— Mūs galē nost! Ko blenžat, jāielenc māja un visa iela! Zirgos! Kur arestētā?!
Pamirusi Tavija piespiedās pie sienas un aizsargājoties pacēla roku; tai laikā, kad panika un zirgu pakavu rīboņa kopā ar spožo zobenu zibu griezās ap viņu, liekot ceļgaliem sagrīļoties, no bailēm pagurusi, meitene sāka kliegt. Pēkšņi viņai pie pašas auss atskanēja steidzīgi čuksti:
— Saturieties; nesakiet ne vārda un klausiet man.
— Bet kas jūs esat? — tāpat čukstus, aizelsdamās, meitene pajautāja.
— Tas esmu es — Krukss.
Meitene nepaguva ne attapties, kad spēji, mierīga spēka pilna ap muguru apvijās kāda roka, kas enerģiski atrāva viņu no zemes; tai pašā laikā kautiņa troksnis attālinājās, it kā tam pāri būtu pārmests liels vadmalas gabals.
VI
Druds pacēla viņu uz rokām, skaudams tās ap vieglo meitenes ķermeni tik mierīgi, it kā viņam nekas nedraudētu, un, pamanījis, ka meitenes plecu saspiedusi viņa kreisā roka, nesteidzīgi iekārtojās ērtāk. Bet viņas sajūtas jau bija notrulinājušās, un tikai dziļa nopūta, ar sāpēm uzsūkdama pagurušajai sirdij jaunu spēku, parādīja Drudam, cik meitenei bijis grūti un cik viegli kļuvis tagad. Viņa bija stipri saviļņota un klusa, bezgala svētlaimīga un vārga. Bet pilnīgas drošības sajūta kā vienmērīgs siltums jau apņēma viņu; meitene it kā nozuda masīvajā sienā, kas aiz viņas atkal sakļāvās kopā. Šo iespaidu vēl pastiprināja pilnīgais klusums, kura tālē šaudījās vien tērpa čaukstoņai vai klusas strūklas šļakstiem līdzīgas nevienmērīgas un tikko sadzirdamas skaņas, kas lika viņai domāt, ka ir noslēpta kaut kur mājas tuvumā, kādā nejaušā vietā, kas tomēr ir nepieejama. Pāri viņas sejai, atvēsinādams deniņus, slīdēja vējš, un tas bija iespējams tikai atklātā vietā.
— Palīdziet taču, — viņa tikko dzirdami sacīja, — paskaidrojiet visu un pēc iespējas ātrāk, es jūtos slikti; apziņa atstāj mani. Vai tas esat jūs? Kur es tagad atrodos?
— Pacieties un tici, — Druds teica. — Vēl nav pienācis laiks paskaidrojumiem; šimbrīžam labāk klusē. To es saku bez draudiem. Tev laikam nepavisam nav ērti?
— Nē, nekas. Bet mani vairs nevajag turēt. Es pie- celšos kājās, laidiet vaļā.
— Arī tam vēl būs laiks. Tur, kur mēs stāvam, ir mitrs. Es atrodos līdz ceļiem ūdenī.
Tavija instinktīvi pievilka kājas. Druda «tu» neko nesaviļņoja viņas dvēselē, kas bija ipieglaudusies glābiņam un aizsardzībai; viņš sacīja «tu» ar tāda cilvēka vienkāršību, kas ir stāvokļa kungs un formai nepiešķir nozīmi. Viņa apklusa, bet nerimstošais vējš kā noslēpums pūta sejā, un meitene neko nevarēja saprast.
— Es nerunāšu, — Tavija vainīgi sacīja, — bet vai drīkstu jums pāris vārdos pajautāt tikai vienu?
— Nu, runā, — Druds lēnīgi piekrita.
— Kādēļ ir tik klusu? Kāpēc šajās sienās pūš vējš?
— Vējš pūš logā, — brīdi klusējis, Druds atbildēja, — mēs atrodamies vecā noliktavā; tās logs saārdīts; noliktava ierīkota pagrabstāvā, tāpēc pa to arī klejo ūdens un vējš.
— Vai mēs nenoslīksim?
— Nē.
— Es tikai paris vardu, ne vairak, ciešu klusu.
— To es redzu.
Viņa apklusa un sāka šūpot kāju, kas nokarājās pāri Druda saliektajam elkonim, lai tādējādi pārbaudītu, kāds viņam garastāvoklis, taču Druds bargi pievilka kāju un sacīja:
—Jo mazāk tu kustēsies, jo labāk. Gaidi un klusē.
— Klusēju, klusēju, — meitene ar skubu atsaucās; savāds skats lika visai viņas uzmanībai pārsviesties uz gaismas puteklīšu veidotu apli, kas bija sastindzis tieši apakšā kā fosforescējošs dūmakā tīts ornaments; pa to tik lēni kā mušas klaiņāja dzelteni un sarkani punkti.
