Jā-no … jā-nopūderējas, — viņš beidzot, aizelsdamies un ar mutautiņu slaucīdams seju, izteica, — nē, nē, es nekad, nekad, nekad … ne… nepūderējos! Pateicos jums. Uz veselību!
Šie Butsa vārdi, ko viņš izgrūda steigā, bet ar kvēlu riebumu pret pūderi, lika saimniecei atkrist uz taburetes, piespiest rokas pie mutes, lai apvaldītu krampjaino smieklu lēkmi; pat Rita lēnprātīgā mierā sāka smieties.
— Tomēr, mīlulīt, — viņa apvaicājās, — tu esi tik uzbudināta, ka mani pārņem nemiers. Nu? Kas ar tevi ir?
Jauns klauvējiens pie durvīm pārtrauca šo piezīmi.
— Es visu vakaru būšu tāda! — Tavija paspēja izteikt. — Redzi, mana mīļā, nervi.
Vēl arvien smiedamās, viņa atvēra durvis un apskāva tumšmataino Celestīnu Diforu, kurai zem milzīgās cepures slēpās maza pērtiķēna melnīgsnējā sejiņa un kura kādreiz kopā ar viņu bija strādājusi grāmatu tirgotavā.
— Sveika, Celestīniņ, sveika!
— Apsveicu, Tavucīt, apsveicu!
— Jā, vecums nav prieks, Celestīnuk, nekrietnele, ko tu esi atvedusi? Ā, tavs brālis!
Rokās saķērušās, viņas reizes trīs viena otras priekšā palēcās; tad Flaks, Celestīnas brālis, izmeklēti un veikli apsveica Taviju, viņa manieres, zobgalīgā, pašapzinīgā seja, iestudēto, publiskās ballēs populāro, šķobīgo žestu īpašais pārspīlētais smalkums padarīja šo jaunekli ar nobružāto seju par izveicīgu, jebkurā mirklī attapīgu kavalieri.
— Ziedēt kā rozei un rotāt dzīvi, plaukt arvien krāšņāk un košāk! — viņš nobeidza apsveikumu.
Uzmanīgi, ar spridzīgu smaidu, kā rājienu uzklausījusi šo tirādi, Tavija svinīgi pasniedza viņam kokaini stingu roku un, neganti kratīdama laipnīgā apsveicēja ķepu, nopūzdamās sacīja:
— Ak! Jūs caururbāt man sirdi! Vai viņš caururba man sirdi vai ne? — tūlīt pat, vērsdamās pie visiem pēc kārtas, viņa nopietni nobēra: — Caururba vai ne? Caururba vai ne? — līdz atdūrās pret pieklājīgi sāņus pavirzījušos Butsu. Aizkustinoši noliecis galvu, resnulis aizrautīgi nodudināja:
— Nē, nē, nē! — un bikli pašķielēja uz Ritu, bet viņa izlēciens tika uzņemts ar žēlīgu grimasi.
Te Tavija sataisījās pārdabūt viesus no virtuves gaišajā, tīrajā istabā, bet caur puspievērtajām durvīm no lejas atskanēja mandolīnu metāliskie trilleri, kurus padzirdis, Flaks, uzacis saraucis, piezīmēja:
— Ahā, nu nāk Ralfs un Murrejs!
Patiešām, divi stalti jaunekļi, pastūmuši uz priekšu tikpat labi noaugušu, smagnēju, vīrišķīga izskata meiteni ar neglītu, bet patīkamu seju, nostājās iepretī durvīm, izlika vienu kāju uz priekšu un, piemetuši rokas pie samta beretēm, izvilināja no stīgām «neprātīgi aizraujošu» valsi. Tā, nepārtraukdami spēlēt valsi, viņi ienāca iekšā, tā arī palokoties sasveicinājās. Te visvaldzinošākais sātans, kāds jebkad ir tupējis zem brunčiem, iesmilkstējies parāva meitenes aiz stilbiem, ievaidēdamās tās metās pie kavalieriem, pielāgojās rokas skāvienam un sāka griezties uz vietas, jo virpuļot apkārt pa riņķi tādā šaurībā būtu neiespējami pat cāļiem. Kaut gan Butss vairāk grozījās nekā dejoja, Tavija, liekas, bija apmierināta.
— Bet jūs burvīgi dejojat! — viņa pačukstēja. — Tik viegli kā pūciņa!
Un labsirdīgais resnītis no visas sirds piedeva Tavijai izaicinošās runas par pūderi. Šai brīdī slaikā meitene, kuru sauca par Alisi, aukstasinīgi ņurcīja un valstīja pa rokām klīrīgo, priekā starojošo Ritu; galu galā Celestīna atsitās ar muguru pret vienu no muzikantiem, un balle beidzās.
