— Ir arī muskats, — Ralfs pieklājīgi iebilda,
— rau, te viņš ir, kanārijputniņu padzēriens, dzērāju izsmiekls un filozofijas nabadzība!
— Bet kas tad tas? — Rita ievaicājās, nopietni aplūkodama pudeli.
— Parastā rīcineļļa, — Murrejs atbildēja. Beidzot šai sakarā viņi visu bija pārsprieduši un
izsmējušies, un Murrejs sāka ieliet; dāmas pasniedza viņam glāzes, ar pirkstiņu, ko lika gandrīz pie paša glāzes dibena, rādīdamas, cik iepildīt, bet, no pude-
Ies guldzieniem līstošā vīna līmenim ceļoties, pakāpeniski virzīja pirkstiņu augstāk.
— Bet mana, mana, mana necilā pudelīte, ko es nopirku, — Tavija sacīja, — vai man to likt galdā?
— Noteikti, noteikti! — vīrieši iesaucās. Butss klu- suciešot svīda, klausījās un, seju slaucīdams, starot staroja.
— Tad nu iedzeram! — lika priekšā par citiem nepacietīgākais Flaks.
Te kāds pielika pie lūpām, kāds izmeta visu, un saskanīgu apsveikumu troksnis apņēma Taviju, kura, mazliet ar vīnu aizrijusies, nošķaudījās un pateikdamās nervozi pameta ar roku.
— Visiem, visiem, visiem! — viņa sacīja, tūdaļ pat nodomādama: «Interesanti, kā mani būtu apsveicis mans noslēpumainais paziņa Krukss?»
Bet viņas domas pārtrauca sauciens:
— Man taču jāizstāsta, — turpināja Murrejs, kurš bija uzsaucis tostu, — ka ārkārtīgi interesantajā šīsdienas avīzes numurā es izlasīju kaut ko apbrīnojamu, — un es, Tavij, domāju, ka jūs varbūt vakar esat par to dzirdējusi, jo bijāt Lisā.
— Es arī lasīju. Muļķības, — pīrāgu ēzdama, Rita sacīja. — Kaut kas neiedomājams.
— Tad jūs neko nezināt? — Murrejs iesaucās. — Šī avīze man ir līdzi. Runa ir par jaunu izgudrotāju. Viņš aizlidojis tā, ka visi pārsteigumā tikai iekliegušies. Vai tiešām jūs neko neesat dzirdējuši?
Apvaldīdama nemierīgā satraukuma pazīmes, Tavija nevainīgi pavērsa seju pret Murreju, vērīgā neizpratnē mirkšķinādama acis un bezrūpīgi cenzdamās kaut ko atcerēties.
— Esmu dzirdējusi, — viņa novilka, — esmu dzirdējusi kaut ko tādu, kaut ko uz to pusi, bet, jādomā, biju aizsnaudusies un palaidu gar ausīm to, par ko runāja vagonā. Nu, palasiet!
Murrejs atvēra avīzi, meklēdams rakstu, kas viņu bija pārsteidzis.
— Klusāk, — Rita sacīja, kaut gan visi klusuciešot gaidīja, ka sāks lasīt; tomēr Murrejam nekādi neveicās mirklī atrast vajadzīgo sleju. Sabiedrība, laiku pa laikam ieklepodamās, gaidīja lasīšanas sākumu. Valdīja klusums; šim klusumam atsaucās mājas ārējais klusums, kas pēkšņi bija kļuvis netīkami skanīgs, it kā vienlaikus visa māja būtu iegrimusi miegā, it kā būtu aizmigusi arī visa pilsēta.
— Kas tas, kāpēc tāds klusums! — Alīse, nervozi apkārt skatīdamās, piezīmēja, — vai tiešām jau tik vēls?
— Rau, — Murrejs, izklādams avīzi, sacīja. — Spriediet paši, kāds satraukums bijis Lisā. Klausieties! — Bet viņš apklusa, tāpēc ka nekavējoties visu uzmanība pievērsās kam citam: steidzīgi, skaļi klauvējieni lika sastingt priekšā lasītājam un klausītājiem.
— Kas tad tas? — Tavija iesaucās, bet jauni sitieni norībēja vēl skaļāk un pavēlošāk, un, viegli no- bālusi, satraukta viņa devās uz virtuvi, ar žestu uzaicinādama pārējos sēdēt mierīgi. Pie durvīm viņai priekšā aizsteidzās Murrejs; pastūmis sāņus meiteni, viņš strauji atrāva vaļā durvis; aiz tām tumsā sakustējās pūlis.
Tie, kuri bija sapratuši, kuri bija paspējuši saprast, kas par lietu, jau iekliedzās un, krēslus rībinādami, uztrūkās kājās, bet Tavija, rokas pie krūtīm piespiedusi, soli pa solim kāpās atpakaļ uz istabu.
