— Nesanāca?
— Nē, — Tavija garāmejot izmeta. Tā sarunājoties, viņi "pat nepaskatījās viens uz otru.
— Kikss?1 — Kvangs teica.
— Ptjū! — Tavija nosvilpa.
Kvangs turpināja pīpēt.
Iestājās viena no tām sava spožuma apskurbinātajām un skanīgajām dienām, kad krāšņā rīta satraucošais, liegais spirgtums ir līdzīgs laipnai rokai, kas aizskar acis, pirms tās ir pametušas skatienu aiz dāsno pilnzieda jūtu liesmainās robežas. Steigdamās, lai līdz tveicei atgrieztos mājās, Tavija gāja ātri un nonāca centrā, kad veikalus vēra vaļā. Viņai jau bija bijušas darīšanas ar bodēm, kas tirgojas ar visdažādākajām gadījuma precēm; vienā tādā bodē viņa arī iegriezās.
— Es pārdodu šo šalli, — viņa dzedri sacīja tirgotājam, kurš, cerēdams uz vieglu peļņu, pārtrauca brokastot.
Vēl arvien čāpstinādams, viņš apskatīja šalli, grozīja to sava īdzīgā saskābušā ģīmja priekšā ar tādu rūpību, ar kādu diez vai to bija grozījuši audēji.
— Kamēr jūs skatāties, es parunāšos pa jūsu telefonu, — meitene sacīja un, atcerējusies vajadzīgos numurus, sāka zvanīt.
— Ārsta Emersona dzīvoklis, — no tālienes viņai ausī atskanēja sievietes balss.
— Nu un cik tad jūs gribat par savu mantu? — tirgotājs pavaicāja.
— Vai Rita mājās? — Tavija jautāja. — Tā maksāja trīsdesmit, varbūt divdesmit pieci jūs neizputinās? — «Mājās, un es viņu tūdaļ pasaukšu.»
— Klausieties, jaunkundz, — tirgotājs sacīja,
— kāpēc lieku runāt, es jums pārdošu tādu pašu un vēl labāku par piecpadsmit, divas, trīs, simt gabalu pārdošu.
— Es tak pārdodu, — meitene lēnīgi atbildēja.
— Rita, tu? — Jā, es, kas tur ir? — balss skanēja mierīgi un padobji. — Tā taču esmu es, Tavija.
— Ņemiet divpadsmit, — tirgotājs sacīja.
— Tad jau es labāk to aizmetīšu prom. — «Tavija, ko tu runā? Es nesapratu.» — Nepievērs uzmanību, Rita, es sarunājos ar tevi un vēl ar vienu. Atnāc šovakar pie manis kopā ar savu resnuli Butsu. šodien? Dzimšanas diena.
— Ņemiet piecpadsmit! — bodnieks iesaucās.
— Ak, kas tur nu ko apsveikt, — labi, es ņemšu piecpadsmit, — vecas mēs ar tevi kļūstam, Rita, kāds tur nu vieglums, ja uz pleciem gandrīz divi desmiti?! Gaidu un pacienāšu ar visādiem gardumiem. Ko? Nu labi, dzīvo sveika.
Viņa pagāja nost, pastiepa roku, nopietni un skumīgi skatīdamās, kā veikalnieks citu pēc citas iemet tajā sudraba monētas. Viņš to darīja, plati smaidīdams un glūnēdams meitenei sejā.
— Sveiki, sveiki, — viņš sacīja, — nesiet šurp, ja kas gadās, mēs visu nopirksim.
— Pirkt, atpirkt, iznopietirgot, iznopārdot, — Tavija, draiski smaidīdama, uz sliekšņa apstājusies un pagriezusies atpakaļ, izklaidīgi sacīja, — bet ir kas tāds, ko jūs nenopirksiet.
— Nu, kas tad? — tirgošanās azartā aizskarts, bodnieks noprasīja, kļūdams jestrāks un berzēdams rokas.
— Jūs nenopirksiet dzimšanas dienu, kā to nopirku es. Rau! — viņa sažņaudza naudu, pašāva roku augšup un iesmējās. — Nenopirksiet! Trafagators, Ek- liadors un Makridators!
Izgrūdusi šos vārdus, kurus nesen bija izlasījusi kādā okultā romānā, meitene smiedamās izspurdza ārā un izgaisa agrās rīta saules spožumā, kura dēļ asarojošām acīm bija piemeties sniega aklums, kas liedza skatīties tieši uz priekšu.
