Tad Druds piecēlās, atnesa lielu segu un piegāja pie meitenes, sacīdams:
— Nevilcināsimies, te nav īstā vieta, kur kavēties, izmantosim tumsu un šo atpūtu, lai turpinātu ceļu. Rīt tev vairs nebūs noslēpumu, es pateikšu visu, tikai mājās. Jā, man ir mājas, Tavij, un ne vienas vien; ir arī daudz draugu, uz kuriem varu paļauties tāpat kā uz sevi. Nebaidies ne no kā. Laiks mums atnesīs gan vienkāršību, gan vieglumu, gan vienādus uzskatus par visu, gan daudz jauku dienu. Tad šo skarbo nakti mēs atcerēsimies ar prieku.
Sarkana kā biete, ar drosmīgām asarām acīs Tavija sakrustoja rokas, Druds viņu cieši ietina un, lai sega nenokristu, apsēja ar Stebsa adīto šalli. Tagad viņa izskatījās jokaini un, zinādama to, viegli kustināja rokas, lai justos pieaugusi.
— Iekšā viss dūc, — viņa atzinās, — a-i, kā sirds pukst, rokas kļūst aukstas. Klau! Kāda ir jušanās, ja esi putns?
Visi trīs reizē sāka skaļi smieties, līdz sānos iemetās dūrējs, līdz sirdi sažņaudza spazma, tā ka nebija iespējams neko pateikt, varēja vienīgi purināt rokas. Te, vairāk aiz bailēm, nekā aiz dabiska ņipruma, Taviju pārņēma draiskulība un viņa sāka šūpoties no vienas puses uz otru, atkārtodama:
— Sezam, Sezam, atveries! Mājiņa uz vistas kājas, pagriezies pret mežu ar mugurpusi, bet pret mani ar priekšpusi! — Druds maigi un satraukti paskatījās uz meiteni. — Ak, nedusmojieties, mīļais!— viņa dedzīgi iesaucās, mēģinādama pastiept viņam pretim rokas, — nedusmojieties, saprotiet mani!
— Kā lai dusmojas, — Druds sacīja, — kad ir atspīdējusi gaisma? Nē. — Viņš aizsprādzēja jostu, apsedza galvu un pamāja ar roku Stebsam. — Es steidzos. Cik reizes gan neesmu no tevis atvadījies, bet tomēr mēs satiekamies un satiksimies. Neskumsti.
Viņš piegāja pie Tavijas; viņa neviļus atkāpās, zaudēja samaņu un atjēdzās, kad Druds viņu vieglītēm pacēla. Bet jau līdzīgi nogruvumam visapkārt viss sagāzās; no kāju pirkstgaliem uz sirdi, saldēdams un kutinādams, cēlās ledus, telpa izpletās, pasakaina dūkoņa pārmāca ūdens šalkoņu tāltālu lejā, un vējš iestrēdza ausīs.
— Tavij? — Druds jautājoši sacīja, juzdams, ka meitenes uztverē viņš atkal līdzinās pa galvu pa kaklu skrejošai naktij, ka viņš ir Kalns.
— Aū! — vārgi paspruka no tīstokļa. Bet tūdaļ sajūsmināta viņa atbrīvoja un pacēla galvu, kliegdama kā kurlam:
— Kas tur lejā spīd? Tās ir sapuvušas sijās, koks pūstot spīguļo, lūk, kas tas ir! Un lai neviens netic, ka tā var dzīvot, lai pat neviens to nezina! Tagad mani no jums tāpat kā snīpīti no tējkanniņas nevar atdalīt. Kā dziesmā dzied … — Viņa aprāvās, tomēr caur zobiem saviļņoti un pikti novilka: — «Tu būsi mans vīrs, bet es tava sieva,» — bet pirms tā šādi: «Aizmirst ja nespēsi mani, vilnis vilni aizmirst kā mēdz … ta-ta-ta-ta-ta-ta-ta zvani, ta-ta-ta-ta … būsim tad mēs.»
Tavija jau raudāja, tādas skumjas pēkšņi viņā iesvēla «vilnis vilni aizmirst kā mēdz». Tad sāka runāt Druds un pateica visu, pēc kā ilgojas dziļa dvēsele.
Kā ikkatrai zemes skaņai ir savs atspulgs te, tā viss, kas atskanējis augstumā, noslēpumaini atbalsojas lejā. Tai stundā, tais brīžos, kad divas sirdis pacietīgi mācījās pukstēt saskanīgi, sirms izsmalcināta vārda meistars, sutanā ā la Balzac un melna samta cepurītē sēžot pie sava greznā rakstāmgalda, pie kura četras dienas bija veltījis augstākās sabiedrības rauta aprakstam, kas bija izdevies samērā labi, pēkšņi sajuta pavīdam skumīgu un neskanīgu dzejas rindu uzplūdu. Nespēdams to atvairīt, viņš sāka uz malām rakstīt kaut ko nesakarīgu. Un tas ieguva šādu veidu:
Aizmirst ja nespēsi mani, Vilnis vilni aizmirst kā mēdz, Gaiši skanēs mums laimes zvani — Vīrs un sieva būsim tad mēs.
Viņš izlasīja, atcerējās, ka dzīve pagājusi, un pabrīnījās par četrrindes barbarisko versifikāciju, ko bija rūpīgi rakstījusi roka, kuru līdz nagu galiem pildīja godbijība, ar kādu tā tikusi spiesta.