— Pērkons un zibens! — apskatīdams viesus, Flaks sacīja; tāpat kā viņš, arī pārējie atskatījās cits uz citu un redzēja, ka visi ir bāli un pārsteigti. Bet Tavija, kam dūša bija saskrējusi papēžos, neticēdama savām acīm, jaudāja vairs tikai drudžaini elpot. Seši žandarmi viņu ielenca; vēl divi ienākuši apstājās pie durvīm; citi, viesus pašķīruši, aizņēma visu dzīvokli, palikdami modri un nekustīgi stāvam, un viņu sejās pavīdēja kaut kas ķēdes sunim raksturīgs, gatavs pēc pavēles mesties virsū.
Kā lieta, par kuru mēs tikko esam klusi un bezrūpīgi priecājušies un kuru momentāni mums no rokām izrāvusi sveša, naidpilna kustība, izzūd ar sāpīgu iekšēju triecienu, kas sabojā garastāvokli, tā acumirklī tika izrauts, salauzts un aizmests projām šī vakara līksmais zieds. Izbailes ietrieca mokošu dzeloni nobālušo viesu pamirušajās sirdīs; pietrūku- šies stāvus, viņi iekliedzās un saskatījās, no citu sejām redzēdami, cik bāli ir paši, kādas izbailes un satraukums viņus pārņēmis, ieraugot ieročus.
— Tavij! — Alīse iekliedzās.
— Es atsakos kaut ko saprast, — meitene dusmīgi teica, drūmi apskatīdama melnā mundierī tērpto cilvēku, kurš bija apstājies uz sliekšņa un savukārt vērīgi raudzījās viņā. Mundierotais skatījās tā, it kā viņš ierasti atzīmētu notikuma centru; vienā rokā viņš turēja portfeli, ar otru spaidīja savu smailo smakru.
— Paskaidrojiet taču, ko tas viss nozīmē, — Tavija sacīja, cenzdamās pasmaidīt, — vai j ū s viņus atvedāt šurp? Vai redzat, kā jūs mūs esat pārbiedējuši. Es vēl arvien drebu. Jūs tak, protams, esat kļūdījušies? Tad atvainojieties un ejiet projām; un arī tad vēl es padomāšu, vai piedot jums. Šīs telpas aizņemu es. Mani sauc Tavija Tuma. Tas arī viss, ko jums nebija vajadzīgs zināt.
— Tavija Tuma, — nepazīstamais sacīja-, — noskaidrot jūsu personību — tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs. Jūs esat arestēta.
Šie vārdi visus izrāva no sastinguma. Tavija, plecu paraustījusi, nokratīja tam uzgūlušos žandarma roku, iebēga kaktā un pagriezās atpakaļ; viņas sejā, kur vēl vīdēja asaru pēdas, rotājās augstprātīgs smīns. Ralfs un Murrejs metās uz istabas vidu, gribēdami aizstāvēt saimnieci.
— Jūs esat galīgi prātu zaudējuši, — Murrejs sāka dedzīgi pārliecināt, izstiepdams rokas, lai aizturētu sakustējušos zaldātus, — jel kaunieties! … Nav lādzīgākas un lēnprātīgākas būtnes par šo meiteni, kurai jūs, septiņi vīri, uzbrūkat!
Elkonis atsvieda Murreju sāņus.
— Te ir cilvēks, kurš zina, ko dara, — ierēdnis skarbi atbildēja. — Vai jūs gribat, lai es arestēju arī jūs?
Celestīna, gulta iemetusies, rūgti raudaja; Rita, drebēdama, žēli smiedamās un skatīdamās apkārt, bezjēdzīgi atkārtoja vienu un to pašu:
— Ejam projām, ejam projām no šejienes! Ak dievs kungs, kādas šausmas!
Bet Butss, kura seja pēkšņi pielija asinīm, sāka dauzīt kājas pret zemi, paķēra un meta krēslu.
— Neiedrīkstieties, es neļaušu! — viņš dedzīgi iekliedzās.
— Klusēt! — žandarms skaļi noteica. Bet nu jau pats zaudējis dūšu, Butss sašutis mitējās, paminsti- nājās un apklusa.
Tagad, kad bija izteikts visšausmīgākais, kā arvien straujas un sasprindzinātas darbības brīžos, iestājās īss klusuma mirklis, līdzīgs baismīgai, stingai, bet mūžam neaizmirstami izteiksmīgai gleznai.
Visu skatieni pievērsās gūsteknei, kas velti pūlējās izrauties no četrām spēcīgām rokām, kuras viņu ma- šināli turēja. Raudādama, atriebībā degošās acis plaši iepletusi, asaru pārpilno muti nicīgi sakniebusi, kaut gan seja jau gluži bērnišķīgi raustījās un bēdājās, Tavija beidzot pārstāja pretoties un griezt ārā rokas, bet, cik spēka, sažņaugusi dūres, spēji un iespaidīgi sakratīja tās. Viņa runāja, cīnīdamās ar elpas trūkumu: