Kur vājais ienīst, tur stiprais iznīcina. Tagad runājas griba un zelts. Izšķirieties par nepieciešamo, varbūt pat neprātīgo tēriņu; taču iegaumējiet — bez cīņas nav glābiņa; ne jau jūs dosiet šo triecienu. Sāksim iztālēm, stingri savelkot ciešu loku. Pa pasauli klaiņā čigāni, un tie zina daudz ko tādu, kas nevienam nav pieejams, izņemot viņu netīrās staiguļu apmetnes. Viņi ir alkatīgi un noslēgti. Tomēr man pie rokas ir daži īpašas sugas cilvēki, kuri, tāpat kā es, ir iedziļinājušies dzīves dūmakaino figūru aplūkošanā, tās zibošajās un tik tikko saklausāmajās šalkās. Pa zelta taku mēs nokāpjam pie šiem noskrandušajiem, pinkainajiem klaidoņiem, kur zem raibajām telšu nojumēm slēpjas viltīgs daiļums un visdažādākā rakstura ziņas par tiem virzieniem, kādos mums jādodas. Taču nenoniecināsim arī oficiālo palīdzību, vien būsim piesardzīgi un ārkārtīgi izvēlīgi, ja negribam, lai mūsu meklējumi kļūtu visiem zināmi. Šai gadījumā mūsu kārtis sajauks un atklās tā pretruna, kādā mēs ar savu uzdevumu nonāksim attiecībā pret pārējo rea- litāti. • ….
Jo ilgāk Runa viņā klausījas, jo skaidraka meitene atausa cerība; nu jau viņa nevēlējās neko jautāt, bet gribēja vienīgi darboties. Necaurredzams plīvurs pārklāja viņas dvēseli; nejuzdama naidu, skaidri neapzinādamās, ko ir uzdrošinājusies darīt, svētlaimīgi smiedamās, viņa sacīja:
— Esiet Vadītājs. Lai mērķi sasniegtu, es neskopošos un neko nenožēlošu, bet pacietīgi gaidīšu un došu visu, kas būs vajadzīgs.
Viņa izgāja un atnesa visu naudu, cik viņai Šai brīdī bija, atnesa arī čeku par krietnu summu.
— Vai tā te pietiek?
— Pagaidām pietiek, — viesis sacīja, — tagad es varēšu jauki pavadīt laiku. Bet ko jūs, neprātīgo meiten, teiksiet, ja viena no visizcilākajām blēdībām ir notikusi nupat jūsu acu priekšā?
Bet viņa pasmaidīja — tikko jaušami, tāpat kā' tikko jaušami uz viņu bija iedarbojies joks.
— Jums taisnība, — apmeklētājs, pieceldamies un dziļi palocīdamies, teica. — Kad pienāks laiks, pašu svarīgāko es jums darīšu zināmu. Ar labunakti.
Viņš to pateica, dzedri smaidīdams un vērīgi rau-> dzīdamies meitenē.
Vai šais skarbajos vārdos rada izpausmi viņas pašas alkas pēc miera, ko bija aizrāvuši projām murgi un -šausmas, vai bija skarts vēl kas cits, nozīmīgāks, — bet momentānas sāpes izkropļoja meitenes seju. Notrīcējusi viņa saslējās un atguva varu pār sevi.
— Ejiet, — viņa teica, strauji un smagi elpodama, — nakts, kas jūs sūtījusi šurp, aicina atpakaļ. Ejiet un nogaliniet viņu.
— Es iešu un sameklēšu viņa pēdas; un nemaldīgi iešu pa pēdām, — Vadītājs sacīja. — Es steidzos, eju projām.
Viņš izgāja; viņa kariete aizbrauca; riteņi nodārdēja pie ieejas durvīm, tad rīboņa strauji attālinājās un drīz vien pārvērtās neskaidrā dūkoņā. Klausīdamās tajā, Rūna sarunājās pati ar sevi, žņaudzīja rokas, smējās un raudāja.
Kopš tās nakts laika ritums kļuva gausāks. Viņas satraukums auga. Līdzīgi stingstošai masai, lūpām liekot drūmi sakniebties ikreiz, kad Rūna skaidri iztēlojās galu, viņā auga stingra neatlaidība kā cilvēkam, kurš ir spiests pasīvi gaidīt, turklāt varbūt pat tajos brīžos, kad lūst zemei pāri slīdošās slepenās darbības visasākās smailes. Reizreizēm Rūnas dienu plūdumā, tāpat kā iepriekš, pavīdēja Druda smaids vai seja un šķita, ka viņš uz mūžiem lemts meitenei par pavadoni, taču tas vairs tā nesatrieca, nesapuri- nāja līdzīgi varenam grūdienam, kā nesen. Tagad viņam līdzās Rūnai neskaidri rādījās cita seja, bet tai bija netverami un smalki apveidi, ko tikko jaušami iezīmēja drebelīgās gaismas atēna; šī seja te nozuda, te atkal parādījās, un meitene nespēja to skaidri saskatīt. Pa to laiku viņas satriektās domas riņķoja pa apli, kas sevī cieši ietvēra nojausmu par apzinātu zaudējumu un trulas ārprāta bailes. Sāds stāvoklis pastiprinājās, pavājinājās un atkal pastiprinājās, līdz beidzot sasniedza tumsas tuksnešus, kuru svina pelēkajā gaismā dzīvība saļimst un kliedz.
