gulēja koka elki, atvesti diezin no kādas zemes. Raugoties uz šīm dīvainajām kolekcijām, neviļus bija jādomā, cik gan nabagi un cik ārkārtīgi bagāti ir tie, kuri var nest tādas veltes, paši no visas sirds tīksminādamies par savu dāvanu un tās dēļ lieku reizi iegriezdamies dievnamā, lai, aplūkojot kādu sakaltušu jūras ezi, atkārtoti sagādātu sev prieku ar domām: «Ezi esmu atnesis es; re, kur viņš ir.»
Šīs greznības vidū, kas izraisīja pārdomas un ko bija radījuši ļaudis, kuri nāvi un dzīvi pazina ne tikai pēc nostāstiem, dievišķās jaunavas lēnīgais, vērīgais skatiens bija cieši pievērsts viņas klēpī sēdošā bērna sejiņai, kurš, ar kreiso rociņu ieķēries mātes labajā rokā, bērnišķīgā kustībā, pavērsis delnu augšup, otru rociņu stiepa pretī skatītājiem. Viņa acis, šīs vienmēr drosmīgās mazā Kristus acis — raudzījās uz pasaules tāltāliem likteņiem. Pie viņa kājām, tehniski tik nevainojami uzgleznots, ka izpirka vispārējos mākslinieka meistarības trūkumus, atradās kuģa kompass.
Te Rūna, galvu noliekusi, nolaidās uz ceļiem, pazemīgi izlūgdamās žēlastību. Tomēr viņas dvēsele nesaplūda ar šīs lēnprātīgās gleznas apskaidroto mieru; neizzuda sarežģījumi, neradās atvieglojums; nemodās klusi vārdi, kas ir vienīgie nepieciešamie un nāk paši no sevis; nedzima arī citādi klusuma čuksti; tik domās viņa lika savu postu kā ar varu atvestu nedraugu starp altāri un sevi. Kaut kas netverams un ciets nespēja viņā atmaigt, neļaujot izlauzties asarām. Un šo asaru viņa dedzīgi alka. Tāpat kā domas, kā dvēsele, viņai sažņaudzās elpa, — visvairāk un vispirms viņa izjuta sevi tādu, pie kādas bija pieradusi, — un, izklaidīgi vērodama sevi, nespēja izkļūt no šīs pašapceres gūsta — mierīgā vērojuma, kas
mita viņā pašā. Itin kā siltā istabā viņa stāvētu uz aukstas grīdas basām kājām.
— Vai tad es ticu? — viņa izmisumā vaicāja.
— Ticu, — Rūna sev atbildēja, — ticu, protams, to nevar nezināt, bet esmu atradinājusies savu ticību izjust. Ak dievs, svētī jel mani!
Galīgi izmocījusies, viņa atcerējās, kā domās iegrimušā bērna acu izteiksme sākumā viņai bija devusi cerību pārdzīvot aizraujošu jūtu uzliesmojumu, un pavērsa skatienu augšup. Augstāk uzplīvojā sveču liesmas, altāris kļuva košāks, žilbinoši ievizējās dievnama zelta raksti, šķiet, visas kontūras ietvēra ugunīga svītra. Un te, vienīgo reizi visā šajā laikā — bez baiļu ēnas, jo apkārtējais kā pašiedvesmas radīts aizsargs staroja un kvēloja viņā, — caur altāra zeltaino dūmaku viņa ieraudzīja, ka Druds iziet no rāmja un apsēžas pie mazā Kristus kājām. Viņš, tērpies netīrā un raupjā zvejnieka apģērbā, likās, bija tikai nupat izkāpis no laivas; Kristus viņam apmierināti uzsmaidīja kā zēns, kurš redz amizantu tēvoci, un laipni paskatījās Viņa. Atnācējs paņēma gliemežvāku ar asu, uz iekšpusi ieliekušos malu un pielika pie auss. «Re, kā šalc jūra,» viņš klusi sacīja. «Šalc»… «jūra»… kaktos nočukstēja atbalss. Un viņš pasniedza gliemežvāku Kristum, lai tas ieklausītos, kā jūra šalc sirdīs. Ar nepacietīgu kustību puisēns satvēra gliemežnīcu, kas bija lielāka par viņa galvu, tomēr, mātei piepalīdzot, ar zināmām grūtībām noturēja to, pielika pie auss tāpat kā Druds un sāka klausīties, skatienu pavērsis tālē, no kurienes šurp plūda viļņu šalkoņa. Tad pieaugušā cilvēka pirksts nolaidās uz kompasa adatas, bīdīdams to uz priekšu un atpakaļ — visapkārt. Bērns paskatījās un piekrītoši pamāja.
