Nav tādas lietas un tāda mērķa, kas agri vai vēlu nepārņemtu kāda atsevišķa cilvēka visas domas un visu dvēseli, kurš līdz tam varbūt dzīvojis bez īpašiem plāniem, tomēr savas lomas priekšnojautā un noskaņā. Viņu vajadzēja izvilkt no līdzenā galvu zālāja, pazīt un iezīmēt milzum daudzu viņam pēc sejas līdzīgu vidū, dubultnieku vidū, kas atstāj maldīgu oriģināla iespaidu. Likās, nekas tamlīdzīgs nav savienojams ar tiem spēkiem un pieredzi, kāda var būt meitenei, kuras aizbraukšanu un ierašanos pacilātā tonī atzīmēja avīzes hronikā par augstākās sabiedrības dzīvi. Tiešām, Rūna nebūtu varējusi to paveikt, ja pilnīgi izprastu uzdevuma īpatnības un skaidri apzinātos, kas būtu darāms; priekšā stāvēja atklāts publisks izaicinājums vai vairāku pilsētu iedzīvotāju pārlūkošana un pārbaude, kas prasītu ne vienu vien gadu.
Vajadzīgais cilvēks ieradās pats, it kā būtu centies notvert paguruma brīdi, lai pieklauvētu, ienāktu un sāktu runāt. Tukšajā, naksnīgajā ielā bija dzirdama riteņu dārdoņa, kas kļuva arvien skaļāka, un Rūna, atgaiņājusi miegu, pareizāk sakot, domu stingo nekustīgumu, ar kādu, atlaidusies uz spilvena, kurš dedzināja vaigu, centās gremdēties aizmirstībā, ieklausījās neredzamās ekipāžas saceltajā troksnī.
— Kas gan brauc naktī? Uz kurieni? — viņa jautāja, neviļus ievērodama, ka klausās ar dīvainām gaidām, ka asinis dzīslās sāk neprātīgi pulsēt; likās, tieši viņai tuvojas šī vientulīgā nakts dārdoņa. Tā skanēja arvien skaļāk, skaidrāk, un arvien straujāki kļuva tās spalgie treļļi; kāds steidzās, un Rūna atspiedās uz elkoņa, ieklausīdamās, vai atkal neiedār- dēsies riteņi. Taču troksnis norima iepretī viņas mājai; cits troksnis, kas dzima gausi un neskaidri, skāra
sasprindzināto dzirdi; tālīns zvans, kluss kā oda sīciens, atkal zvans, — jau tuvāk, attālu durvju klaudzieni, neskaidru soļu troksnis un — klusums. Neizturējusi viņa piezvanīja pati un ar atvieglojumu juta, ka šī patstāvīgā rīcība paglābj viņu no stinguma.
Klusi pieklauvējusi, ienāca istabene.
— Pie jums atbraukuši, — viņa sacīja, — un mēs neko nevarējām padarīt. Kariete ar ģerboņiem: no tās izkāpa cilvēks, kas uzstājīgi pavēlēja nodot jums vēstuli. «Tiklīdz to izlasīs,» viņš sacīja, «jūs saņemsiet rīkojumu nekavējoši aizvest mani pie jūsu kundzes.» Mēs apspriedāmies. Redzēdams, ka mēs neuzdrošināmies jūs traucēt, viņš smiedamies iedeva mums katram dažas zelta monētas. Nu mums bija skaidrs, ka tāda acīmredzot svarīga persona neuzdrīkstētos jūs veltīgi traucēt. «Riskēsim,» mēs nodomājām …
— Kā! — neviļus sašutusi, Rūna teica. — Tikai dažas zelta monētas… Es gribu redzēt šo vēstuli. Jūs dabūsiet nožēlot, ja tā nebūs pietiekami nopietna tādam nedzirdēti pārdrošam apmeklējumam.
Viņa uzplēsa aploksni, drūmi raudzīdamās istabenē, kas paspēja stomīdamās nošļupstēt:
— Neviens nezina, kāpēc mēs viņu ielaidām. Viņā ir kaut kas tāds, it kā viņš zinātu, ko dara. Viņš ir tik mierīgs.
Rūna vairs neklausījās istabenē. Pievērsusi skatienu atlaspapīra lapiņai, viņa redzēja un pārdzīvoja vārdu, vienu vienīgu vārdu: «Druds»; jebkuram citam radījumam pati frāze varētu likties bezjēdzīga. Viņa- izlasīja: «Pa Druda pēdām,» — zīmītē vairāk nekā nebija, bet izrādījās, ka arī tā pietiek.
— Pasniedziet apģērbu, — meitene strauji sacīja,
acumirklī saņurcīdama vēstuli, kā ņurca mutautiņu, — vediet šo cilvēku uz marmora viesistabu.
