Выбрать главу

svešā, nekas viņu nepasargāja no iespaidiem, kas grauž savas alas mūsu dvēseles dzīlēs; te tie plaik­snījās spēji kā zibeņi, te klusi, mazpamazītēm krau­jot smagumu uz smaguma, centās iztaustīt ciešanu robežas. Lūkodamās teātra kupolā, viņa lēni cēla roku pie acīm, lai aizsegtu to, kas sāka veidoties aug­stumos; augstumi griezās; drebēdama griezās velve; lustru gaisma, izdzisdama vai uzliesmodama, žilbi­nāja acis, klājot dūmaku pāri balkonu mirdzošajam pagriezienam, zem kuriem ģībonim līdzīgs pletās kraujais bezdibenis. Tad visi iespaidi, viss, kas šajā brīdī eksistēja, — izrāde, skatuve un aizmugurē mie­rīgo vīriešu laipnie pusčuksti, kuru tuvums vien jau būtu drošs aizsargs jebkurās citās briesmās, — kļuva par nepanesamu nastu; un, nogaidījis sirdspukstu, sirdspukstu, kas vienlaikus dzima deniņos un dvēselē, blakusesošās ložas barjerai tuvojās Druds.

Tad, kļūdama bāla, viņa smaidot sacīja apkārtē­jiem, ka jūtas slikti, pēc tam brauca mājās, zinā­dama, ka neiemigs. Viņas mājā guļamistabā un pā­rējās telpās visu nakti dega gaisma; ieklausīdamās sevī tikpat cieši, kā klausās pie durvīm, aiz kurām, klusi elpojot, stāv ienaidnieks, viņa sēdēja vai stai­gāja; gan nicīgi iesmiedamās, bet tādiem smiekliem, no kuriem sirds kļūst vēl saltāka un vientulīgāka, gan raudādama un trīsēdama, viņa cīnījās ar bailēm, kas centās izlauzties kliedzienā. Bet kliedziens izska­nēja tikai dvēselē..

— Pietiek, — viņa teica, kad dažas dienas, kas bija aizvadītas mierā un labā noskaņojumā, radīja pārliecību, ka šie murgi ir izklīdināti. Brīnumdaiļa, ar apburošu smaidu uz lūpām viņa devās augšup pa kāpnēm, kuru pagriezienos spoguļos no rāmja līdz rāmim viņu pavadīja otra Rūna, vai arī apsēdās

atzveltņu puslokā, zibošu vēdekju vidū, vai, pavadas atlaidusi, jāja pa aleju, sakot pavadoņiem tos satrau­cošos vārdus, kuros, lai arī cik mānīgi tuvi tie bija slēpta solījuma laimīgajai svītrai, kā neredzama, salta svaru bumba karājas diženais «nē», — arvien ar to pašu domu «pietiek» un pat bez tās, vien laimīgas brīves noskaņā, visa saspringusi kā putas un tērauds. Tad, ar pēkšņām skumjām lūkodamās spogulī, viņa redzēja, ka tā dziļumā viņai blakus domīgs iet Druds; ka pērļainiem spārniem līdzīgie vēdekļi svelpdami šķeļ gaisu; ka tie kļūst arvien milzīgāki, baltāki, un lidojuma, spēja un trauksmaina ātruma izjūta pie­pildīja viņu ar brīnumainām mokām. Viņa glaudīja zirgu, bet, aizgriezis galvu un sasprindzinājis kājas, tas sāka trīcēt un nekustējās vairs ne no vietas; dzīv­nieks kāpās atpakaļ, un šajā brīdī tam, liekas, bija viņa kundzes nervi, kuras sirds sitās tā, kā pakavi sitas smiltīs; galvu nolaidis, ar mierīgu roku turoties pie iemauktiem, stāvēja Druds. Viņš uzmeta skatienu Rūnai un izgaisa.

IX

Jo tālāk, jo baismīgāka kļuva Rūnas dzīve. Neiz­turējusi viņa griezās pie Grantoma — pie viena no tiem pozitīvajiem, bet ne visai ievērojamajiem cilvē­kiem, kuri saista ar erudītas pašapziņas un praktis­kas skaidrības atmosfēru, kāda valda ap viņiem; kura plikpaurainā galva ar Darvina seju un stingru cil­vēcisku skatienu pāri zelta brillēm it kā savāc uzti­cēšanās ēnas un gaismu vienuviet, vienā sirsnīgā uzplūdā. Grimdama pārdomās par ārprātu un baidī­damās no tā, bet tomēr nevēlēdamās teikt visu, Rūna apgāja to, minēdama halucinācijas un teikdama pro­fesoram, ka reizēm redz kādu paziņu, kurš pazudis bez pēdām. Savu attieksmi pret izdomāto personu viņa pārņēma no oriģināla, tādējādi visas iespaidu fineses iezīmēdama ar parasto tikšanos atainojumu. Lai dotu vispārīgāku raksturojumu, viņa vienīgi pie­bilda: «Man likās, ka viņa dabā ir kaut kas pārstei­dzošs un apslēpts, kas tikmēr nodarbināja manas domas, iekams kļuva par nepamatotu, savādu aiz­spriedumu.» Tomēr viņas paskaidrojumu līkloču tīklā kaut kas nebija īsti pareizi, šī pārstāsta līnija nebija līdzena, un Grantoms samanīja melus.

