Tavija neatcerējās ne tēvu, ne māti; viņas māte, vīru pametusi, aizbēga ar kroņa kases izlaupītāju, caurbraucēju skaistuli; tēvs iestājās karadienestā un krita kaujā. Savu bērnību Tavija bija pavadījusi pie pusaklas attālas radinieces, vairāk nekā veča nomocīdamās ar tās slimībām un sautējošajām kompresēm, jo tās meitenei sagādāja ļoti daudz raižu. Kad Tavijai bija pilni četrpadsmit gadi, krustmātei pazīstams grāmattirgotājs pieņēma meiteni darbā savā bodē; viņa pārdeva grāmatas un dzīvoja pusbadā. Pēcāk viņš izputēja un nomira, bet Tavija iespieda avīzē sludinājumu.
Te nu ir biogrāfija, kurā vairāk jēgas nekā Kaza- novas žilbinošajā pazoļu klaudzināšanā pa apšaubāmas sabiedrības un galma zāļu parketiem. Bet ne par to domāja Tavija, apsēdusies virtuvē plīts priekšā un vārīdama tēju; viņas jaunie iespaidi bija tik spilgti, ka meitene necentās atbrīvoties no tiem. Lai arī kur viņa domās nogrimusi paskatījās, siena izgaisa naktī kā gaišs plankums un tā starojošajā dūmakā virs šausmīgā zārka svecēm traucās dīvainā aparāta sudrabainās vijas. Te viņa iztēlojās, ka, gigantiska pirksta kustināts, ņirbēdams griežas pilsētas milzu disks; te kaujas laukā nejauši nonākuša un laimīgi no tā ārā izkļuvuša cilvēka izjūtas kā pateicības vīraka dūmi vienlaikus cēlās augšup no sasāpējušajiem papēžiem uz gurdenajām acīm; te viņa no visas sirds brīnījās, ka nav noticis nekas vēl trakāks.
— Tavij, mana dārgā, — meitene runāja, — kā tu uz to skaties? Vai tad es zināju, ka ir tādas pilsētas, kur no tevis vairs nepaliek ne miņas. Patiesi, Torps ir Zilā Bārda. Bet kas tad ir Krukss? Kaut gan viņš acīmredzot ir visai kārtīgs cilvēks. Tomēr viņš ir tik naivs kā teļš. Būtu varējis savā aparātā atlidot un nolaisties viņu priekšā tieši uz galda.
To iztēlojusies, meitene, seju plaukstās iespiedusi, smējās aizgūtnēm; klusas jautrības, smieklu un tīksmes izteiksmīgās trīsas šaudījās viņas mirdzošajās acīs, kas šad tad caur pirkstiem kā caur līgavas plīvuru palūkojās uz iztēlē radīto. Viņa piederēja pie tiem nedaudzajiem patiesi laimīgajiem raksturiem, kuriem pasaulē viss ir tikpat vienkāršs kā viņu lēnprātīgā labsirdība; pēc Tavijas domām, starp aero- plānu un tauriņu diez vai bija liela atšķirība, ja nu vienīgi tā, ka tauriņam nebija propellera. Tāpēc viņu vairāk pārsteidza skatītāju neapvaldītā jūsma nekā pats eksperiments.
— Viņš pacēlās gaisā, bet viņš taču teica, ka pacelsies; un teica — kāpēc: zvārgulīšu radīto skaņu vibrācijas dēļ. Cik skaisti tas iznāca! Pareizi kāds sacīja, ka gaiskuģošanas mākslā sākusies jauna ēra! Sen jau laiks šīs lietas taisīt skaistas un daudzveidīgas, kā taisa, piemēram, mēbeles.
Cauri šādām, saviļņojošu atmiņu pilnām domām par to, kā viņu ielenca ziņkārīgie, kas bija ieņēmuši galvā, ka tieši šī meitene zina visu, par to, kā viņa bēgšus no tiem glābās, neatvairāmi rēgojās paša Kruksa seja; vēl arvien Tavija dzirdēja viņa balsi, to, kā viņš teica: «Mēs drīz redzēsimies.» Kāpēc viņš tā teica? Kā viņš zina, ka Torps ir miris? Viņa beidzot sāka skaisties, jo ne izskaidrot, ne arīdzan kaut ko piedomāt nespēja, pat mugura iesmeldzās no prātošanas. «Kāpēc viņš pat nepavaicāja, vai es gribu viņu redzēt?» — lūk, jautājums, pret kuru atdūrusies Tavija sāka atkārtot: «Vai gribu viņu redzēt? Vai gribu viņu redzēt?» — kamēr tas viņai apnika. «Gribu. Jā, gribu un viss; viņš pret mani labi izturējās.» No šīs domas viņa sāka justies sērdienīgi nogurusi, aplaupīta un vientuļa; acīs sakāpa asaras. Tavija apraudājās, apēda gabalu maizes, padzēra tēju, nomierinājās un apgūlās, stingri nolēmusi rītā dzimšanas dienu atdzīvināt ar jautrību un savu ne- daudzo paziņu pacienāšanu.
