Uzkopdama istabu, viņa ar lupatu slaucīja putekļus, rībināja krēslus, spodrināja un slaucīja traukus, un no šīs rosīšanās viņas maigie vaigi pietvīka. Juzdama, ka tie kvēlo, Tavija sprauslādama un spļaudīdamās piegāja pie spoguļa.
— Pfi, pfi! īsta ragana, īsts skursteņslauķis; nemaz neesmu labāka par šo saracēni!
Patiešām, viņas deguns bija vienos putekļos, kvēpu svītra stiepās pāri vaigam, bet kakls no putekļiem bija kļuvis pelēks. Tavija jau paķēra dvieli, lai noslaucītu seju, bet, drūmi šūpodama galvu, nopūtās un nolaida roku:
— Man nav neviena, kura dēļ būtu vērts posties un mazgāties; gana glīta esmu tāpat.
Patiesi, viņa bija glīta arī tāpat.
Lai attēlotu sievieti, nav izdevīgāka brīža kā tas, kad viņa pati to atminas; attēlot, tā sakot, izdevīgā gadījumā. Ja tāds gadījums radies, būtu grēks to palaist garām, gaidot citu gadījumu. Acīmredzot vē
rīgs lasītājs būs pamanījis, ka, uzsverot mūsu vārdus «viņa bija glīta arī tāpat», — proti, glīta par spīti ar putekļiem un sodrējiem notraipītajai sejiņai, mēs nedomājam vaibstu klasisko harmoniju, kuru tieši nedrīkst skart sodrēji, jo sodrēju traips acumirklī izķēmos to. Pamēģiniet izdarīt mēģinājumu ar statuju, noķēpājot ar kaut ko tumšu, kaut vai ar tiem pašiem sodrējiem, tās burvīgos vaibstus, kam taču nav citas izteiksmes kā vien nosacīta ideāla izteiksme, — burvība mirklī pagaisīs. Traips vai svītra marmora ideālo formu klusajā mierā ievilks postošu līniju, kas tikpat nepielūdzami sagandēs tēla pilnību, kā tintes traips uz baltas papīra lapas sabojā visu lapu. Līdzīgā kārtā, būdama skaistule no galvas līdz kājām, nevainojami un klasiski skaista sieviete zaudē visu, ja viņai noput deguns vai tintes traips apgāna vaigu; tāda iedaba ir jebkurai pilnībai, kas ir varena, tomēr arī neaizsargāta, ja tā kaut kam kaut kādā veidā ir krasi piekāpusies.
Taču spriganā un līksmā meitene ar nepareiziem, bet piemīlīgiem un maigiem sejas vaibstiem, ar starojošu un sirsnīgu, klusām zvana skaņām līdzīgu skatienu, kura izteiksme nemitīgi mainās; meitene, kas visu laiku ap sevi auž vieglu un bezrūpīgu kustību nemanāmās pēdas; vājina, bet labi noaugusi, ar vaļsirdīgu un skanīgu balsi, ar smaidu, kas dzirkstī kā vasarīgās lapotnes šalkas, — var, itin nemaz sev nekaitējot, notraipīties un noputēt, cik vien sirds vēlas; viņas burvīgums, kas izraisa gādīgu smaidu, uzvarēs sodrēju tumšo jūgu, jo pret to viņai ir vairāk aizsarglīdzekļu nekā nekustīgai statujai, vai arī dzīvai dievietei, kurai tomēr iespaidu izstarojuma temps ir palēnināts. Vai pēdējā var sākt lēkāt, pilnā kaklā smiet un plaukšķināt sev pa gurniem? Nē. Bet to var jebkura jauka meitene, kam maz rūp, kā izskatās šāds eksperiments.
Lūk, viss, ko mēs esam gribējuši teikt, izmantojot izdevīgu brīdi.-Pa to laiku, slaucīdama putekļus no priekšmetiem, kas stāvēja uz kumodes, Tavija domās uzsāka sarunu ar ģipša saracēni. Ne vienreiz vien pazudušajam kapteinim tā pamatne bija noderējusi pīpes izdauzīšanai, un tāpēc krāsa tur bija atlupusi un saracēņa kājas apņēma drausmīgas bedres. Sara- cēnis, roku virs acīm pacēlis, lūkojās tālē, bet ar otru turējās pie jatagāna kāta.
— Nu, kā tur iet pie jums Saracēnijā? — meitene pajautāja.
— Tā nekas, pamazītiņām.
— Runā, ka jūs esot apgaismojuši Spāniju, — Tavija turpināja, — runā, ka jūs esot bijuši vareni, bet nu zaudējuši nozīmi. Kāpēc tā?
— Es ešmu no ģipša, es nezinu, — saracēnis sacīja.
— Klausies, — rokas sānos iespiedusi, meitene ierunājās, — izvelc tak beidzot savu jatagānu, savi- cini to gaisā un izgrūd kaujas saucienu; cik daudz gadu tu turies pie jatagāna kāta, bet asmeni izvilkt nevari. Sasparojies un parādi!
— Nekas neiznāks, — saracēnis atbildēja, — bet, klau, ko tev teikšu, balto kristiešu meiten: es raugos tālē, kur redzu tavu likteni.
