Šķita, pajūgs bija izbraucis no blakus vārtiem, no tiem, kas rībēdami jau vērās ciet, apakšā atsedzot kāda cilvēka aizejošās kājas. Ar katru soli, ko spēra galvu nokārušais zirgs, pajūgs tricinādamies izplatīja tās skaidrās, tīmekļainās skaņas, kurās ieklausījās pārsteigtā meitene.
Viņa sāka iet lēnām, skatīdamās apkārt un cenzdamās izprast, kas tas varētu būt. Zem linaudekla, kas nokarājās, skardams riteņus, pacēlās kaut kas tiārai līdzīgs, kura neskaidrās aprises izcēla kroku stūri, bet krokas traucēja apkopot nojausmas par dīvainās kravas formām jebkādā ticamā veselumā. Šī acīmredzot vieglā krava skanēdama lēni šūpojās no vienas puses uz otru, itin kā cilvēks vestu veselu lēveni tamburīnu. Nevarēdama izturēt, Tavija piegāja tuvāk un iejautājās:
— Sakiet, lūdzu, kas tur tā šķind?
Važonis apātiski paraudzījās uz viņu no vientulīgo apsvērumu tāles, 'kurus bija pārtraucis jautājums, kura jēga viņam bija stulba un neatminama mīkla.
— Eh, — viņš sacīja, īgni atgaiņādamies, jo bija spiests pasteidzināt rūpīgi ložņājošo domu gaitu. — Nu, šķind, bet kāda jums tur daļa? Ejiet vien, ejiet vien prom. — Te, pēc pieredzes uzticēdamies zirgam, kam pātaga sagādāja tikai patiku, jo atgaiņāja dundurus, viņš apātiski uzšāva dzīvniekam, bet tas tikai pavēcināja asti, ar pakaļkājas kustību tēlodams liekulīgu rosību, un tikpat nesteidzīgi kā iepriekš nogriezās ap stūri, uz šoseju.
Kad Tavija, protams, paskatījās uz to pusi, viņa ieraudzīja aiz mājām zaļganu gaismas svītru. Visu šoseju pārplūdināja ļaudis, kas skrēja kā uz ugunsgrēku; vicinādami lapeles, joza avīžu iznēsātāji;
augļu un atspirdzinošo dzērienu tirgotāju ratiņi traucās pa vidu ekipāžām, kas bija pilnas ar dāmām un švītīgi ģērbtiem kungiem; pa kājām šaudījās noklīduši suņi, apriedami tos no saviem brāļiem, kuru izsukātie ķermeņi, cik vien ļāva pie kakla siksnas piestiprinātā ķēdīte, cienīgi soļoja pa priekšu zīda brunčiem. Kliedzoša buķete pazibēja logos automašīnai, kas izgrūda sulīgas, drausmīgas lamas; dižodamies joņoja jātnieki; ubagu kruķi, kurus, lai ātrāk tiktu uz priekšu, viņi pasita zem padusēm, draiski šūpojās lietussargu un spieķu jūrā; mātes stiepa aizelsušos bērnus, kuru sasārtušajās sejiņās bija lasāms neaprakstāms izmisums; lūpas sakniebušas, tipināja vecenītes; zēni, drāzdamies pa trotuāru kā uzbrukumā, neganti auroja. Te noslēpumainais pajūgs pazuda un noklīda pūlī, bet Tavija pajautāja pirmajam pretimnācējam: «Uz kurieni visi šie ļaudis steidzas?»
— Vai tad jūs neesat šejieniete? — tas pasacīja, ejot pagriezdamies. — Jūs tātad nezināt: šodien «nāves cilpas»!! Lidojumi! Lidojumi! — kā paskaidrodams viņš nokliedza, bez liekām ceremonijām ap- dzīdams meiteni.
Tavija mirklī sasparojās; iejūsminājusies, jo mīlēja visādas izrādes, ieskrēja pirmajā bodē, uz ātru roku pielūdzās, lai paglabā līdz vakaram mantas, kas viņai bija par traucēkli, un tikpat ātri kā pūlis devās tam līdzi nezin kurp. Laiku pa laikam atcerēdamās, kādas raizes viņu gaida pēc atgriešanās mājās, meitene sevi mierināja tādējādi, ka aptaustīja zem kleitas medaljonu un domās atvēra kartona kārbu. — Rau, te tā ir, nauda!… — neveiksmīgā ceļotāja atkārtoja. Ļaužu pūlis, saule un neatkarības sajūta ielīksmoja viņu. Pa to laiku šoseja krasā leņķī pagriezās uz klajuma pusi; bet pagriezienam tieši iepretī pacēlās augsta akmens siena, aiz kuras starp tveicē apvTtu- šajiem kokiem bija saskatāms ķīnisks jumta izliekums, kam pāri plandījās karogs; vaļējos vārtos ņirbēja steidzīgu cilvēku kustība. Vieni devās projām, citi nāca iekšā, bet vairāk nāca iekšā, nekā devās projām, un, nezinādama kārtību, Tavija nogriezās uz turieni. Pagalmu iekšpusē pārdalīja dēļu žogs; pie šaurās ieejas kalpotājs pārbaudīja biļetes.
— Jūsu biļeti, — viņš metās pie meitenes, kas jau bija pagājusi viņam garām.