Tad nakts vidū iegaismojās logi, kas izgāja uz dārzu. Gaisma spoži apmirdzēja statujas un paklājus; šo nedabiski rosmīgo nakts stundu pildīja noslēpuma klusajā lokā ieslēgta trauksme. Slimīgi cenzdamās sevi apvaldīt, ienāca Rūna, un seja viņai kļuva dzedra un stinga, kad viņa ieraudzīja cilvēku, kurš bija viņai pievērsis puspievērto šauro acu smagnējo skatienu. Šīs acis pauda sasprindzinātu, gandrīz maniakālu uzmanību, kas ir vienāda ar netīkami griezīgu skaņu; ap tumsnējās sejas vaigu kauliem vijās sirmi, uz krūtīm sprogās krītoši mati, kas atmiņā atdzīvināja astoņpadsmito gadsimtu. Gludi skūtās mutes līkne visu seju rotāja ar drūmu gaismu, kas atgādināja Džokondas smaidu. Tāda seja varētu likt nodrebēt, ja kāds dungojot bezrūpīgi pagrieztos pret to. Viņš bija ģērbies melnos svārkos un platmali turēja rokās.
Ienākot Rūnai uz lūpām jau bija jautājums, bet, tikko pametusi acis uz apmeklētāju, viņa saprata, ka jautājums ir lieks. Tas bija it kā nupat apklusušas sarunas turpinājums.
— Es nenosaukšu savu vārdu, — nepazīstamais sacīja, — un arī nepaskaidrošu jums, kāpēc tieši tagad ierodos te, bet ne vēlāk, ne agrāk. Bet jūs mani gaidījāt, un es atnācu.
Drebēdama Rūna ar mājienu aicināja viņu apsēsties un, rokas sažņaugusi, apsēdās pati, pamatoti cerēdama uzzināt kaut ko nedzirdētu. Viesis bez žestiem un bez smaida turpināja runāt; viņš uzlika savas vaska dzeltenās rokas uz asā ceļgala, kļūdams nekustīgāks par marmorā cirsto Leandru un Hēro, kas atradās.viņam aiz muguras ar savām sērām un ar savu nāvi. Viņš sacīja:
— Es zinu, kā jūs dzīvojat, zinu, ka jūsu dzīve paiet mūžīgās bailēs par jūsu vīstošo jaunību. Un tāpat es zinu, ka, domājot vienā virzienā, arvien domājot par vienu un to pašu, bez mazākās cerību ēnas uzveikt šī zibens pēdas, kas jūs apsvilinājis jūsu burvīgās, zilgās dienas vidū, jūs esat nonākusi pie mierīga un ilgās pārdomās dzimuša lēmuma.
Ar šiem vārdiem viņas stāvoklis bija uztverts un parādīts viņai pašai.
— Kā jūs sauc? — spēji kāpdamās atpakaļ, viņa sacīja tik aizsmakušā balsī, ka tā atgādināja kliedzienu. — Jūs es redzu pirmo reizi. Kuru reizi jūs redzat mani? Vai tad es esmu runājusi ar jums? Kur? Sakiet, kas mani nodevis? Jā, es vairs nedzīvoju; es sapņoju un eju bojā.
— Vienalga, kas esmu es, — nepazīstamais sacīja, kļūdams neuzticīgs savam stingumam, un ar dziļu, ļaunu vēstošu izklaidību sākdams viegli šūpoties, — es, tāpat kā jūs, esmu viņa ienaidnieks, tātad — jūsu draugs. No šā brīža, ja mēs atradīsim kopīgu valodu, jūs mani dēvēsiet vienkārši par «Vadītāju». Druds nedrīkst ilgāk dzīvot. Viņa eksistence nav ciešama. Viņš iejaucas dabas likumos, un pats ir tiešs to noliegums. Sai raksturā iemiesoti gigantiski spēki, un ja vien viņš sagribēs tos pavērst jebkurā virzienā, tas izraisīs neskaitāmas katastrofas. Es varbūt esmu vienīgais, kurš zina viņa noslēpumu; pats viņš to nekad neatklās. Jūs sastapāt viņu uzjautrināšanās brīdī — brīdī, kas bija spilgts izaicinājums visiem, kuri, satiekot viņu pūlī, ir tālu no citām domām, izņemot to, ka redz parastu cilvēku. Bet viņa ietekme ir milzīga, viņa sakari — neizskaitāmi. Neviens nenojauš, kas viņš ir, — pirmais, otrais, trešais, desmitais vārds paver viņam lētticīgas durvis un ausis. Viņš klaiņā pa jaunu dzērāju darbnīcām, savos stāstos iepazīstinot vai savaldzinot tos ar mums nezināmu planētu peizāžiem, dzejniekiem svilpo priekšā oratorijas un simfonijas tai laikā, kad dzīve brēc pēc grūti sagremojamas vienkāršības; piebalso izgudrotājiem, satrauc sapņus un iejaucas likteņa lēmumos. Nemainīgo dzīvi, kas reizi par visām reizēm dota kā saprotama glezna, viņš saviļņo un maina, un smiedamies virza to mirdzošās tālēs. Bet tas vēl nav viss. Ir dzīves, kas lemtas nabadzības bargajiem likumiem un bezizejas ciešanām; auksts ledus kā stipra garoza gulstas pār to nedzirdamo plūdumu; un viņš salauž šo ledu, ļaujot saulei iespiesties dziļūdeņu tumsā. Viņš sameklē un atrisina gadījumus, kas pēc viņa gribas sāk mirdzēt kā pasakā. Pasaule ir pilna ar viņa vārdiem, izsmalcinātajām zobgalībām, iznīcinošajām replikām un dvēseles kustībām, bet tā nenojauš, kāds avots to visu izplata. Šim cilvēkam jāpazūd.