“Kāpēc lai viņi tā darītu? Sens manuskripts taču būtu vērtīgs pats par sevi, ne?”
“Tā nav. Ilgu laiku nevienam nebija daļas gar veciem papīriem. Oriģinālie manuskripti tika iznīcināti, kad tos pārlika drukā; papīru sasmalcināja vai sāka izmantot iekuram vai cepamo pannu izklāšanai. Tikai saujiņai antikvāru bija kāda nojausma par to, ka ir svarīgi saglabāt pagātnes artefaktus, bet lielākā daļa cilvēku domāja, ka viņi ir jukuši. Tāpēc praktiski vienīgie rokraksti, kas saglabājušies no agrīnā jauno laiku perioda, ir juridiskie vai finanšu dokumenti. Literatūrai nebija pilnīgi nekādas vērtības.”
“Tātad tas varētu būt vērtīgs tagad. Šis dokuments.”
“Es nezinu. Tas atkarīgs no tā, kas tas par dokumentu. Un kas to rakstījis, protams.” Viņa pacēla lapu pret gaismu. “Ak, tagad es saprotu. Šī lapa ir iespiedēja eksemplārs. Uz tās ir korektūras ar svina zīmuli. Interesanti — tātad tā kļuva par grāmatu, un, iespējams, iespiedējs ir tas pats, kas Džonam Valto drukājis Čērčilu.” Viņa noņēma svaru un, atvērusi pirmo sējumu, nopētīja izdevēja ziņas. “Pīters Dins. Starp citu, mēs tagad varētu nomainīt susināmos papīrus.”
Kad tas bija izdarīts, Kroseti vaicāja: “Vai tu nemaz negribi uzzināt, kādai grāmatai bija šis manuskripts? Ja nu pārējās aizmugures ir no tās pašas grāmatas? Ja nu tas ir kaut kas slavens, piemēram, Donne, Miltons vai Defo?
Kādas tamlīdzīgas personas hologrāfisks manuskripts būtu veselas bagātības vērts, vai ne?”
“Iespējams, tās ir nevienam nezināma garīdznieka pārdomas. Komentāri par vēstulēm.”
“Bet mēs pat to nezinām. Kāpēc tu neatver pārējos vākus un nepaskaties?”
“Tāpēc, ka tas nozīmē vairāk darba. Man tos vajadzēs atkal salabot. Un man nav daudz laika.”
“Mums tieši tagad ir laiks,” viņš sacīja, “Kamēr gaidām, kad izžūs grāmatas. Klau, es to uzskatītu par pakalpojumu. Es, piemēram, tev tagad izdaru pakalpojumu.”
Rollija paskatījās uz viņu ar savām zilajām acīm, nojauzdama viltību, nodomāja Kroseti. “Ja tas tev dara prieku,” viņa sacīja un paņēma lāpstiņu.
Stundu vēlāk Kroseti ar patiku aplūkoja to, kas nokarājās no auklām, ko viņš bija nostiprinājis starp bēniņu jumta balsta stabiem, un izskatījās pēc izžautas veļas. T ās bija slapja folianta lapas, kas bija kalpojušas par oderē-jumu sešu sējumu vākiem, četras lappuses katrā vākā, kopumā četrdesmit astoņas lappuses. Pašam neskaidru iemeslu dēļ šo manuskripta lappušu, kas vairāk nekā divarpus gadsimtus nebija redzējušas gaismu, atklāšana nelika justies neomulīgi par dziļi sirdī zināmo faktu, ka viņš ir krāpšanas līdzdalībnieks. Kroseti pats bija visai apstulbis, cik nekaunīgi viņam bija izdevies panākt, ka Rollija atver vākus, lai izdabūtu šo manuskriptu. Un viņš aizvien vairāk vēlējās, kaut papīriem būtu kāda vēsturiska vai literāra vērtība. Kroseti ar lielu nepacietību gaidīja, kad lappuses būs pietiekami izžuvušas, lai varētu tās ņemt rokās.
Tikmēr susināmais papīrs bija jāmaina katru stundu. Pēc dažām pirmajām maiņām pārliecinājusies, ka viņš to veic pareizi pareizi, Rollija, šķiet, bija apmierināta, ka var ļaut viņam to darīt pašam. Galvenais bija raudzīties, lai procesu nesasteigtu, ievietojot pārāk daudzus papīra dvieļus vai ieliekot tos starp mazāk nekā desmit lapām. Tādā gadījumā, viņa paskaidroja, grāmata pārāk piebriedīs un saplēsīs iesējumu. Ap sešiem Kroseti paziņoja, ka ir izsalcis, un uzzināja, ka praktiski visa pieejamā ēdmaņa sastāv no makaronu pusfabrikātiem mērcē un dažāda derīguma termiņa ēdiena kārbiņās. Tagad viņš saprata, kāpēc Karolina tik bieži gāja ieturēt lenču ar Gleizeru. Kroseti izskrēja laukā un, drosmīgi pārvarējis Redhūkas draudīgās ielas, atgriezās ar pāris pudelēm Mondavi sarkanvīna un lielu picu.
“Tu nopirki vīnu,” sacīja Rollija, kad viņš ienāca un nolika uz galda iepirkumus. “Es nekad nepērku vīnu.”
“Bet tu to dzer.”