Tavija apgriezās, nepaspējusi neko pateikt, bet biļešu kontrolieris jau bija pievērsies citiem ienācējiem, meiteni aizmirsis vai noturējis par «pašu cilvēku», kādu vienmēr ir daudz visur, kur tiek pārbaudītas biļetes. Juzdamās apmierināta, ka viņai laimējies, tā kā nekādu biļeti pirkt viņa nebija spējīga, Tavija pagāja tālāk un sāka lūkoties apkārt.
Tas bija pagalms vai, pareizāk sakot, neliels ar plātnēm izlikts laukums, kura divās pusēs amfiteātra veidā augšup pacēlās paviljonu soli ar horizontāliem un sānu sauljumiem. Ļaužu te bija samērā daudz; ciešāk ieskatījusies, Tavija ievēroja, ka tas nebija publisko izrāžu jauktais pūlis, bet tā dēvētā «izlases» publika, pārsvarā inteliģentais tips. Starp tribīnēm atradās ar zilu audumu klāti galdi, uz tiem — tintnīcas un rakstāmpapīra loksnes; te vaļējās vestēs un mitriem matiem uz pierēm, uz pakaušiem atstumtās platmalēs karstās dienas laiskajās pozās sēdēja cilvēku trīsdesmit. «Kur tad tu esi iekļuvusi, mana mīļā?» pārsteigtā Tavija jautāja pati sev, redzēdama, ka te, jādomā, lidojumi nenotiks. Bet nu jau pie galda, šķindinot zvaniņu, piecēlās drukns, sārts cilvēks; viņa milzīgā, bargā seja gandrīz bez uzacīm, ar vaigubārdu, kura, šķita, tikko turas pie resnajiem vaigiem, atpletās sulīgās mutes apaļā «o»; viņš uzstājīgi sauca:
— Ievērojiet kārtību! Uzmanību! Klusāk! Atklāju Gaiskuģotāju kluba ārkārtējo sēdi.
Tai mirklī Tavija ieraudzīja Kruksu, kas tuvojās galdam, to pašu Kruksu, kurš no rīta bija tik negaidīti nozudis. Tavija tā priecājās par šo nomierinoši atklāto seju nepazīstamās pilsētas svešajā pūlī, it kā miesīgu tēvu būtu satikusi, un, steigšus apsēdusies uz tuvākā sola, no turienes sauca:
— Ei, Mongomerij, ko jūs šeit darāt? Kruks! Kruks!
Viņa skatiens tūdaļ pavērsas uz to pusi un acumirklī uzmeklēja meiteni; sazīmējis savu rīta tikšanos, viņš pamāja ar galvu, piespieda pie lūpām pirkstu un nozīmīgi uzsmaidīja. Tad Tavijai pēkšņi kļuva tik mierīgi ap sirdi kā mājās;-kaut gan dāmu skarbie ģīmji un vīriešu vieglā smīnā uzrautās uzacis vienotā frontē pievērsās viņai, pauzdamas izbrīnu vai sašutumu, viņa tikai nosarka, bet neapmulsa.
Paņēmis brīvu krēslu, Krukss nolaida skatienu un apsēdās. Viņam mugurā tagad bija slēgta ādas jaka, kājās gari zābaki un galvā melna naģene; tās siksniņa, aptverdama smakru, sniedzās no deniņiem līdz deniņiem. Te Tavijas ziņkāre sasniedza zenītu, ko dēvē par miera punktu; gan Kruksa personība, gan radusies situācija, gan gluži negaidītā gaiskuģotāju sēde — viss bija kā nepazīstamas mašīnas izjauktas daļas, ko, samontējot viņas acu priekšā, gatavojās laist darbā. Viņa trīcēja. Vai jūs esat redzējuši, kā, nespēdama mierīgi nosēdēt uz vietas, rosās jauna, dumja meitene? Pasaule — tā viņai vēl ir izrāde, bet šajā izrādē, pārtraucot darbības galveno pavedienu, spieto dažnedažādākie citu izrāžu skati. Šais mirkļos viņas iekšējās pasaules noturība nebija lielāka kā dūmu rotaļas radītai vīzijai. Ne viņas sejā, ne pozā, ne elpas ritmā nav nomanāms neviens miera brīdis, viņai gribas sākt rībināt ar kājām, piecelties, lūkoties uz priekšu un sāņus, steidzināt un trokšņot.
Smagnējais cilvēks bija priekšsēdētājs. Beidzot panācis, ka iestājas klusums, viņš sacīja:
— Ir noticis sekojošais: Kluba kancelejā no Kruksa kunga, kurš ir jauna tipa lidaparāta izgudrotājs, ienācis motivēts iesniegums, kurā viņš lūdz savu aparātu ne tikai izmēģināt, bet arī ierādīt viņam, Kruksam, vietu šīsdienas sacensībās. Saskaņā ar Kluba statūtiem, ikviens monoplāns, biplāns, izpletnis, balons vai aerostats nolūkā izvairīties no smieklīgiem un rūgtiem pārpratumiem iepriekš jānovērtē ekspertiem, — lai nebūtu darīšanas ar tehniski neiespējamiem mēģinājumiem vai arī, kam piemēru nav mazums, ar pilnīgu absurdu. Tā kā līdz sacensību sākumam vēl ir stunda laika, prezidijs nolēma: pēc Kruksa aparāta apskates atļaut viņam, ja izgudrojums ir zinātniski un tehniski pamatots, izmantot aerodromu publiskam izmēģinājumam; un, ja Krukss to vēlēsies, ievest viņu šīsdienas aviatoru sarakstā ar tiesībām sacensties, lai iegūtu godalgu par lidojuma augstumu, ilgumu un nolaišanās precizitāti.