama torņa, tarkšķim mežonīgi rūcot, pievērsa mednieka Buriko iekvēlināto uzmanību, un tas tūlīt apzvērēja, ka ar Lježas divstobrenes dubultlādiņu, virs kartečas šāviņiem ielaižot eža adatas, nošaus velnu. Šo zvērestu neviens nedzirdēja, bet divus apdullinošus šāvienus bija dzirdējuši blakus esošās kafejnīcas apmeklētāji, kuri ar interesi sekoja, kā, pazaudējis auklu, ko bija pārcir- tušas skrotis, virs mijkrēslī grimstošā Eltas rātsnama stāvā jumta, līdzīgi spēļu kārtij, mētājās pūķis, krizdams lejup un atkal uzlidodams augšup. Tas notika pievakarē, tā ka neviens neredzēja dabisko kauna sārtumu bargā Buriko apaļīgajā sejā pēc tam, kad viņa maldi bija izskaidroti. Citā gadījumā sāka bailēs drebēt un ilgi skaitīja lūgšanas kāds zemnieks, kas ar kuli pār plecu slāja pa taciņu Jaunās Romas apkaimes pļavās. Bija rīts, un virs zāles lidoja cilvēks. Zāle aizsedza velosipēdu, tāpēc zemnieks atsprāga atpakaļ un pārsteigumā iekliedzās. Visapkārt
bija tik kluss, tik daudz puķu un tik spēji garām aiztraucās savās kustībās nedzirdams cilvēks.
Tagad ir laiks pieminēt, ka meiteni, kas vienā no Lisas skvēriem bija apsēdusies ar grāmatu rokās, bet savu pieticīgo mantību novietojusi zālē sev blakus, domīgi vēroja cilvēks, kura dzīve bija sevišķa, citāda nekā visiem. Viņš aplūkoja šo jauno būtni tā, ka viņa to nevarēja redzēt, nevarēja pat nojaust jaunekļa klātbūtni. Meitene bija tikko atbraukusi. Ar nesteidzīgu, rāmu uzmanību, līdzīgi tam, kā zvejnieki apskata un izlaiž caur rokām sava tīkla acu mezglus, viņš visos sīkumos iedziļinājās iespaidā, kādu viņā radīja meitene, iekams nebija sapratis, ka viņa priekšā ir cilvēks, kurš, pats to nezinādams, ir spēris soli bīstamā aplī, no kura nav iespējams izkļūt. Pāri kristālam pacēlās āmurs. Un jauneklis piegāja viņai klāt.
II
Meitene, par kuru aizsākusies runa, ieradās Lisā ar nakts vilcienu. Viņai bija deviņpadsmit gadu — gandrīz pilni deviņpadsmit, jo tieši deviņpadsmit paliks nākamajā dienā pulksten desmitos vakarā. Ne bez nožēlas viņa to atcerējās: bezrūpīgos apstākļos dzimšanas dienu viņa būtu varējusi atzīmēt ar saldu pīrāgu un jautru vakarēšanu starp pašai līdzīgām meiteņveidīgām draudzenēm, kam bija nepacietīgas un karstas galvas. Pa tam viņas sludinājumam «Lisas Avīzē» bija sekojusi Torpa vēstule, kas piedāvāja kompanjones un priekšā lasītājas vietu.