Šie vārdi izskanēja tik skaidri, it kā Tavija pati tos būtu teikusi. Domādama par ģipša figūras stingo skatienu, par to, uz kurieni tas ir vērsts, viņa neviļus palūkojās turp, kurp raudzījās maurs; viņš raudzījās sienā. Bet aiz tās vienmuļās robežas kā pašas Tavijas nākotne vizmoja pasaules milzīgās oriflaminas gaišzilie, zibošie līkloči. Tā, neredzamā ēnu ēnās bieži vien mūsu dvēsele ievelk neatminētas zīmes,uzklausīdama tās un apcerošas klusēšanas valodā apsolīdama tām visu, ko nevar izteikt vārdos.
Uzkopšanā, trauku mazgāšanā, skraidelēšanā uz bodi, ēdiena gatavošanā un dažādos ar to visu saistītos apsvērumos pagāja karstā diena, dodama vietu tveicīgajam vakaram. Bet no neatkārtojamās Lisā pavadītās dienas notikumiem nekas nebija aizmirsts; gluži otrādi, jo tālāk, jo uzmācīgāk un smagāk ritēja domas, jo neizdibināmāki šķita notikumi; tajos bija kāda prātam nepieejama un neizprotama sakarība. Lai arī cik mokoši Tavija centās savilkt mezglu, sākot ar Kruksu, kurš zināja, ka Torps ir miris; ar Kruksu, kura rīcība pievārēja pūli, likdama pēkšņiem atzinības saucieniem nomākt aizskarošo brēku; ar Kruksu, kurš teica, ka viņi drīz tikšoties un ka viņai vairs nebūšot jākalpo, — viss sarežģītais mezgla sējums tomēr nebija nekas cits kā nedalāma aukla, kura, to savelkot, kļuva arvien stingrāka, un meitene nespēja ne to atraisīt, ne pārraut. Torpa nāve, likās, bija vienas medaļas dubults reljefs, atliets no tā paša gabala, no kura bija veidota Tavija pati un Krukss. Prātodama par Kruksu, Tavija nevarēja noliegt viņa spēku un mierīgo pašpaļāvību, kas meitenē viesa gaidas, bet, iedomādamās sevi, savu vientuļo dzīvi, viņa apmulsa, nespēdama aptvert, kas Kruksam — cilvēkam, kurš, ja ne šodien, tad rīt, varbūt aizēnos Edisonu, — varētu būt kopīgs ar viņu.
IV
Ap astoņiem vakarā, kad vientulība jau bija apnikusi, Tavija pa galvu pa kaklu metās vērt vaļā durvis, tiklīdz izdzirda sērdienīgi pieklājīgu klauvējienu,
ar kādu nāk iekšā cilvēks, kas skatās atpakaļ savās pēdās.
— Es uzminēju, ka tā esi tu, Rita, — Tavija iesaucās, — pelīte, lēnulīte, un tavs, jādomā, novājējušais Butss!
Kalsnēja rudmate meitene ar smalkiem sejas vaibstiem, atskatīdamās uz aizmugurē cēli soļojošo pielūdzēju, cienīgi pārkāpa pār slieksni.
— Tā esmu es, — viņa novilka, — bet kāpēc gan lai Butss būtu novājējis?
Meitenei aiz muguras iespurdzās tik resnīgs un apaļīgs radījums, ka, likās, uz sāniem apvelts, viņš varētu griezties līdzīgi vilciņam un nebūtu jābažījas, ka ar jebkādu citu punktu viņš varētu skart grīdu.
— Kāpēc gan lai Butss būtu novājējis? Paldies dievam, apetīte viņam laba. Bet, mīļā, apsveicu tevi. Buts, apsveiciet. Te tev torte, Tavij.
Vienā rokā turēdama pasniegto torti, viņa saņēma aprautu skūpstu uz lūpām, atbildēdama ar brāzmainu šmaukstienu uz auss, ar otru roku ieķerda- mās Butsā un pievilkdama to sev cieši klāt. Butss bija divdesmit divus gadus vecs cilvēks tādā tukluma pilnā plaukumā, kāds mēdz būt desmitgadīgiem mil- zīšiem, kuru katra kustība mums atgādina zīdaini Gargantiā.
— Tātad jūs, Buts, negribat novājēt, — Tavija sacīja, iekniebdama viņam elkonī, kas pēkšņi nodrebēja, — žēl, bet tad jūs man vairāk patiktu! Kā jūs esat nosvīdis! Jums taču apkaklīte spiež. Rita, tu nemaz neuzmani, lai viņš pa kāpnēm kāptu lēni, — nabadziņš, nabadziņš, kā viņam sirds sitas, kā viņš elš! Jums jānopūderējas. Gribat, es jūs nopūderēšu?
Zobodamās viņa jau metās pēc pūderslotiņas, taču Butss, pacēlis abas rokas, ar šo kustību visnožēlojamākā veidā aizsargājās; patiess izbīlis un mulsa atspoguļojās viņa tumši pietvīkušajā sejā, bet acis kļuva valgas, tomēr, kaut ko jocīgu atcerējies, viņš spēji iesprauslājās, sāka ķiķināt un pārplūda klusos smieklos.