Nākamajā dienā, pēc tam, kad Druds smiedamies šķērsoja robežu, ko bija novilkuši briesmīgie mednieki, Vadītājs apmeklēja Rūnu pēdējo reizi. Kā tiesas spriedumu Rūna uzklausīja viņa vārdus un nepacēla acis, vien klusi laida caur pirkstiem vēdekļa bārkstis; viņas seja bija bālāka par pērļu virkni. Šķita, ka tas ir pats ienaids, kas baismīgā cilvēka izskatā te sēž kopā ar viņu. Vārdi, ko viņš, aprauti elpojot, pa starpām ar pūlēm izgrūda tik ātri kā šāvienus, bija šņācoši un dzeļoši.
— Visā mūsu rīcībā un vārdos nebija tāda momenta, kurš nebūtu pārbaudīts ar astronomiskā hronometra precizitāti. Draugi tika nozvērināti klusēt; nodevēji tika izsekoti un nogalināti; viss šai lietā nederīgais, netalantīgais tika nolemts niecībai un bezdarbībai. Tika paredzētas nejaušības, aprēķinātas izredžu miljonās daļas, — paveikts vairāk, nekā, veidojot dzīvu būtni, izskaitļo pati daba, taču labākais brīdis ir palaists garām. Kādā veidā, kur, kas pieļāvis kļūdu? Tas vēl nav skaidrs, bet kas no tā. Kura ar mu'ms saistītā cilvēka kādu īpatnību, kādu domu niansi neesam ievērojuši vai esam piešķīruši tai neprecīzu nozīmi? Nu? Es atkal vēršos ar jautājumu pie šī tukšā gaisa, kad tas jau ir tukšs un nevainīgs! Kad var lūkoties- augšup tikai uz putniem! Kad drosmi zaudējusī vai vārgā, vai šī gaisa pievilinātā sirds, mierīgi smaidot, klusi nopūtusies, liekas gulēt!
Viņš apklusa, un Rūna pacēla acis. Bet tagad viņa izbijās vairāk nekā jebkad savu murgu visļaunākajos brīžos. Pats ārprāts, kura zilganā seja krampjaini raustījās, locījās viņas priekšā, un tumsas pielijušo acu asais spīdums neganti kapāja meitenes iedrebējušos skatienu.
— Man ir slikti, — viņa sacīja, — ejiet; visam beigas. Arī starp mums visam beigas.
Viņa balss piepeši kļuva vārga; pleci saguma, skatiens apdzisa, rokas, mulsi un nevarīgi trīcēdamas, likās, meklēja atbalstu. Viņš, sejā sakrities, piecēlās; pametis visapkārt gurdenu un izdzisušu skatienu, skumīgi sarauca uzacis un devās uz izeju.
— Esmu tikai vecs vīrs, — meitene izdzirda, — spēks mani pamet, redze kļūst vājāka, — un vai dzīve, kas piešķirta vienam acumirklīgam uzliesmojumam, atkal atdzims savā tērauda spīdumā? Esmu salauzts: cīņa beigusies neizšķirti.
Viņš gāja projām, un milzīgo durvju mestajā gaismas šaltī, kas viņa senlaicīgo figūru padarīja vieglu kā marioneti, varēja redzēt, ka viņš kaut ko čukst un krata galvu. Rūna, viņu piemirsusi, nokāpa lejā. Meiteni vadīja vēlēšanās kustēties, tai laikā kad nāve viņas snaudošajā dvēselē jau bija izlemta. Bet Rūna to nezināja.
Viņa apģērbās un izgāja, uz sulaiņa jautājumu, kuru nebija ne sapratusi, ne dzirdējusi, atbildēdama ar izklaidīgu rokas mājienu. Viņai nebija mērķa, bet staigāt vakarīgā pūļa vidū viņu vilināja vienaldzības pilnā atpūta, kas solīja skaļu un raibu vientulību. Logi kā parasti mirdzēja; motoru trīcošie gaismas stari, apdzenot zirgus un cilvēkus, vai nu žilbinoši cirtās acīs no priekšpuses, vai šļācās virsū no aizmugures, kustēdamies un pagaisdami tos šķērsojošo ēnu vidū. Blīvs pūlis plūda viņai pretī, šīs bālās un daiļās sejas priekšā sašķeldamies kā upe, kas aptek klinti; meitene gāja klusi, nevērīgi, redzēdama vienīgi naksnīgās iluminācijas zeltainās vijas, kas zem mākoņiem auda caurspīdīgu, zilganu tīmekli. Laiku pa laikam viņas uzmanība fiksēja ko tādu, kas nekavējoties ieguva gigantiskus apmērus, it kā šī parādība nomāktu visu citu: avīzi mājas lielumā, sievietes vai vīrieša seju no «Dievu barības»[12] lappusēm» platu ielu, kura likās esam saules apmirdzēts bezdibenis, trotuāra spraugu vai plātni,- kas tūliņ kļuva par centru, kuram apkārt dunēja pilsēta.