Griezdamās ar seju pret sienu, viņa pieskārās krūtīm un juta, ka kaut kā trūkst. Nebija medaljona, ko viņa bija atstājusi Lisas lombardā.
— Bet, tiklīdz pārdošu šalli, es to izpirkšu, — meitene nodomāja. — Pasūtu sev labu sapni, ļoti interesantu. Gribu Kruksu. Droši vien redzēšu, kā lidoju ar viņu šurpu turpu tai viņa daiktā.
Ak, Kruks, vai jūs nezināt, ka viena meitene domā par jums un neko nesaprot un guļ … guļ… ggu …
Te nu lūpas, pie kurām tā arī palika pielikts rādītājpirksts, savilkās urskulī; tad Tavija, skatīdama visu to, ko neieraudzīsim mēs, apklusa.
Septiņos no rīta Tavija pamodās un ieraudzīja visu to, ko redzam arī mēs. Pāris' minūtes viņa knosījās, pūlēdamās aizdzīt naksnīgo dzestrumu, kas bija iespraucies zem segas, apspraudīja segu sev visapkārt, izberzēja acis un aptvēra īstenību. Tam visam bija svinīga nokrāsa, mīklaina vakar un mazrocīga šodien. Starp pašreizējo un sen pagājušo kā neaptverama atgadījuma fragments gulēja ceļojums uz Lisu.
Kaut gan, būdama nogurusi, viņa bija gulējusi ciešā miegā, tomēr, iekšēja rīkojuma modināta, kādu neapzināti dodam paši sev, ja rītā mūs gaida kas grūts, uzmodās tik agri.
— Sai datumā tad nu es esmu dzimusi, — meitene sacīja, izvilkdama no segas apakšas rokas, glāstīdama tās un aplūkodama it kā no malas.
Skumīgi viņa konstatēja, ka par tām var tikai pavīpsnāt, katrā ziņā tās ne tuvu nebija tik jaukas kā statujai vai kā tēloja slavenās gleznās. Bet tomēr nekas. Patīksminājusies par rokām, meitene ar satraukumu aptaustīja kajas, — vai tik tās nav līkas,— ja nu pēkšņi tās ir līkas? Vienu viņa izvilka no segas apakšas, pacēla gaisā, bet ievēroja tikai to, ka tā ir balta, taisna un ar mazu pēdu. Pēkšņi viņa iedomājās, ka kāds vēro šo pamācošo noņemšanos, tāpēc, savandījusi gultu, ienira tajā kā ūdenī, tūlīt pat pievākdama vakar uz krēsla nomesto apģērbu, un, lai būtu omulīgāk, apģērbās zem segas.
Ar avīzēs iesaiņotu šalli rokās viņa izgāja no virtuves. Iedama viņa sastapa arī dažus kaimiņus. Jautra, kupraina veļas mazgātāja ņipri rībināja meitenei pakaļ pa kāpnēm, satvēra viņas roku un kliedza, it kā tā būtu kurla:
— Vai tad nebiji aizbraukusi? Kad atbrauci?
Punktiru laulātais pāris, koķetīgi vecīši, iebraucēji
aktieri bez skatuves, ar tējkannu laistīja puķu podus; ieraudzījuši Taviju, viņi abi reizē metās pie meitenes, un acis tiem dega klīrīgā ziņkārē.
— Vai jūs, Tavij, savas lietas nokārtojāt? — jautāja večiņa; vecītis, vienu uzaci uzraucis, meklēja atbilstošu izteicienu atkarībā no tā, kāda būs atbilde.
— Jā, savas lietas, — viņš atkārtoja. — Atklājiet sevī talantu, aktiera talantu, ar jūsu augumu, kas ir kā radīts …
Ar ledainu skatienu laulene viņu pārtrauca, kālab, galvu plecos ierāvis, viņš apklusa un, saldeni un tīksmīgi smaidīdams, nokratīja no piedurknes diega galu.
— Pie kā tad jūs kalposiet, mana mīļā? — Punktira madāma apvaicājās tādā tonī, kādā runā viegli sasirdzis cilvēks.
Vēl vairāki kaimiņi ar basās kājās uzautām kurpēm, ar pīpi vai matadatu zobos uzdeva Tavijai tos pašus jautājumus, un visiem tiem viņa atbildēja, ka nav piekritusi sīkstulīgajiem noteikumiem tik grūtā darbā.
— Nu, gan jau kaut kā! — skanēja kopēja atbilde.
Visīsāk meitene runāja ar miesās pilnīgo Kvangu,
kas sēdēja uz gultas maisa pie durvīm, kājas izstiepis šķērsām pāri galerijai, un nenovāktu tās pat tad, ja te soļotu vesels eskadrons; — vajadzēja mest tām apkārt līkumu vai kāpt pāri. Kvangs bija kurinātājs. Pamanījis Taviju, viņš tikai patirināja kāju, taču nepavilka to sāņus, bet pakasīja muguru. Izņēmis no mutes pīpi, viņš sacīja izklīstošajā dūmu gredzenā: