— Aplūkosim, — viņš sacīja, — kaut vai nepilnīgi, kāda anatomija un psiholoģija ir kustībai gaisā. Līdz šim lido tikai putni, kukaiņi un priekšmeti; cilvēks seko līdzi lidojošiem priekšmetiem, bet pats lidot spēj tikai sapņos. Ja cilvēks pieķeras balonam, kam ir šķietami patstāvīga organisma nozīme un kas pārvietojas atmosfēras patvaļīgu izmaiņu ietekmē,
viņa stāvoklis nav sarežģītāks kā lapu utij, kas tup uz cūkpienes sēkliņas, ko nopūtis un izplatījumā nes vējš. Aeroplāns it kā aicina mūs patstāvīgāk paraudzīties uz šīm lietām, ko parasti uzskata par blēņām. Tomēr noskaidrosim lidojuma ideju, būtību, vēlējumos, tā iespējamo ideālo norisi. Sapnis te neizbēgams; vienīgi tā saviļņojošā arabeska tik skaidri kā nojausma pateiks priekšā, kas iedvesmo īstu lidojumu. To vada liega un dziļa ekstāze; nomodā nepazīstamas jūtas, kas ir tik savādas, ka tām var tikt pielīdzināta ja nu tikai dziedāšana okeāna dzelmē, kura šais īpašajos sapņojuma apstākļos skan harmoniski, aizdzenot fizisku grūtsirdību — gadu simteņos krājušos riebumu pret kājām, kuras satvēris un tur savā varā milzu magnēts. Atsauksim atmiņā, kā mēs lidojam tai laikā, kad mūsu miesa, ievīstīta segā, ir padevīga savām cisām: pati vēlēšanās dabiski atšķir mūs, traucot un nesot prom neapdraudētā augstumā. Nav cita dzinēja, izņemot valdzinošo satraukumu, un nav lielākas piepūles kā runas piepūle. Ievērojiet, ka sapņu valstībā nav lidojumu praktiskos nolūkos: pasta un pasažiera pārvadāšana vai sacīkstes, kurās piešķir godalgas, absolūti izslēgtas; tāds stāvoklis vilina tikai ar brīnišķīgām kustībām augstumā; tas viss ir sevī, nekā nav viņpus izplatījuma, kas plešas pašā dvēselē; nav piepūles un aprēķinu.
Bet kā tad viņš īstenībā lido? Vai, pareizāk sakot, kā pārvietojas virs zemes, kad jūs, galvu atmetis, steigšus sūtiet pakaļ viņa figūrai, kas sarāvusies krampjainā čokurā, vārdu «Dabas valdnieks»? Lūk —
Te atskanēja raksturīgā motora dūkoņa; skaļa, vienmuļa dziesma sāka plūst augstumos, un Kluba biedri, palūkojušies debesīs, ieraudzīja aeroplānu, kas kā smagnējs traips šķērsoja redzes lauku.
— … lūk, sasniegums, kurš uzradies īsti laikā, lai to demonstrētu. Cik daudz šaubu! Bet bažu?! Vai tas nenogāzīsies? Varbūt nenogāzīsies. Pacentieties aptvert, ko tas nozīmē! Tā kustības neierobežotas kā zirga skrējiens; tā ātrums obligāts; tā dzinējs nedrošs; tā radītājs dzīvības un naudas dēļ piekalts līdzsvara katorgas kodolam; tā krišanu gaida; tā nolaišanās ir bīstama; tā pagrieziens visai grūts; tā forma neglīta; tā lidojums līdzīgs mušas lidojumam pudelē: nav iespējams ne apstāties, ne lidināties; apdullinošs troksnis, rūpnīcas atmosfēra, raižpilns darbs; simtiem kropļu, līķu, un tas — būtu lidojums? Apskaust spāri, kuras kustību matemātiskajā precizitātē atmirdz pāri skrejoša gaismas stara skaidrība; lūkoties uz rakstu, ko bezdelīga gleznaini izzīmē virs sava atspulga mirdzošajā ūdenī, — uz ideālu pūliņu apburošo niecīgumu; ilgoties pēc iespējām, kādas ir ērglim, kas miglāju vidū guļ tik rāmi kā pats mākonis, — vai tik itā nav mūsu tiesa? Un vai tik mūsu pūliņi — mūžīgā plaisa, ko piepilda sapņu mirdzums, — nav veltīgi.
Man nevajadzētu daudz pūlēties, lai jums pierādītu, cik nepilnīgi un primitīvi ir tie aparāti, ar kuriem jūs, pārvarot milzīgas grūtības un ārkārtīgi riskējot, vagojat gaisu, pie tiem pieķeroties, jo pārvietojas tikai aparāts, nevis jūs pats; cik ērti būtu staigāt dzelzs biksēs, peldēt uz baļķa un gulēt kokā, tā — salīdzinājumā ar īstu lidojumu — notiek jūsu lidošana. Tā esat jūs pats. Vislabākajam aparātam jābūt paklausīgam kā vieglam apģērbam skrējiena laikā; jebkurā brīdī, jebkurā virzienā un ar jebkuru ātrumu, — lūk, kas jiums jāpanāk. Biju cerējis runāt ilgāk, bet sastapos ar neiecietību un apsmieklu; tāpēc, vairs neskarot jūsu tehnisko māņticību, pāriesim pie izmēģinājuma. Pirms tam skaļi un atklāti, bez cēliem žestiem un nožēlas, paziņoju, ka atsakos no godalgas, kaut gan es pārspēšu absolūti visus rekordus. Skatieties un spriediet paši.