Ievērojis sievieti, kas jau ilgu laiku, uz ceļiem sastingusi, bija noliekusies tik zemu, ka ar pieri skāra grīdu, sargs kādu laiku gaidīja, ka viņa celsies augšā — jo viņš jau gatavojās aiztaisīt un aizslēgt dievnama durvis. Taču sieviete nekustējās. Tad viņš tai uzsauca, bet pēc tam sapurināja un izbijies atnesa aukstu ūdeni. Atjēgusies Rūna atdeva viņam naudu, cik vien bija līdz, un, aizbildinājusies ar ne- veselumu, palūdza pasaukt važoni, kas arī tika izdarīts. Nogurusi un salauzta, kā nogurst pēc ilga ceļojuma, viņa atgriezās mājās, jautādama sev, — vai tagad ir vērts un vai tagad drīkst dzīvot?
III DAĻA
novakars un tāle
I
^mmā p pulksten divpadsmitiem naktī Tavija atgriezās Sanriolā. Visi šīs dienas maznozīmīgie un ievērojamie notikumi, kam līdzīga meitenes dzīvē vēl nekā nebija bijis, brauca un izkāpa reizē ar viņu, un viņa nevarēja tos padzīt. Tie dzīvoja un lenca Taviju zem Kruksa zīmes.
Pa vecās mājas stikloto galeriju, starp žāvēties izkārto veļu, nevajadzīgām kastēm un citiem krāmiem, ar kāju paveldama nost tukšu pudeli vai klupdama pret kaķi, Tavija sataustīja savas durvis un, ar nogurušu roku ielikusi atslēgu, domīgi pagrieza to. Te viņai uznāca mazais apstulbums, līdzīgi lielajam apstulbumam Lisā, kad, pielikusi pie lūpām pirksta galiņu, viņa ne mazāk kā pusstundu nostāvēja pie vitrīnas tik dziļā izklaidībā kā Sokrāts, spriezdama par visu un neizspriedusi neko. Uztraukumā un neauglīgos mēģinājumos šis mazais apstulbums beidzot izplūda vētrainās nopūtās un lika ar godkāru skatienu paskatīties uz sevi no malas kā uz pieredzējušu cilvēku — uz šitādu rūdītu tēvaini, kuru tagad grūti ar kaut ko pārsteigt.
Atslēga, beidzot izdarījusi pilnu riņķveida kustību, izara slēdzenes noslēpumainās iekšas un sasila karstajā rokā, izraudamās no dzelzs ar knaukšķi, kas Tavijas sirdī viesa ne vien cieņu pret sevi, bet arī izraisīja vēlēšanos vienā rāvienā izdarīt kaut ko vēl svarīgāku. Ieiedama iekšā, viņa drūmi pavērās visapkārt.
Noputējusi elektriskā spuldzīte, ap kuru nekavējoši saradās mušas, ar savu nokvēlināto stieplīti uzliesmoja nekārtības vidū, pie kuras atgriežoties pēc citiem iespaidiem, mēs pirmoreiz to ievērojam. Katru priekšmetu ieskauj saltums un tukšums; zaudējis dvēseli kā sažuvusi buķete, putekļos un gružos mūs sagaida pamestais mājoklis. Liekas, veselu gadu mēs neesam te bijuši, — tik skaudras ir nepacietīgās mājīguma alkas, — pēc jūkļa, ko atstājusi steidzīgā un cerību pilnā pošanās ceļā.
Sīs mājas visus stāvus apjoza segtas stiklotas galerijas, uz tām vērās virkne durvju no šauriem pusdzīvoklīšiem, kam virtuve atradās pie pašām durvīm, aiz tās bija neliela istaba ar diviem logiem, kuri bija vērsti pret putekļainā pagalma pusnokaltuša- jiem krūmiem., Te mitinājās trūcīgi amatnieki, sīktirgotāji, cēlsirdīgi nabagi un matroži. Tavijai nebija mēbeļu, tāpat nebija neviena radinieka. Mēbeles dzīvoklī bija atstājis iepriekšējais iemītnieks, dzērājs kapteinis, kas savu amatu sen bija pametis; viņš nomira suņa nāvē kautiņa laikā uz Beradas tilta; zil- gansārtā veča smagnējais ķermenis sagrīļojies izgāza sapuvušās margas, un aculiecinieki varēja pastāstīt, ka krizdams viņš drausmīgi un skaļi lamājies. Straume aiznesa viņa līķi, grēkus un lamas uz Kaucošās aizas aso klinšu plaisām; līķi neatrada. Kapteinis bija atstājis kumodi, kuras atvilktnes reizēm nezināmu iemeslu dēļ piebrieda un nedēļām ilgi netaisījās ciet; gultu, dažus saliekamus, ar paklāju audumu klātus krēslus, s'kapi ar lupatām un tukšas tabakas kastes, koši izkrāsotu ģipša saracēni un vēl pāris šķīvju; pārējais, ja ari viņam bija piederējis kas labāks, — bija pazudis.