“Ak, jā. Tas ir ļoti jauki no tevis. Paldies.” Atkal šis mazā vilcēna smaids, numur divi.
Galvenais sarunas temats pie galda bija darba devējs, jo citādi viņiem maz kas bija kopīgs. Kroseti interese par grāmatām kā fiziskiem objektiem bija tikpat trūcīga kā viņai par mūsdienu kino. Turklāt vecais vīrs Kroseti interesēja, un Rollija, kad viņš uzstāja, labprāt padalījās ar informāciju; vēl jo vairāk, kad sāka iedarboties vīns. Kroseti patika vērot, kā viņa ēd: viņa bija izbadējusies un ēda, it kā šķēles kāds grasītos tūlīt atņemt, viņa notiesāja garoziņu līdz pēdējai drupatiņai un, kamēr klāja vaļā, ko zināja, aplaizīja pirkstus. Runāja, ka Gleizers ienācis biznesā kā kolekcionārs; parastais ceļš. Viņa ģimene pirms divām paaudzēm kļuvusi bagāta ar lielveikaliem, un viņš bija uzaudzināts Manhetenas liclburžuāzijas aprindās. Gleizcricm bijušas intelektuālas pretenzijas — operas ložas, koncertu biļetes, Eiropas apceļošana <7 la mode un viss pārējais; lielajā dzīvoklī pie Centrālā parka glabājās pamatīga bibliotēka. Laika gaitā lielākas firmas bija aprijušas senču impērijas, nauda nebija veiksmīgi ieguldīta, mantojums tika plāni sadalīts pārāk lielajai ģimenei. Septiņdesmito gadu beigās Sidnijs Gleizers bija pārvērtis savu vaļasprieku par iztikas pelnīšanas līdzekli.
Pēc Rollijas vārdiem, viņam nebija biznesmeņa dotību. Kroseti iebilda, ka veikals šķita rentabls, ar lielām izvēles iespējām.
“Tur jau ir tā problēma. Tā nevar taisīt biznesu, kā viņš to dara, — pirkt Makeniju un Holu par simt piecdesmit tūkstošiem. To var darīt Bomens vai Sotebijs un citi lielie zēni, un Gleizers nav lielais zēns. Viņam ir drēbes un atmosfēra, bet ne resursi. Vai oža. Tādam, kas ir viņa līmenī, grāmatas, kas maksā tūkstoš dolāru, vajadzētu ņemt par diviem simtiem, nevis simts tūkstoš dolāru vērtas grāmatas par astoņdesmit deviņiem ar pusi. Turklāt viņam domā pacelt īri — tā jau tagad paņem gandrīz pusi vidējās mēneša peļņas (es domāju peļņu uz. papīra), un es šaubos, vai viņš gadiem ilgi ir guvis īstu peļņu. Grāmatu biznesā tas ir vecs stāsts. Bagāts kolekcionārs domā — es pērku daudz grāmatu, kāpēc es nevarētu maksāt par savu hobiju no peļņas?”
“Vai tas nedarbojas?”
“Reizēm darbojas. Bet, kā jau teicu, jāzina savs līmenis un jāstrādā, lai to paceltu. Nevar sākt pārdot tajā līmenī, kādā darbojies kā bagāts kolekcionārs, ja vien nevēlies ieguldīt biznesā savu personīgo naudu. Un tad tas nav īsti bizness, vai ne? Tas vairāk ir dārgs vaļasprieks ar pretenzijām uz biznesu. Un runājot par pretenzijām, mazs Ņujorkas Istsaidas antikvārs ar panelētu veikalu izklausās pēc pilnīga anahronisma. Viņš nekādā gadījumā nevar samaksāt īri un sacensties gan ar internēta sūtījumiem pa pastu, gan ar lielajiem grāmatu namiem. Gleizers iet uz grunti. Ugunsgrēks ir labākais, kas ar viņu varēja notikt. Viņš apčakarēs apdrošināšanas kompānijas par pāris dučiem izvēlētu vienību, deklarēs kopējos zaudējumus un pārdos grāmatas, cik vien labi iespējams. Tas atkal dos zināmu rīcības kapitālu, bet cik ilgi...”
“Tu domā, ka viņš izraisīja ugunsgrēku?”
“Nē, viņš ir grāmatu cilvēks. Viņš nekad tīšuprāt neiznīcinās grāmatu. Viņš burtiski raudāja — tu jau redzēji — par Čērčilu. Bet, tā ka ugunsgrēks bija, viņš nestāv tik augstu, lai iespējami labāk neizmantotu priekšrocības, ko tas dod.”
“Tāpat kā tu.”
Viņa piemiedza acis. “Jā, tāpat kā es. Bet man vismaz ir attaisnojums, jo es nedzīvoju astoņpadsmit istabu dzīvoklī Parka avēnijā. Man vajag naudu.” Viņa ielēja sev vēl vīnu, iedzēra malciņu un piebilda: “Un tu, Kroseti? Ja tās lapas, ko tu žāvē, izrādīsies Džona Loka priekšvārds Čērčilam, ko tu darīsi? Aiznesīsi tās Gleizeram un teiksi: “Ak, paskat, ko es atradu, mister Gleizer, kaut ko tādu, ko jūs varat pārdot Vaidneram par desmit tūkstošiem, un vai jūs man paglaudīsiet galviņu?””