Pēdējās dienās Halls bija stipri novājējis. Viņa kreisais plakstiņš nervozi raustījās. Kapteinis pie Rūnas apturēja tik ilgu, izmisuma pilnu un pētošu skatienu, ka meitene mazliet atmaiga.
— Hall, viss pāriet! Jūs esat stiprs cilvēks. Man patiesi žēl, ka t a s noticis ar jums; ka es esmu jūsu sirdēstu cēlonis.
— Tikai jūs tā arī varējāt būt, — Halls sacīja, izņemot viņu, neko citu neredzēdams. — Esmu kā apmāts. Vissliktākais ir tas, ka jūs vēl neesat mīlējusi.
— Kā?!
— Šī jusu dveseles daļa vēl ir neskarta. Preteja gadījumā varbūt jūtu atcere izkustinātu jūsu sirdi no stinguma punkta.
, — Nezinu. Tomēr labi, ka mūsu saruna pāriet apsvērumu jomā. Turklāt piebildīšu: ja mani piemeklētu mīlestība, ko nebūtu sūtījis liktenis, es uzskatītu to par nelaimi.
Rūna mierīgi pārlaida skatienu pāri ložu rindai, it kā gribētu noskaidrot, vai šī nelaime jau neslēpjas kaut kur tepat vīriešu ciešajos skatienos; taču apbrīna viņai bija tā apnikusi, ka meitene izturējās pret to tāpat kā bagātnieks, kas ar izklaidīgu nicību saņem atlikumu sīknaudā.
— Mīlestība un liktenis ir nešķirami… — Halls brīdi klusēja. — Vai… ko jūs gribat teikt?
— Ar to, Hall, es domāju sevišķu likteni. Zinu, — Rūna skumji paraustīja atsegto plecu, — es … neesmu tāda likteņa cienīga. — Augstprātību, kas izskanēja šai vārdā, apslēpa valdzinošs smaids. — Un tomēr es vēlos, lai mans liktenis būtu sevišķs.
Halls viņas uzpūtīgo sapni izprata pēc sava prāta.
— Protams, es jums nederu, — viņš teica ar patiesu aizvainojumu un ar tikpat patiesu sajūsmu.
— Jūs esat cienīga būt par karalieni. Es — parasts cilvēks. Tomēr nav nekā tāda, par ko es kaut mirkli šaubītos, ja jūs man pavēlētu to paveikt.
Rūna sarauca uzacis, bet tomēr pasmaidīja. Stipra mīlestība rosināja viņā reliģiozu aizkustinājumu. Tā kā Halls nesaprata meiteni, viņai sagribējās Hallu tuvināt savai dvēselei. Tā labi ļaudis, brīdi pagaudu- šies līdzi nabagam par viņa sūro likteni, mīl nodoties savu sajūtu analīzei par tēmu: «Vai esmu labs cilvēks?» Bet nabagam tas vienalga.
— Lai būtu karaliene, šķiet, esmu pārāk gudra, gudrāka, nekā tas viņas augstajā stāvoklī piederas, — Rūna teica. — Es taču pazīstu cilvēkus. Man jums jāsagādā pārsteigums. Diez vai ir iespējams sastapt tādu likteni, uz kuru es neskatītos no augšas. Droši vien ne. Esmu ļoti godkārīga. Visas manas domas par to ir miglā tītas un žilbinošas. Jūs zināt, kā reizēm iedarbojas mūzika … Es gribu dzīvot nerimstošās, visu manu būtni pārveidojošās svinīgās mūzikas skaņās. Es vēlos, lai iekšējai satraucošajai svētlaimei piešķirtu jēgu vara, kas nepazīst ne ierobežojumu, ne šaubu.
Šo mazo, nekautrīgo grēksūdzi Rūna izteica ar tādu graciozu vienkāršību, kā jauna māte, bērnu ieaijājot, čukstus stāsta tam valdnieku sapņus.
— Ekstāze?
— Es nezinu. Bet vārdi ietver sevī vairāk, nekā domā ļaudis, kuri sūrojas par vārdu vājumu. Pietiek, citādi jūs mainīsiet savu spriedumu par mani uz slikto pusi.
— Es nemainu spriedumus, nemainu simpātijas, — Halls sacīja un, redzēdams, ka Rūna kļuvusi domīga, klusējot lūkojās viņas smalkajā profilā, domās cenz: damies apkopot visu, ko par meiteni zināja, lai izveidotu par to pilnīgāku priekšstatu. Desmit gadu vecumā viņa uzrakstīja lieliskus dzejoļus. Savas dzīves septiņpadsmito un astoņpadsmito gadu pavadīja uz kuģa, kurš devās apkārt pasaulei, un viņas eksotiskie zīmējumi lielā izstādē tika dārgi izpārdoti par labu neredzīgajiem. Rūna nemeklēja šāda veida popularitāti, pat vairāk — nemīlēja to. Viņa bija lieliska mūziķe; meitenei pēc kārtas pareģoja gan tādu, gan citādu slavu, — pēc slavas viņa nealka. Viņas milzīgajā namā, pārejot no telpas telpā, arvien spēcīgāk bija jūtama naudas vara, ko apgaro mākslinieciska un daudzveidīga dvēsele. Dvēselei klusējot, bez simpātijām un mīlestības, vienīgi instinktīvi nojaušot, nevis spriežot pēc pieredzes, ko spēj sniegt šīs vēl nepazītās jūtas, neatkarīga un vientuļa viņa gāja caur dzīvi. Viņa prata visas Eiropas tautu valodas, studēja astronomiju, elektrotehniku, arhitektūru un dārzkopību; gulēja maz, reti gāja sabiedrībā un vēl retāk rīkoja pieņemšanas.
