Kopš tās dienas, kad Druds aizgāja uz visiem laikiem, Rūnas Beguemas dzīve neritēja pareizi; uzreiz viņa to nepamanīja. Iesākumā ārēji viņas dzīvē nekas nebija mainījies, bet, sagrauzdams tās mierīgo ritumu, nepareizs kļuva tas svaigais, vēsais, patvald- nieciskās dvēseles tonis, 'kura spēks bija viņas varā gan dienās, gan naktīs. Viņā nebija ne dusmu, ne nožēlas, ne vilšanās, ne skumju, ne skaudības; viņa salti novērsās no sapņiem, salti uzlūkoja to, kas nepadevīgs sacēlās pret viņas gribu, un atstāja ārpus sevis. Viņa sāka dzīvot tā, kā bija dzīvojusi iepriekš; nedaudz jautrāk, tikai nedaudz brīvāk un sabiedriskāk. Halls ar pulku aizbrauca uz attālu koloniju; viņa to nožēloja. Arvien retāk, arvien nespod- rāk kā slimību vai untumu, par kuru nav ar ko parunāt tā, lai to saprastu un pareizi novērtētu sarunu biedrs, viņa atminējās dienas^ kas kā plaisa bija iekritušas viņas dzīves gaisīgajās putās, un Drudu viņa atcerējās drīzāk kā nojausmu, kas uz mirkli iedzirkstījusies cilvēciskā apveidā, nekā dzīvu cilvēku, kura roku bija turējusi savējā. Taču atpūta bija tikai šis viens mierīgais mēnesis, kas pavīdēja un pagaisa; jau tumsa bija tuvu; tā pieklauvēja un ienāca.
Tā ienāca pelēksnējā miglas dienā — ienāca smadzenēs, nervos un asinīs ar joni, kā, īsu laiku pasmi- dzinājis, sāk gāzt lietus. Tas bija pec nemierīgā miegā pavadītas nakts. Vēl itik tikko svīda gaisma; Rūna pamodās un apsēdās, nezinādama, ar ko lai atgriež miegu; miega nebija, nebija ne domu, ne sapīkuma — nekā.
Viņas skatiens rāmi klaiņāja, no grīdas un mēbelēm virzīdamies augšup, līdzīgi tam, kā raugāmies mēs, domai meklējot atbalsta punktu. Un nu viņa ieraudzīja, ka guļamistaba ir augsta -un gaiša, ka mūzas un ģēniji, kas savijušies uz figūrām rotātā plafona, ir harmoniska lidojuma apsēsti, un apbrīnojami dzīvi viņai tēlojās stingās krāsu radītās būtnes. «Tās lido, lido,» meitene pierimusi sacīja; viņa plaši atpleta acis, un viņas dvēsele tagad lūkojās vēl augstāk un vēl tālāk, aiz ēkas kontūrām, kas slīdēja projām naksnīgajā debesu tukšumā. Tad, tik skaidri kā pie pašām acīm pielikta adatas smaile, viņas atmiņā spēji atausa Druds, viss — no galvas līdz kājām; augstu virs sevis viņa ieraudzīja tā ēnu, kustības un seju. Viņš traucās kā mests, svelpjošs nazis. Tad jau vairs nebija ne vismazākā atmiņas kaktiņa, kurā neuzliesmotu precīzā otrreizējā pārdzīvojuma neciešamā guns; atkal viņa ieraudzīja pūli, cirku un sevi; sejai «pāri aiztrauca mūzikas kora radītais melodijas vējš, un ar netveramu grūdienu virs apgaismotās arēnas kā augstu pacelta svece uzlidoja tas cilvēks ar brīnumdaiļu un atbaidošu seju.
Viņa nodrebēja, pietrūkās kājās, atjēdzās, un šausmas cieši pieglaudās viņas krūtīm, kas elpā strauji cilājās. Guļamistabas drošajā klusumā nīka grezns tukšums; šai tukšumā iznira un viņas dvēselē uzpeldēja viss, kas ir vienāds ar augstumu, — putnu ēnas, mākoņu dūmaka un ap karietes lukturi zibošiem siluetiem līdzīgas bezveidīgas būtnes. Viņa turēja roku uz sirds, baidīdamās palūkoties atpakaļ uz zvanu, un juta, ka kājas kļūst aukstas un nejūtīgas. Un te, tieši viņai pretī, siena kļuva nespodra, tad caurspīdīga; no tās iznāca, pasmaidīja un, ar roku viegli, aicinoši pamājis, tāpat kā atnācis, nozuda Druds.