Parīze ir mesas vērta. Avīze kļūdījās, nodrukādama necilo paziņojumu nodaļā «Šis un t a s», kas savukārt lika kļūdīties Torpam. «Kā jūs sauc?» stacijā jauniņajai ceļotājai jautāja laipns, plikpaurains, priekšlaicīgi novecojis cilvēks ar drebelīgu kāju. So cilvēku bija ieinteresējusi meitenes maniere laiku pa laikam uzmest skatienu savām mazajām kājiņām, ieautām par pēdējiem grašiem nesen nopirktās lakādas kurpītēs, — viņa augstāk par maizi un izpriecām vērtēja labus, izskatīgus apavus. «Tavija,» viņa savā vienkāršībā atbildēja, un sejiņa pārklājās ar to smalko un valdzinoši skaidro sārtumu, kādu nepārdod aizzīmogotu ar zelta plombu un kādu neizraisa mākslota dvēseles kustība. «Bet jūsu uzvārds?» — Pusmēnešveidā uzraukusi kreiso uzaci, meitene nikni paskatījās jautātājā, izgrūzdama «Tums» tā, ka tas izskanēja kā «Bums», — metāliskā tonī, ar klaji izteiktu vēlēšanos sarunu pārtraukt. «Tra-ta-ta!» frants ar augsti paceltu galvu attālinādamies klusi dungoja, bet Tavija Turna — vienosimies saukt viņu vienkārši par T a v i j u — apsēdās uz marmora sola gaidīt rītausmu. Iekozdama šķiņķi ar maizi, viņa lasīja «Divas Diānas»; laiku pa laikam meitenei klāt pienāca komisionāri, piedāvādami viesnīcu, taču, nesaskatīdama pēc tās nekādu vajadzību, jo šajā pašā rītā viņai bija jāapmetas pie Torpa, Tavija palika sēžam stacijas ēkas troksnī un pūlī.
Pa to laiku cits pēc cita pienāca rīta vilcieni; uztraukdamies un sasaukdamies ceļotāji plūda kā šalcošs ūdenskritums; ekipāžu rīboņa, svilpieni, bufetes apkalpotāju iznēsājamo trauku šķinda un vagonu sakabju žvadzoņa aizsniedza velvju augstumus kā izskanoša atbalss. Kad Mongomerijs satvēra virvju kāpņu apakšējo galu, lai iekļūtu Kalē fortā[7], stacijas troksnis pilnīgi nomāca viņa enerģisko elpu; Tavija aizvēra grāmatu, nopūtās un palūkojās visapkārt.
Rīts, ko nakts dzīlēs bija aizkavējusi migla, beidzot uzveica tumsu. Elektriskā gaisma vēl kliedēja savu visuresošo mehānisko dzeltenīgumu, bet tās stingajam spīdumam jau klāt jaucās diena, kas līdzīgi spirgtam lāsumam atmirdzēja uz grīdas un cilvēku sejās. Aiz logiem no lokomotīves vēlās tvaiks, izklīz- dams pāri stacijas ēku jumtiem; uz pelēkā stikla zilie mākoņi un rītausmas debesu zaļā josla ieskāva lecošo sauli, kas bija gatava pacelties pār mostošos Lisu.
Pilsēta modās, bet Tavija briesmīgi žāvājās; nogurums un jau norimušais brauciena satraukums pārvērtās miegainībā. Cenzdamās atžirgt, viņa nolēma paklaiņāt pa pilsētu. Tā kā meitenei bija vienalga, kurp iet, viņa gāja taisni un drīz vien pamanīja nelielu skvēru. Te starp ozoliem, kas sejai uzvēdīja tikko jūtami sašūpotās lapotnes valgmi, viņas dvēsele apskaidrojās; viņa nākotnē iztēlojās nevis nogurdinošu darbu, nevis nežēlīgu atkarību, bet gan jautru ģimeni, dāsnu māju, kur viņa dzīvos kā draudzene vai gaidīta viešņa, ar prieku un bez rūpēm darot visu, kas viņas spēkos. Tā sapņodama, meitene centās aizsteigties priekšā laikam. Ik dienas viņai vajadzēs trīs stundas lasīt priekšā Samuelam Tor- pam. Viņa vēstulē, kas sīki uzskaitīja visai izdevīgos līguma noteikumus, nekas nebija minēts, kāpēc Torps nemīl vai nevar lasīt pats; Tavija, kas grāmatas mīlēja tik dedzīgi, ka skūpstīja tās vai aizsvieda, dusmojoties uz tām kā uz cilvēku, — nespēja izprast dīvaino baudu, kādu dod lasīšana ar cita muti, ar svešu intonāciju un noteiktās stundās kā dienests vai darbs. Piekususi domāt par to, Tavija, atgriezdamās pie Mongomerija, novilka «hm».