—   Jo sliktāk priekš jums, ja jūs neesat pilnīgi vaļsirdīga, — viņš sacīja, tomēr neuzstāja, lai stāsta sīkāk; uzklausījis un apskatījis Rūnu," viņš, klaudzi­nādams ar zīmuli, it kā ar klaudzieniem uzsvērdams dažus vārdus, teica: — Jūs esat vesela, jūsos viss ir normāls; dvēsele un miesa ir normāla. Teikšu vairāk: fiziski jūs esat nevainojama. Ar jums nedaudz pa­runājis, es redzu, ka īpašu apstākļu izraisītā ārkār­tējā nervozitāte izpaužas jo krasāk tāpēc, ka to cieši ietver un tās izpausmi apvalda spēcīgas gribas no­slēgts loks. Par to ar jums gribu parunāt sīkāk; pa­gaidām pāriesim pie ārstēšanas, jo tā jums ir nepie­ciešama.

Viņš uzmeta Rūnai īsu, pētošu mirkli; tā skatās, ja ir kāda apslēpta doma; pēc skatiena acumirklī- guma par tā jēgu varētu uzskatīt pavirša iespaida kļūdu. Bet tonis, tonis — šī runas nekļūdīgā pie­garša — lika Rūnai būt vēl uzmanīgākai, nekā Viņa bija bijusi līdz šim, — ja nu vispār cilvēks, kas gaida glābiņu, var būt vairāk vai mazāk uzmanīgs. Gran­toms turpināja:

—   Laulības. Lūk, pirmais, kas — vai jūs to vēla­ties vai ne — likvidēs otro sfēru, kuras durvis tādos mirkļos, kas nepakļaujas zinātnes uzskaitei, negaidot atveras jūsu priekšā, atsedzot psihofiziskās pasaules noslēpumaini mirdzošos, dubultos tēlus, ar kuriem ir pilns nepieejamais. Ievērojiet, tas nav aizsniedzams visiem.

Viņš apklusa, piemiedza acis un caur briļļu stik­liem ar neko neredzošu skatu vērās Rūnas bālajos vaibstos; uzacis saraukusi, viņa augstprātīgi smai­dīja, pūlēdamās dažas dīvainas Grantoma frāzes saistīt ar sava stāvokļa savdabīgumu. Likās, viņš bija pamanījis šos pūliņus: tikko jaušama labvēlības pieskaņa, lielākas labvēlības nekā drīkst gaidīt tikai pacients, tūdaļ izgaisa, tiklīdz viņš, dziļi atzveltnes krēslā lampas ēnā atzvēlies, atgriezās pie praktiskā padoma.

— Nevar būt, ka j ū s, vesels cilvēks, kam ir mī­loša un spēcīga dvēsele, nesastapsiet tādu parastu, bet zināmā mērā pilnīgu laimi, — es saku, — tāds cilvēks, laulība un bērni — īsāk sakot, ģimene — ar siltu un uzticīgu roku izvedīs jūs mierīgajā dienas gaismā. Tomēr pieļausim, ka tam traucē nenovēršami iemesli. Tad bēdziet uz laukiem, ēdiet vienkāršu ba­rību, peldieties, celieties agri, dzeriet ūdeni un pienu, aizmirstiet grāmatas, staigājiet basām kājām, nosau- ļojieties melna, līdz pagurumam strādājiet tīrumā, guliet salmos, interesējieties par dzīvniekiem un augiem, smejieties un piedalieties visās rotaļās, ku­rās na,y iespējams iztikt bez viegla ziluma vai kri­tiena valgajā zālē, vakarā, kad smaržīgais siens kliedē savu aromātu, kas sajaucies ar skursteņu dū­miem, — un jūs kļūsiet tāda pati kā visi.

Nomierinošie vārdi ielīksmoja un uzmundrināja meiteni.

—   Jā, tā es arī darīšu, tas ir burvīgi, — viņa sa­cīja ar pacilātību, ko iedvesmoja gleznainās ainas; it kā jau būtu kļuvusi pa pusei mežonīga, spēcīga un brūna, viņa drosmīgi pavicināja roku. — Es tur no­purināšu ābolus visām ābelēm; bet rāpšanās pāri žogam? Kad biju maza meitene, es kāpelēju pa ko­kiem. Grantom! Labais Grantom! Glābiet mani!

—   Izglābšu. — Viņš pateica to domīgi, bet vien­laikus skarbi un enerģiski, tomēr tā, ka vajadzēja gaidīt vēl kādus vārdus, varbūt noteikumus. Tad Grantoms pagrieza lampu, ar smaidā sastingušu seju viss parādīdamies tās spilgtajā gaismā. Ap viņa, moža un gudra sirmgalvja, mīlīgi piemiegtajām acīm smaids savilka krunciņu tīklu, šīs acis tagad spulgoja asi, kā aceņu dzirkstis. — Bet paklausieties, — pēk­šņi sarosījies, viņš sacīja, — es tikai nedaudziem saku to, ko dzirdēsiet jūs; vienīgi tiem, kuru dvēseles struktūra atbilst manējai. Jūs teikto sapratīsiet. Lai jūs nepārsteidz un nemulsina mans jautājums: vai jūs esat pārliecināta, ka tās ir halucinācijas?