Vai straumes vērpetēs, kas zaļo valstību sašķeļ uz mūžiem iezīmētā ceļā, mēs nesaskatām tērces zaigu, kura savus līksmos ūdeņus met straumes mežonīgajā krāšņumā? Ir un nav pagaisusi tā tērce, bet vai, smeļot straumes ūdeni, mēs vienlaikus neveldzējam slāpes arī ar tērces lāsi? Tāpat ir smiekli, kas līdzīgi mūsējiem, un ir bēdas, kas spētu aizkustināt arī mūsu sirdi. Vienā un tai pašā kustībā izzūd parādību forma un daba. Vējš savērpj dūmu strūkliņu, vējrādis un karogs plīvo, vimpelis trīs, griežas putekļi; papīriņi, gruži, augsti mākoņi, rudenīgas lapas, garāmgājēja platmale, šifons un šalles muslīns, ābeļu ziedlapas, — viss kaut kur tiecas, atraujas, traucas un — šai brīdī — viss ir vienots. Līdzīgi neskanīgai mūzikai tas satrauc ceļa vidū apstājušos dvēseli un vilina to. Bet dvēsele ir smagāka par akmeni: skaudīgi un nevarīgi tā aplūko vēja ātrumā atdzimušo tāli, nožāvājas un aizver acis.
Piecu mēnešu laikā seši sevi noslēgušies, nerunīgi cilvēki, kopēja plāna un kopēja mērķa saistīti, darīja vienu darbu; šo cilvēku rīcību noteica vadītājs, kas ar tiem tikās un runāja tikai tad, kad tas bija absolūti nepieciešams. Viņi saņēma un tērēja prāvas summas, šaudīdamies pa visiem satiksmes ceļiem ar tādu neno- gurdināmību un neatlaidību, kas spēj izraisīt lielo tautu staigāšanu vai aizsākt karu. Ja viņiem pietrūka naudas vai gadījās šķēršļi, ko varēja pārcirst vienīgi ar milzum lielu zelta šķēpu, telegrammu tarkšķi traucās pāri valstij, nododot savas noslēgtās trīsas baltajai rokai, kas ar nepacietīgu, sievišķīgu kustību atdarīja banku kabīņu matētos stiklus, kur cilvēks ar gludi nolaizītiem matiem numurēja, parakstīja un metodiski pabeidza pārvērst vēl nenožuvušo parakstu krāsainu asignāciju briketēs vai zelta vīstokļos, kuri novilka roku līdz zemei.
Tiem sešiem, kas, likās, visu savu dzīvi bija veltījuši šim darbam, kuram tos bija uzaicinājis vadītājs, iesākumā maršruti aptvēra milzīgu teritoriju. Viņu ceļi bieži krustojās. Reizēm viņi satikās un runāja par savu darbu, saņemdami jaunus norādījumus, bet pēc tam traucās uz tām vietām, kam bija kāds sakars ar viņu uzdevumu, vai arī atgriezās uz vecajām pēdām, izveidodami jaunu viedokli, kas ceļu padarīja pievilcīgāku, uzdevumu — skaidrāku, rīcības veidu — brīvāku. Viņi visi bija savā starpā saistīti, un tai pašā laikā ikkatrs bija vientuļš.
Pamazām viņu ceļojumi zaudēja grandiozo vērienu un koncentrējās ap nedaudzām līnijām, kas ar komplicētām zīmēm bija uzrādītas savdabīgā kartē, kurā mēs neko nesaprastu. Virzīdamās no perifērijas, tās
riņķodamas arvierl ciešāk savilkās ap zināmu centru vai, pareizāk sakot, — ap teritoriju ar nenoteiktām robežām, kuru ietvaros mērķis bija jaušams skaidrāk, varbūtība, ka to iespējams sasniegt, pieauga, kaut arī tā bija atkarīga no visai nelielām izredzēm uz vienkāršu nejaušību, kas tomēr deva neapšaubāmas cerības.
Jau varēja noskārst kaut kādu neskaidru atrisinājumu. Jau nezcik reizes pārbaudītie fakti atkārtojās lieliskā, raitā secībā, līdzīgi bezskaņas šāviena attālam uzliesmojumam; jau pēdas, kas veda taisni uz priekšu, pašas metās zem kājām, acumirklī sasaistīdamas visus rūpīgos apsvērumus vienā pēdējā darbībā … darbība vērsās plašumā, rokas, tukšumu satvērušas, nespēkā stingdamas, nodrebēja, un pretsitiens smalkās drumslās sadragāja noslēpumainos slazdus. Tad pienāca diena, kuras gaismā, it kā nekas nebūtu noticis, pārsteidzoši skaidri savās vietās nostājās viss, ko var saskatīt ikdienišķi ļaudis ar ikdienišķām acīm.
Mēs atgriežamies pie Rūnas Beguemas, kuras dvēsele bija pietuvojusies tumsas robežai. Viņas balss bija kļuvusi dzedra, skatiens mierīgi stings, kustības gurdas un asas. Bet ne reizes visā tai laikā, kad Rūna meklēja nāvi nevainīgā un drosmīgā cilvēka kvēlajai sirdij, viņa nenosauca lietas to īstajos vārdos un mokošās ilgās domās nepakavējās pie tām. Viņa gāja bojā un ar vienaldzīgu izmisumu aizstāvējās, razdama atbalstu pārliecībā, ka Druda nāve nesīs atbrīvošanu un nomierinājumu. Šī nojausmai vai neciešamu moku izraisītai, bet bezgalīgi ieilgušai dziņai līdzīgā pārliecība radīja mērķi, kas tika uzticēts Vadītājam, un tikai ar viņu Rūna runāja par to, taču vienmēr lūdza, lai pēc iespējas mazāk viņu traucē.