Tad šķita, ka zem kājām pazūd grīda; bailes un asinis sakāpa galvā; savas greznās omulības spozmē un klusumā viņa jutās kā tumšā mežā nokļuvusi, jauzdama visapkārt noslēpumainas briesmas, kas nedzirdami zogas klāt. Baidīdamās pakrist, viņa nolaidās uz paklāja, tikai aiz lepnuma apslāpēdama kliedzienu. Bet pamirusi sirds, atkal iepukstēdamās, sāka ducināt; domas atgriezās. Zvans! Glābjošais porcelāna punkts! Viņa nospieda to, aiz nepacietības aiz- elsdamās un zaudēdama spēku, baidīdamās apgriezties, lai neieraudzītu to, kas spokodamies no visiem kaktiem skatījās mugurā. Ar līksmi, kādu sagādā
gurdena nopūta, Rūna vērās praktiski veselīgajā jaunās sievietes sejā, kuras iztraucētais miegs bija bijis tik mierīgs kā viņas pēlis. Viesulis izklīda, parastais visapkārt atkal kļuva parasts.
— Parunājies ar mani un pasēdi te, — Rūna teica istabenei, — man nenāk miegs, un es nejūtos labi; pastāsti kaut ko.
Un, iekams rītausma vēl nebija apņēmusi aizkarus ar gaišu svītru, kalpone vārdu pa vārdam pārgāja uz tādām valodām, kuras nenogurdina un neizklaidē, bet palīdz domāt pašam. Kā dzīvojusi, kur kalpojusi iepriekš; kas pie saimniekiem bijis jocīgs, slikts vai slavējams. Rūna viņu dzirdēja tikai ar vienu ausi, kā slimniece ieklausīdamās draud-u dzelonī, kas žņaudz dvēseli; klausījās un nepadevās.
Pagāja nedaudzas dienas, un augstākās sabiedrības cilvēki, satiekoties vai rakstot cits citam, sāka skandināt: «Vai jūs būsiet pie Beguemas viesībās?» — «Vai pie grāfa V. bija Rūna Beguema?» — «Kas bija pie Beguemas svinībās?» — «Stādiet mani priekšā Rūnai Beguemai.» — Skaistule Beguema it kā bija piedzimusi no jauna un atkal atsākusi dzīvi. Viņas neprātīgie pasūtījumi lika svīst un mesties azartā labākajām pilsētas firmām; pie juvelieriem, šuvējām, kas bija ievērojamākas un slavenākas pat par dažām famīlijām, pie villām un teātriem, pie augstmaņu durvīm, kuras liesmoja kā ugunsgrēks naktī, tagad katru dienu savai karietei pavēlēja apstāties Beguema, kas bija sajaukusi dzīvi skurbā svētku vienveidībā. It kā paraudzījusies atpakaļ un atjēgusies, Rūna atcerējās, ka viņa ir vēl tikai divdesmit divus gadus veca; ka atsvešinātība, kaut arī ieturēta oriģinālā tonī, pamazām apslāpē vēlmes, laupīdama sirdij zelta rakstus un neskaitāmu baudu košās vītnes. Ar dāsnu roku
viņa pagrieza atslēgas, un, viņu trokšņaini sveikdami, no visām durvīm atskanēja sveicienu kori; viņa kļuva sabiedrības karaliene, tik daudzu mīlestību laime un mērķis, ka pat vienā vīrieša rokas spiedienā saklausīja veselu runu, — atzīšanos vai skaudīgu nopūtu, vai arī tādas saltu raksturu nervozās trīsas, kas apdedzina kā ledus, reizēm iedarbojoties spēcīgāk par visiem monologiem. Šķita, rauti un balles, pieņemšanas un viesības ieguva nesalīdzināmu spožumu, vissmalkāko saviļņojuma aromātu kopš tā laika, kad maigā un spēcīgā daile sāka bārstīt tur savus smaidus; asprāši kļuva asprātīgāki, švīti — elegantāki; īpašs spožums, apburoša starojuma atspulgs atmirdzēja pat neglītu un vecu cilvēku vaigā, ja tiem gadījās būt viņas sabiedrībā. Viss pievērsās viņai, viss sumināja viņu. Katrs, uzklausot Rūnu vai vērojot, kā viņa virpuļo pārī ar glītu fraku, kur matu celiņš un staja, lepns skatiens un samtainas ūsas izplēn, iznīkst šīs jaunās uguns tuvumā, kas plivina savu balto šlepi greznajā un brīvajā pūlī, domāja, ka te ir kalngali dzīvespriecīgam mieram, ko apmirdz laimes spārni, ka nav par viņu laimīgākas; un, tā domādams, neviens nezināļa neko.
«Aizmirstiet, aizmirstiet!» reizēm Rūna dzirdēja, eksplodējot līksmām balsīm, pārtrūkstot vijoles taktij vai riteņu dārdoņai, kas vēja ātrumā nesa viņu pretī jaunai jautrībai; bet «aizmirstiet!» pats nodevīgi atgādina to, ko velti pūlas izdzēst. Ne mīlestība, ne nožēla, ne kaislības mita viņā, bet sāpes; šīs sāpes nebija izskaidrojamas, pat ne sevī izprotamas, kā, novirzoties no pareizās domas, mēs bieži saprotam daudz ko tādu, kas nogūlies šķērsām mūsu pierastajām jūtām. Viņu māca ilgas. Lai arī kur viņa ieradās, lai arī kādā stāvoklī nonāca savā mājā vai