— Tā kā jūs esat viskrāšņākie, — Tavija sacīja brašuļiem, kuriem galvās bija beretes un kuru vienādie tērpi sastāvēja no gaišzilām blūzēm un sarkanām atlasa apkaklītēm, — tad nu gan mēs te sataisīsim īstu krāsu saziedu. Kā būtu, ja es vienu no jums apsēdinātu sev blakus, — tieši jūs, Murrej, jo jūs man mīlīgi smaidāt pretī, turklāt mana baltā kleita un jūsu melnā josta tik 1 abi sader kopā?! Ralf, manu bērniņ, nāc šurp! Alīsīt, draudziņ, ļauj man pie tevis mazliet piespiesties.
Viņas apkampās un smiedamās viena otrai sirsnīgi noglāstīja galvu.
— Paklau, tagad ir kaut kā līksmāk, — nāciet, nāciet, sēžaties, sēžaties, visi, visi, visi! Šis krēsls ir klibs; šis, kaut arī nav klibs, pārāk vārgs priekš jums, Buts; nu, vai visi ir apsēdušies? U-uh!
Tā, pļāpādama, smiedamās, pastumdama vienu, apsēdinādama un pārsēdinādama citu, Tavija izkārtoja visus ap apaļo galdu un pati apsēdās starp Alīsi un Murreju. Uz galdu viņa raudzījās ne bez lepnuma. Alīse bija atnesusi saldu pīrāgu, Rita — torti, Ralfs izvilka desu, bet Murrejs — cukātu kasti; bez tam, samirkšķinājušies viņi abi basā viens otram apsolīja «kārtīgi iemest»; to dzirdēdamas, dāmas novilka «hm», paraustīja plecus un cita citai jautāja:
— Vai tu kaut ko saproti? Nē. Bet tu? Vēl mazāk par tevi!
Kopš tā brīža Taviju varēja redzēt trijos stāvokļos: uz krēsla sēžot un trinoties un sev priekšā kratot it kā riekstu satvērušās, dūrītē sažņaugtās rokas rādītājpirkstu; stāvus uztrūkušos, lai, piecērtot kāju, pastiprinātu kaut kādu trauksmainu vārdu jēgu, un pārliekušos plivināmies pār traukiem piekrauto galdu. Viņa smējās un runāja bez apstājas, bet uz sirds, šķiet, bija uzgūlies akmens, kas traucēja brīvi uzelpot. Tā reizēm smeldz zobs, — smeldz, ja iedomājas par to.
Kā ēd un dzer — mēs zinām, ja nu tikai iešķindas nokritusi karote vai aizrijas, izsprauslādams no mutes kafiju, smējīgs blakussēdētājs, kļūdams par iemeslu spiegšanai un krēslu grūstīšanai, — atgādināt der vienīgi to.
— Kā tad tavs brauciens, Tavij? — Alīse pajautāja, paskatīdamās uz Ritu, kas arī iemeta kādu vārdu pa starpām.
— Vai tu v i s p ā r esi izlēmusi nestrādāt? — Rita sacīja. — Goda vārds, tādas svinības nedarītu kaunu nevienam!
Tavija apgrieza apakštasīti otrādi, uzmeta to gaisā, saķēra un atsāka mētāšanu, runādama:
— Es to lietu esmu nogulējusi, nogulējusi! Nokavēju. Tur salīga citu.
Pēkšņi viņai sagribējās izstāstīt visu, bet, pavērusi muti un jau nozibinājusi acis, juta, ka nespēj. Ir mirkļi, kuriem nevar pieskarties bez izbrīna, varbūt arī bez izsmiekla no klausītāja puses, katrā ziņā par tiem stāsta zem četrām acīm, nevis jautru viesību čalā.
— Ā… ē… ē… — viņas vārgā vēlme aprobežojās ar šīm nevarīgajām skaņām; viņa nosarka un pagrūda Murreju, uzvilkdama ar pirkstu viņam uz vaiga «Ptjū».
— Lai tas paliek, — Tavija vienaldzīgi sacīja,
— šodien man negribas runāt, par savu neveiksmi.
— Nu, lai tā arī notiek! — Ralfs iesaucās, plīkšķinādams sev pa ceļgalu. — Ķersimies pie būtiskā. Murrej, nes šurp pudeles, viļķis man ir pašam.
Ne vārda neteikdams, Murrejs ar stingu seju kā mēnessērdzīgs piecēlās, izgāja un atgriezās, nesdams pudeles, kuras kā ķekari karājās viņam pirkstu starpās.
— Tā tik ir ķepa, — Flaks sacīja. — Bet kur tad šī dārgā manta bija?
— Baidīdamies, ka atradīsim visus galīgi pilnā, — Murrejs teica, — un nevienam ļaunu nevēlēdami, atstājām tās galerijā.
Izsmējusies visa kompānija sāka apskatīt etiķetes. Celestīna, ar pirkstiem apvilkdama katru burtu, izlasīja: «Rums.»
— Rums! — viņa šausmās iesaucās. — Bet tad gan mēs būsim pagalam! Vai tu, Alīs, dzersi šo draņķi? Bet tu, Rita? Es — nē, neparko!