— Kas tur spīd? — viņa neviļus iejautājās. — It kā oglītes būtu izbārstītas; Kruks, mans dārgais, paskaidrojiet taču man beidzot, — jūs mani izglābāt un esat tik labs, bet kāpēc nepateikt tūlīt?
Domādams, ka meitene tūdaļ sāks raudāt, Druds saudzīgi noglāstīja viņas vējā atvēsušo roku.
— Spīd mitrajā pagrabā, pūst velve; sapuvušās sijas ir pilnas ar sīksīkiem kukainīšiem; zem mums ir ūdens, un spīguļodami tajā atspoguļojas prauli, nekas vairāk, — viņš sacīja. — Drīz viss beigsies.
Viņa noticēja, palūkojās augšup, bet neko neieraudzīja; valdīja klusuma sakalta vējaina tumsa, pa tam atspulgi ūdenī, par kuriem bija stāstījis Druds, mainoties un pārejot no raksta rakstā, iezīmējās izkliedētā puslokā. Viņas mokas beidzot sasniedza robežu; alkas izprast notiekošo pārvērtās skaudrās afekta sāpēs — vēl mazliet, un viņa izplūstu raudās un ārprāta kliedzienā. Meitene drebēja arvien stiprāk, elpu smacēja vaidi un skumjas. Druds, to sapratis, sakoda zobus, stingdams no sasprindzinājuma, kas divkāršoja ātrumu; beidzot viņš varēja teikt:
— Skaties. Vai redzi šo logu?
Asaras rldama, Tavija izberzēja acis, mazliet ieslīpi lūkodamās lejup, kur, trūkstot perspektīvai, parādība, uz kuru bija norādījis Druds, likās ar roku aizsniedzama un tumsā vizēja šaurs vertikāls četrstūris, virmodams neskaidrās kontūrās; ja vērīgi ieskatījās, četrstūri varēja atzīt par logu; -tas palielinājās tik tikko jūtami, kā virzās pulksteņa rādītājs, ja no tā nenovērš acis. Šis brīdis, piekļāvies augšpēdus apvēr- stās apziņas magnētam, līdzīgi metāla skaidiņām izkārtojās nekustīgā rakstā; bailes izzuda; līksms, muļķīgs «urrā!», pāršāvies pār strīpu, iēdārdējās Dru- dam ausīs kā gavilējošs, visu apskaidrojošs minējums, un Tavija viņa rokās sāka lēkāt kā rotaļājoties notverts kazlēns.
— Nekas vairāk kā dīvains, fantastisks sapnis, — viņa vīpsnādama sacīja, — nu, tagad mēs ar jums parunāsimies. Sapnī nav kauns; neviens neuzzinās, ko dari un ko runā. Kas uz mēles, to arī teikšu; žēl, ka redzu jūs tikai sapnī. Vai man labāk nepamosties? Bet sapnis vairs nav šaušalīgs … Mums šo to vajadzētu noskaidrot, cienījamais Montē Kristo. Neiedrīk- stieties tik cieši spiest mani sev klāt! Bet turēt varat. Liela muiža, sapnī es nejutīšos neveikli. Ziniet, ka jūs manai sirdij esat tīkams. Bet vai es jums patīku? Kur ir jūsu mašīna ar zvārgulīšiem? Kā jūs varējāt zināt, ka vecis ir nomiris? Sakiet man, kas jūs esat, noslēpumaino cilvēk? Un kā jūs dzīvojat? Vai jums nav garlaicīgi, vai jums nav smagi garā nabago nejēgu vidū?
Tā runādama, viņa smējās un kratīja Druda paklausīgo roku, kļāvās viņam pie krūtīm, kur jutās omulīgi, vienlaikus ārkārtīgi laisiki un gurdeni, ne bez pašpārmetumiem prātodama par sapņa tiesībām.
— Vai es sarkstu? — viņa skaļi domāja.
— Tad šis ir tavs sapnis? — Druds pajautāja tādā dīvainā tonī, kā balsis skan tikai sapnī.
— Nu jā, sapnis, — meitene bezrūpīgi apgalvoja, turēdama viņa roku un raudzīdamās logā, kas drāzās virsū, — sapnis, — viņa atkārtoja, paceldama galvu, lai labāk apskatītu ķieģeļu mūri. Logs apņēma viņus un pārsviedās atpakaļ.
— Sapnis, — acis berzēdama un kāju piecirzdama, Tavija sacīja — Druds jau bija nolaidis viņu zemē. Notirpušās kājas lika viņai atspiesties uz galda, un no šīs kustības skārda krūze iešķindēdamās aizripoja pa grīdas flīzēm. Stebss klusu ciešot to pacēla, ar visu būtni starodams un smaidīdams.
Viņa nodrebēja, saslējās un pārmeta skatienu no Stebsa uz Drudu; pakāpās atpakaļ, satraukumā paņēma krūzi un meta atkal, ieklausīdamās, kā nošķind skārds. Priekšmeta balss, ko nevarēja sadalīt rēgos, atklāja patiesību.