Skatīdamās uz visām pusēm, Tavija trīcēja kā eksāmenā. Redzēdama visu apkārtējo, meitene, bikluma mākta un tāpēc saīgusi, paslēpās pašās savas būtnes dzīlēs. Šais greznajās ligzdās viņa nevarēja būt viešņa, vienīgi radījums no tās pasaules, kam sveši lieliskie režģi, kuri sargā zaigojošos dārzus; režģi bija izveidoti, lai viņas dzīvi no dārzos ieslēgtās dzīves atdalītu ar skaistu svītru. Šis iespaids bija spēcīgs un nomācošs.
Ormanis pieturēja, ceļš bija galā. Zvanīdama pie vārtiem, Tavija caur to kaltajām metāla lapām alejas ēnā apskatīja mauru portiku un vāzes ar agavju šķēpiem. Bija pagājis pavisam īss brīdis, šķita, tiklīdz viņas roka, kas bija pieskārusies zvanam, nolaidās,
tā ap ēkas stūri apmetās cilvēks sulaiņa svārkos un skriešus devās uz vārtiem. Viņš sāka noņemties ar. atslēgu un iejautājās:
— No biroja? No kura kantora?
Palaidis garām Taviju, viņš truli blenza uz čemodānu un kārbu.
— Bet kādēļ mantas?
Meitene ievēroja, ka sulaini kaut kas mulsina, ka viņam kaut kas ir uz mēles; palūkojies meitenē uzmanīgāk, sulainis apņēmīgi nosmīkņāja …
— Tomēr, — viņš sacīja, paņemdams meitenes bagāžu, bet aizšķērsodams viņai ceļu, — ja gribat dabūt pasūtījumu, vajag iemaksāt man, savādāk radinieki griezīsies citā vietā.
— Jūs domājat, ka es šuju kleitas? — bezjēdzīgās sagaidīšanas sadusmota, Tavija pikti atjautāja. — Esmu atbraukusi, lai šajā mājā kalpotu Torpa kungam par lasītāju.
— Priekšā lasītāja? — sulainis sacīja, iespiedis sānā roku, kurā turēja ceļasomu. — Tā arī būtu teikusi.
— Nu jā, par lasītāju, — meitene izlaboja, juzdama pret vārdiem «priekšā lasītāja» nomācošu pretīgumu. «Tas ir pārāk stiepti,» viņa paguva nodomāt, — tad skaļi: — Aiznesiet un pasakiet, ka esmu atbraukusi, ka atbraukusi Tavija Tuma.
— Torpa kungs, — sulainis oficiāli sērīgā tonī sacīja, — pēc dieva gribas šorīt ceturksni uz astoņiem pēkšņi šķīrās no dzīves. Viņš ir miris.
Meitene atsprāga nost, aizklāja seju ar rokām, tad, piesardzīgi pastiepusies un paslēpusi rokas aiz muguras kā rotaļā, kurā tevi kāds grasās noķert, ar apstulbušu skatienu ieurbās sulainī.
— Jūs sakāt, viņš ir miris? Tas ir — šķīries no dzīves?
— Gan miris, gan šķīries no dzīves, — sulainis vienaldzīgi atbildēja. — Aorta. Pie mums zina, ka jūs atbrauksiet. Es jūs pavadīšu.
Viņš pamāja ar galvu uz mājas pusi, aicinādams iet. Meitenes vieglo elpu sažņaudza nevis skumjas, nevis bailes un nožēla, ka spīdošais atalgojums, kas bija vilinoši iemirdzējies, neapšaubāmi ir pagaisis vējā, bet daiļrunīgā sagadīšanās — šīs satrauktajam prātam vēl vienmēr spilgtās sajaukušās balsu skaņas. Mulsa un šalkoņa pildīja Tavijas sirdi. Raudzīdamās pakaļ savam bēgošajam čemodānam, viņa sekoja sulainim tik nevienmērīgā gaitā, kā, pīdamies biezos apiņos, pa briksnāju iet cilvēks, meklēdams taciņu.
Sulainis apstājās un ar acīm, kas aiz glaimīgas cerības bija samiegušās gluži šauras, sasprindzināti sagaidīja meiteni. Tiklīdz Tavija bija pienākusi, viņš nočukstēja:
— Jaunkundz, vai jums ir kāds gabals sīknaudas, vismazākais?
Truli paskatījusies viņā, Tavija iebāza roku kabatā; kopā ar riekstu čaumalām sagrābstījusi tur sudraba sīknaudu, viņa drūmi iegrūda monētas sulainim.
— Esmu jums ļoti pateicīgs, — viņš sacīja. — Jūs domājat, ka tas dzeramnaudai? Pti. — Tā kā no meitenes sejas bija redzams, ka viņa tiešām tā domā, sulainis, brīdi vilcinājies, piebilda: — Tas — uz laimi. Redzu, ka jūs esat laimīga, tāpēc arī palūdzu. Tagad iešu uz klubu un itin viegli paņemšu visu banku.
— Es? Laimīga? — Taču sulaiņa skatienā bija kaut kas tāds, kas brīdināja meiteni, lai tā necenšas izdibināt dāvinājuma jēgu. Tā gājiens beidzās abpusējā klusēšanā; pazibēja vairākas vīriešu un sieviešu figūras, — sienas un kāpnes, ejas un gaiteņi; beidzot Tavija varēja apsēsties un koncentrēt domas.
IV
Vispirms viņa atcerējās, ka starp skatieniem, kas bija izkaisīti ceļā uz šo zilo, ar zelta puķēm rotāto atzveltni, pazibēja tādi, kas pārsteidza ar dīvainu izteiksmi un šķietami vienaldzīgu smaidu. Divi trīs cilvēki vēsi viņu apskatīja, it kā novērtēdami visu meitenes būtni, — varbūt tas bija aiz ziņkāres, varbūt viņai tikai likās, ka to skatieni ir uzmācīgi kā jau uz ielas, — bet viņas jūtīgo gara pasauli apņēma vissmalkākais divdomības tīmeklis. Tā kā bija teikts, ka pēc brīža pie viņas iznāks saimniece — Torpa atraitne, Tavija daudz negudroja par skatieniem un iespaidiem, bet domām lika kavēties un riņķot ap traģisko notikumu. Pēkšņi nosalušās rokas ar ledaino plaukstu mugurpusēm pielikusi pie kvēlojošās sejas, viņa nodrebinājās un laiku pa laikam nopūtās. Viņu atstāja sēdēt vienā no caurstaigājamām zālēm ar augstām durvīm; mirdzošie logi, kas kraso ēnu starpā atsedza dārza krāšņo skaistumu, kurš aizsniedza debesis, apspīdēja un nomāca nervozi sasprindzināto meiteni; zāles atturīgajā plašumā kā dreboši plankumi, skardami sienas, peldēja saules stari. «Nāve!» Tavija nogrima pārdomās par tās postošo spēku; baidīdamās ieslīgt atzveltnī, it kā tā ērtā iedobe būtu tuva drausmīgajam zaudējumam šai mājā, viņa sēdēja uz pašas maliņas, turēdamās aiz roku rullīšiem un raukdama pieri pretī savam biklajam atspulgam tālajā spoguļu gaismas svītrā, ko ieskāva masīvs, griezumiem izrotāts ietvars.
Tad pa durvīm, uz kurām viņa šad tad ar nepacietību paraudzījās, iznāca gadus četrdesmit četrdesmit piecus veca melnmataina sieviete. Tā bija liela auguma, stūraini kalsna un turējās taisni; viņas augums iekļāvās nedaudzās krasās līnijās, kas bija trauksmainas kā melno, spožo acu spraigums, kurš notušēja visu seju. Nesamierināmi un kaisli sakniebto plāno lūpu sausais šķēlums smagi aizkustināja sirdi. Zem zoda un pie plaukstām ar rakstainu prievīti sa- krokotais melnais tērps saulē, kas pāri paklājiem bārstīja krāsainu atspulgu bezrūpīgus mākonīšus, atgādināja apogļojušos stumbru ziedu un saulstaru vidū.
— Tātad jūs esat atbraukusi? — atraitne skaļi sacīja, familiāri pārlaidusi skatienu meitenei, — jūs, protams, atbraucāt aiz tīkamām cerībām dabūt… izdevīgu vietu. — Pauze, pats tās tonis jau izbiedēja Taviju, tajā pazibēja ļauns, kaismīgs trieciens. — Neviens negaidīja, ka viņš nomirs, — atraitne turpināja, — droši vien jūs mazāk par visiem gaidījāt to. Vai tad jūs nedzirdējāt zvanu? Nē? — Viņa dzedri pasmaidīja. — Nepasteidzāties? Ienāca apteksne, sāka kliegt: viņš gulēja uz grīdas, izšļaukus, ar roku satvēris apkakli. Beigts! Vai jums ir ģimene? Māsas? Brāļi? Varbūt jums ir līgavainis? Bet, mīļā, kā jūs sauc?
Tavija pūlējās runāt, taču spazma neļāva; beidzot pašas vārds kā saraustīti šļupsti izlauzās pār nobā- lušajām lūpām. Jo ilgāk atraitne, smagnēji smaidīdama, cieši vēroja atbraucēju, jo nelādzīgāk jutās meitene; jau asaras, rūgtu brīžu pastāvīgas ceļabiedres — asaras un smiekli bieži vien izteica Tavijas būtību, — jaU asaras aizvainoti prasījās viņai acīs, bet seja sāka bērnišķīgi viebties kā uz raudām un noskuma, — taču sieviete jau ar instinktīvu nojausmu pārtvēra kādu mājienu. Viņa īdzīgi nopūtās; nevis līdzjūtība, bet tālu, drūmu domu pārpilna rūgta izklaidība atspoguļojās viņas sejā, kad, satvērusi meiteni aiz drebošās rokas, viņa atsāka valodu.