Nopirkusi to, par ko vēl vakar bija sapņojusi, — sarkanu rozi un baltu liliju, Tavija piesprauda tās pie tērpa. Viņas groziņā jau atradās olas, gaļa, sviests un milti; provianta vidū rēgojās tumšas vīna pudeles sudrabainais kakliņš; daži apelsīni sārtoja zem batistā tērptā elkoņa. Šādi apgādājusies, apzinādamās, ka veikusi varoņdarbu, viņa atgriezās mājās, brīdi pasēdēja, saimnieciskās pārdomās nogrimusi, pašmakstināja lūpas un iekūra plīti.'
Iekurējusies uguns iezīmēja čuguna plākšņu šķirbas. Istaba un virtuve kvēloja saulē; pat nekārtība kļuva mājīga; uz galda, no kura bija paslīdējis nost galdauts, gaišzilā piena krūzē līksmi ziedēja roze un lilija. Skatoties uz tām, Tavijai sagribējās būt dārzos, kur cauri lapotnei atmirdz zaļš sudrabs, kur dobes liesmo ziedos, kur klusums, spalgs kā skaļi sirdspuksti, pārņem savā varā ikkatru apskaidrotu mirkli. Ielikusi gaļu kastrolī, viņa aplaida acis visapkārt un ieraudzīja rīta saules apmīļotu vienkāršu, vientuļu stundu. Tad viņai iegribējās, lai sirds pukstētu sāpīgi un saldi; viņa barbariski izrēķinājās ar saviem pārtikas krājumiem un uz ātru roku, nepacietībā piecirzdama kāju, uzmeta gaļai virsū sviesta piku, nospriedusi, ka sāli pieliks vēlāk, kad tā būs gatava; iekšēji vārīdamās un dusmodamās, māla bļodiņā iebēra miltus, tiem virsū uzlēja pienu un olas, visu sajauca, samīcīja malto gaļu un piepildīja pīrāgu. Kad šī darbošanās tuvojās beigām, viņa iedomājās, cik gan viss būs garšīgs; tad, pārbaudoši pa- raudzījusies uz pīrāgu un gaļu, jau mazliet saudzī- gāk iegrūda ēdienu cepeškrāsnī; pēc tam nomazgāja rokas, paķēra grāmatu un apsēdās iepretī logam.
Rozes smalkais aromāts krasi kontrastēja ar istabas nabadzīgumu. Greznuma alkas pārņēma Taviju; no flakoniņa uzrasinājusi mutautiņam pilienu smaržas, viņa ieelpoja to ar visai apmierinātu izskatu un nolika mutautiņu blakus uz galda. Bet otra roka bija kaut ko sažņaugusi, un, kad meitene to atlaida vaļā, klēpī iekrita veca siera gabals, ko viņa aiz izklaidības pie reizes bija paķērusi. Kā tas mēdz būt, pie siera prasīt prasījās maize. Tavija negribīgi ar kāju pievilka sev tuvāk krēslu, uz kura kopš vakarvakara gulēja maizes doniņa, un nolauza gabaliņu garozas. Siers bija tik rūgts, ka meitene nospļāvās, bet saņēmusies ar nazi rūpīgi izkasīja pelējumu, atkal apsēdās un sāka grauzt, neaizmirstot laiku pa laikam ar lūpām pieskarties mutautiņam; pa tam viņas mirdzošās acis steidzīgi skrēja pāri lappusei šurpu turpu.
Kamēr cepeškrāsnī nikni čurkstēja gaļa, uzpūtās un sašļuka pīrāgs, nospriedis labāk apdegt nekā piekāpties kaut kādas literatūras priekšā, jātnieks, saceļot putekļu mākoņus, no Sen-Kruā pa akmeņainu ceļu traucās pie Alansonas hercoga, lai pavēstītu par angļu uzbrukumu, un, cieši turēdamās pie jātnieka, sēdēja stipri sasmaržojusies Tavija. Tai laikā, kad lords, Kalē gubernators, prasīja no Diānas neiespējamas kaislības, mērce sāka plūst pāri malām, bet Tavija ar ledainu skatienu atbildēja lordam: «Ak, nē!» Un, kad bruņinieks, visu laiku un visu zemju varonis, atdeva brīvību gūsteknei, pīrāgs pārplīsa un izlaida ārā daļu pildījuma, bet Tavija sarkdama jau bija nolēmusi bruņiniekam ar milzīgo šķēpu dot «jā» vārdu.
Ak jūs ļaudis, mirušie ļaudis, kam dzīve aptumšojusi acu brīnišķīgo izteiksmi! Jums uzsmaida un jūs sveic visi, kas elpo neesošās zemes nemierpilno, saldo gaisu. Vai viņa gulēja, vai ne, Tavija to nezināja; bet, noguruma mākta, redzēja, kā angļu un franču armiju vidū parādījās indiāņi. Kādas grāmatas iesējums nebija spējis tos apturēt? Viss pagalam. Pārvilkusi ar roku pār acīm, Tavija atguvās un atsāka saimniekošanu.
III