Pagalma viņā galā vārti bija pusvirus, tos atgrūda līdz galam vaļā, un divi strādnieki ienesa tik vieglu ierīci, ka viņu sejās nemaz nebija samanāma fiziska piepūle. Kaut kas, audēklā ievīstīts, klusi šķindot, šūpojās. Tavija uztraukusies piecēlās: «Tas ir tas, ko veda pajūgs.» Apsēdusies viņa nevarēja rimties uz vietas un atkal piecēlās, tāpat kā, gribēdami apskatīt brīnumu, piecēlās arī citi. Tad sākās vispārēja kustība; skatītāji metās pie Kruksa un ielenca izgudrotāju ciešā pūlī; un turpat nokļuva mūsu nemierīgā ceļiniece, un meitenei pat tā paveicās, ka starp viņu un noslēpumaini skanošo priekšmetu atradās brīva telpa.
Ar asu kustību Krukss norāva audeklu. Daļa skatītāju, nezinādami, dusmoties vai smieties, dziļi vīlušies, atkāpās kā nopietni cilvēki, kas ļāvušies kuriozai mistifikācijai; otra daļa skaļi iebrēcās; trešā — pāra! kmeņojās; ceturtā … bet pareizāk būs teikt, ka daļu bija tik daudz, cik ļaužu; mēs to pieminam garāmejot. Vai jums ir gadījies pa galvu pa kaklu skriet turp, kurp, zviedzot un rēcot, jau metas pūlis? Ne jau nu diez ko jūs cerat ieraudzīt, kad, iesprau- kušies pašā lielākajā burzmā, ieraugāt tikai mazuli ar noslienātu piparkūku rokā un no asarām sarkanu seju; aukle viņu pazaudējusi; «kur tu dzīvo?» jautā bērnam; un viņš, brīnīdamies, ka vēl nav aizvests uz savu tiešo adresi, raudulīgi saka: «Tur!»
Tai laikā, kad jumtu pusē rūpnīcu skursteņu dūmos jau saitē piesieti karājās trīs baloni; tai laikā, kad masīvs aerostats, kas atgādināja ar auklām cieši pārsietu desu, plivinādams kaut kādas spalviņas, pārvietojās piecsimt pēdu augstumā un četri veikli aero- plāni, ar nevienmērīgu dunoņu uzardami augšējo klusumu, tik graciozi kā vēja norauti jumti lidinājās virs Gaiskuģošanas kluba pagalma; tai laikā, kad, tātad, aeroizrādes priekškars pacēlās un tika gūti «■panākumi» — tiesnešu acu priekšā parādījās mirdzošs, fantastiskas formas izgudrojums. Tas bija kādas desmit pēdas garš un piecas pēdas augsts. Tā aprises no priekšpuses atgādināja laivas priekšgalu, kas bija izstiepts un paslaidināts līdzīgi gulbja kakla liekumam; turklāt šo kaklu — bugspritu — nobeidza precīzs gulbja galvas atveids. Korpuss profilā atgādināja Pompeju laiviņveidīgo gaismekli; savādā kuģa pakaļgals tai vietā, kur parasti atrodas stūre, līdzīgi priekšējai daļai bija izstiepts un ieliekts uz iekšpusi, virs iekšā sēdošā galvas veidojot tādu kā asu sirpi. No neredzēta materiāla darinātais smalkais karkass līdzīgi abažūram bija pārvilkts ar greznu zilu zīdu un bagātīgi izšūts ar sudrabainu un puķainu rakstu. Šis raksts bija tik glīts, ka daudzi, īpaši sievietes, notrīsēja āiz sajūsmas; tūliņ arī atskanēja viņu priecīgie, neliekuļoti kvēlie saucieni. Aparāta malas bija apšūtas ar tumši zaļu zīda audumu, ko rotāja zelta lauri; bet šā brīnuma vislieliskākā un visfantastiskākā daļa bija veselas vītnes, volāni, virtenes un pušķi no vissīkākajiem tīra sudraba zvārgulīšiem, viegliem kā burbulīši; to mežģīnes ieskāva gaisa kuģi. Krukss pieskārās savam darinājumam, un, šķita, tas salīksmojās skaņās, bārstīdams visapkārt sīksīkus smieklus.
— Četri tūkstoši zvārgulīšu, — Krukss sacīja, kad noklusa saucieni, ko bija uzvarējis pārsteigums. Un viņš paskatījās uz Taviju tik vērīgi un maigi, ka viņā tūdaļ atgriezās vienkāršība un možums, ko rada vislielākās ziņkāres izraisīts miers. — Izgudrojums — tas ir noslēpums; teikšu tikai, ka skaņu harmonija un tās vadīšanas veids rada gaisa vibrāciju, kas pārvieto aparātu jebkurā virzienā un ar jebkuru ātrumu. Tagad es sēdīšos iekšā un lidošu; jiums turpretī ļaušu brīvi nodoties tehniskiem minējumiem.