Šī nesatricināmā, saltā pasaule bija ieslēgta ideālā apvalkā. Viņas vaibstu liegums un izteiksme atgādināja blondīnes seju, bet zem mirdzošo melno matu viļņa slēpās neizdibināms kaismes un maiguma sajaukums. Viņas tiešām sievišķīgais augums, kas tomēr nemaz nebija trausls, izstaroja skaidras miesas svaigumu un līksmi. Viņa bija nedaudz mazāka par Hallu; viņš turpretī, būdams vidēja auguma, likās garāks uzpleču dēļ.
Halls — inteliģents karavīrs ar mazliet izplūdušu seju un labsirdīga cilvēka grūtsirdīgo skatienu, kam reizēm centās piešķirt augstprātīgu izteiksmi, pārdomājis par Rūnu Beguemu visu, kas ienāca prātā, pievērsa iekšējo skatienu sev, taču, bez labas veselības, mīlestības, dienesta lietām un akurātības neko sevišķu neatradis, izjuta lēnprātīgas skumjas. Labāk viņš nebūtu runājis par mīlestību. Tomēr brīdī, kad atskanēja trešais zvans, it kā tā treļļi būtu viņu aiz mēles raustījuši, Halls paguva izteikt: «Esiet laimīga …» Frāzes beigas: «ja nu ar mani…» iestrēga viņam kaklā. Viņš saglauda ūsas un sagatavojās skatīties izrādi.
V
Pēdējais numurs pirms «Dubultās Zvaigznes» iznākšanas saucās «Važu bezspēcība». Tas bija šāds: druknu maza auguma cilvēku cieši jo cieši sasēja ar varen resnām virvēm, aptina ar stieplēm; turklāt vēl saslēdza važās. Tad cilvēku apsedza ar palagu; viņš pāris minūtes zem tā noņēmās un piecēlās, būdams pilnīgi brīvs; važas vāļājās smiltīs.
Viņš aizgāja. Iestājās dziļš, sasprindzināts klusums. Mūzika sāka spēlēt un apklusa. Cirks tikko dzirdami elpoja. Visiem pielipa gaidas, sakveldinādamas jūtas, tās zagās no dvēseles dvēselē; izejas priekškaram pievērstie skatieni klusuciešot lūdzās, lai sāk solīto. Muzikanti šķirstīja notis. Pagāja minūtes piecas; nepacietība auga augumā. Augša, nesaskanīgi paplaukšķinājusi, izplūda protesta aplausu zalvēs; vidus atbalstīja tās; apakša tērzēja, vicināja vēdekļus, smaidīja.
Tad, atkal liekot apklust nepacietības izraisītajam troksnim, pie izejas parādījās vidēja auguma cilvēks, kurš turējās taisni kā sveces liesma, uzvedās dabiski un vienkārši. Brīdi pakavējās, tad liegiem, ritmiskiem soļiem izgāja arēnas vidū, apstājās, smaidīdams palūkojās visapkārt, pārlaida skatienu zaigojošajai cirka bedrei un, vērsdamies pļe orķestra, pacēla galvu.
— Uzspēlējiet, — mazliet padomājis, viņš sacīja ne visai skaļi, bet tik skaidri, ka vārdi bija saprotami visiem, — uzspēlējiet kaut ko lēnu un melodisku, piemēram, «Meksikāņu valsi».
Kapelmeistars pamāja, pieklaudzināja un savici- nāja nūjiņu. ,
Trompetes sāka dārdināt priekšspēli; melodijas pūsma virpuļodama satvēra sirdis ritma un taktsmēra gūstā; zvani, treļļi un dziesmas izstaroja neiedomājamu skaņu maģiju, kurā, bagātinot visas jūtas, svēt- dienīgāk atmirdz dzīve un dvēselē kaut kas tiek piedots.
«Dubultā Zvaigzne» — tāds, kāds viņš šobrīd stāvēja skatītāju priekšā, — bija gadus trīsdesmit vecs. Viņa apģērbs sastāvēja no balta krekla ar sakroko- tiem piedurkņu galiem, melnām biksēm, zilām zeķēm un melnām sandalēm; plata sudraba josta aptvēra vidukli. Augstā piere kā kupols nolaidās līdz tumšajām acīm, pāriedama smalku, izliektu uzacu līnijā, kas piešķīra viņa asajiem sejas pantiem senlaicīgu portretu augstprātīgo skaidrību; šai nosvērtas valdonības pilnajā bālajā vaigā, starp tumšo ūsu ēnu un enerģiskā smakra dobīti, nievīgi vīpsnāja maza, stingra mute. Iznākot arēnā, viņa lūpās rotājās divdomīgs, kaut'arī nosvērts un slēpta solījuma pilns smaids. Viņa rudie mati virs pakauša un kakla iedobē viegli sprogojās, toties priekšpusē tik tikko sniedza pieri; rokas bija mazas, pleci nedaudz atvirzīti atpakaļ.