Klausoties priekšsēdētāja runas plūdumā un dzirdot tās beigas, Tavijas seju ietina tumšs kauna sārtums; viņa apmulsa līdz asarām, līdz pilnīgam apjukumam, tagad saprazdama, ka familiāri draudzīgi uzsaukusi nevienam citam kā, protams, slavenajam izgudrotājam. Baidīdamās, ka tik Krukss atkal nepaskatās uz viņu, meitene apsēdās tā, lai varētu noraudzīties visā, aizslēpusies aiz kādas sievietes lielās platmales, «Ak dievs kungs, glāb, apžēlojies un neļauj kulstīties manai mēlei,» viņa čukstēja; tomēr pilnīgi nožēlot savu rīcību nepaspēja; sacēlās troksnis, čala; izmeklētas vai ziņkāres pilnas replikas jaucās ar nepacietīgiem kliedzieniem.
Tad visu skatieni pievērsās Kruksam, kurš piecēlās un ar roku deva zīmi, ka vēlas runāt. Troksnis atkal pieklusa; ļaudis, kas sēdēja ap galdu, rauca pieres ar tādu savas cieņas apziņu, kas liecināja par pilnīgu un nekļūdīgu viszinību.
— Lūk, kas, — Krukss sacīja ne visai skaļi, bet tik skaidri, ka viņa vārdus varēja saprast visi, — es uzbūvēju aparātu, kura konstrukcijai un dzinēja sistēmai nav nekā kopēja ar mūsdienu aeroplānu. Man nav ne tvaika, ne gāzes, ne benzīna, ne elektrības; ne planējošu plakņu, ne propelleru; nav arī īpašu pārdomu, izvēloties materiālu aparāta būvei. Aparātu var darināt kā no linaudekla vai zīda, tā no vienkārša papīra vai skārda plāksnes bez jebkādiem dzinējspēka zudumiem; tas traucas ar spēku, kas rodas, vibrējot četriem tūkstošiem sīkāko sudraba zvaniņu, kuru skaņa …
— Kuru skaņa?! — pārtrauca balss tādā tonī, kas pauda vispārēju neizpratni. — Par ko jūs runājat?
Atskanēja smiekli. Klusums aizslīdēja projām. Uzmanības līdzsvars, kura abi svaru kausi bija dabūjuši triecienu, izzuda, kā izzūd visas nosacīta sabiedriskuma ilūzijas. Daži pārmija skatienus; daži, lūkodamies apkārt, meklēja nepacietīgo, kas bija jautājis, uz kuru pusi virzās mīklainā izgudrotāja savādā runa. Priekšsēdētājs, paķēris zvanu, gatavojās atjaunot klusumu; bet viņam kaut ko pačukstēja, un nu jau viņš pats, zināmā mērā šaubīdamies, apjucis aši paskatījās Kruksā, kas, gaidīdams iespēju turpināt runu, stāvēja stipra cilvēka vienkāršībā, kurš uz ielas
stūra iestrēdzis skrejošā pūlī. Tad Tavija sāka baiļoties par Kruksu; ja vienalga kādā veidā šis cilvēks ciestu neveiksmi, viņai tas būtu nepanesami; meitenē jau bija paspējusi nobriest pret viņu nesatricināma kaislība. Viņai patika, ka Krukss acīmredzot būs viens pret daudziem, bet, pazīdama apsmiekla spēku, viņa baidījās, kaut tikai šī scēna, neatkarīgi no tās rezultātiem, neiegūtu komisku raksturu. Pa tam atkal atskanēja saucieni; uzvilnīja un norima troksnis.
— Varbūt, — priekšsēdētājs teica Kruksam, — jūs esat nedaudz noguris, varbūt jūs neesat vesels, esat uztraucies; tādā gadījumā mēs neapvainosimies, ja jūsu ārkārtīgi interesantais paskaidrojums būs jāatliek kaut vai līdz nākamajai dienai.
Krukss nesamulsis pasmaidīja; ar sevišķu tīksmi viņš uzklausīja šo piesardzīgo un maigo repliku.
— Man jālūdz, lai jūs ļaujat man pasacīt visu, ko es gribu, varu un uzskatu par vajadzīgu teikt. Bet, lai tiem gandrīz brīnumainajiem jaunumiem, kurus esmu atklājis, nebūtu tikai tukšu vārdu spēks, man jāstāda sapulcei priekšā savs aparāts. Tas nav liels, un tam nav nekā kopēja ar tiem neveiklajiem m a- h a o n i e m, kuros braukā ar tādu troksni un risku …
To izteicis ar pārliecinošu stingrību, kas turpmāk nepieļāva divas domas gan attiecībā uz viņa prāta spējām, gan arī uz nolūkiem, Krukss atkal satvēra klusumu aiz matiem, un klausītāju uzmanība divkāršojās. Tavija dzirdēja, ko runā viņai visapkārt.
— Bet ja nu? — kāds sacīja, ar to domādams, ka nav robežu atklājumiem. Daži īslaicīgi strīdiņi apklusa; augošas intereses vilnis vēlās pāri soliem un aizrāva ļaudis.
— Uzklausīt, uzklausīt! — beidzot no publikas atskanēja saucieni, jo bija redzams, ka žūrija minsti- nās. — Mēs gribam dzirdēt! — Priekšsēdētājs beidzot izšķīrās, bet savu lēmumu traktēja kā zināmu diplomātisku piekāpšanos.
— Ja jūs uzstājat, — viņš teica, — mēs esam ar mieru. Tomēr ir aizraušanās, kuru neparedzētā forma var likt mums nožēlot eksperimentu; tā kaitīgās sekas atstās ietekmi kā uz jums, tā arī uz mums visiem, jo mēs ārkārtīgi nožēlotu visu nezinātnisko, visu, tā sakot, diletantiski pārdrošo, kas neatbilstu Gaiskuģo- šanas kluba uzdevumiem. Tātad, ja esat kaut daļēji pārliecināts, ka jūsu izgudrojums pamatprincipos ir pozitīvs — lūdzu ieņemiet vietu, Kruksa kungs. Neslēpšu, ka jūsu paskaidrojuma sākums visiem izlikās tik zīmīgi dīvains… Tātad mēs klausāmies.
Kad priekšsēdētājs šādi bija noskaņojis sevi, Kruksu un auditoriju būt vēlīgi piesardzīgiem, viņa seja ieguva stingru un svarīgu izteiksmi; līdzīgi eksaminatoriem, kuru apslēptā doma: «skolēn, krīti uz vaiga» — pauž kanibālismu, viņš, bet pēc viņa arī visi pārējie, sāka blenzt Kruksā.
— Nu tad beidzot, — Krukss sacīja, — paldies dievam! Jūs samulsināja četri tūkstoši zvārguļu; papildināšu šo apmulsumu: vairāk par četriem tūkstošiem vai mazāk, tam nebūtu nekādas nozīmes. Kā bērniem, kas veļ sniega vīru, maz rūp, pāru vai nepāru sniegpārsliņu skaits ietilps viņu salipinātajā ziemas, sniegputeņu un sala cilvēkveidolā, tā arī es neuzstāju visādā ziņā par četriem tūkstošiem; labprāt atņemu no tiem patvaļīgu skaitu vai pielieku klāt pie četriem tik daudz, cik vispār iespējams izvietot uz mana aparāta; man patīk daudz zvārgulīšu; būtība neslēpjas skaitā, bet iedarbībā.
Ja viņš būtu kaut vai pasmaidījis, ja kaut vai uz mirkli šo notei'kto seju būtu saviļņojusi šķelmīga vaibstu rotaļa, neatturami būtu sākušies dārdoši, jautri smiekli. Taču Kruksa skatiens un runas veids bija ļoti nopietns, un tas, pretēji viņa dīvainajiem vārdiem, iedarbojās ārkārtīgi nomācoši. Vēl neprotestēja un skarbi neiejaucās tie, kuri kā ņirgāšanos vai izaicinājumu uzņem visu, kam nav gatavas šūniņas viņu smadzenēs, kuras pieradušas, pirms tiek apjēgta parādību būtība, mierīgi zelēt vienu un to pašu, bet sejās jau bija jaušama protesta atmosfēras uzkrāšanās. Visu iznīcinātāja ironija sašķobīja lūpas prezidija locekļiem, kam pašu vieglprātības dēļ bija lemts uztraukties par pamatīgo dienas tempu, par pienācīgo cieņu pret vietu un problēmu, kuru viņi risināja, apkarinājušies nozīmītēm, kas attēloja riteņus un spārnus. Vērtēdama pēc sava prāta, visu to labi saprata Tavija, meitene, kas stāvēja dzīves krustceļos, — sajūta, ka tas ir liktenis, skāra viņas noskaņojumu; neviļus viņa saistīja zvārguļus, par kuriem stāstīja Krukss, ar neaizmirstami vāru atceri par pajūgu un zvaniņu šķindu, ko bija dzirdējusi pirms stundas. Ar jaunības trauksmes zelta pavedienā pakarinātu sirdi viņa gaidīja, kā beidzot rīkosies Krukss. Šķita, tas sadomājis nomierināt pret sevi saceltās attieksmes vēju; viņa runa tagad skāra daudzas lietas.