“Kādas?”
“Ak, viņam bija apsolīts Šekspīra seminārs un daži bakalauru kursi, bet tā vietā viņam iedeva pasniegt kompozīciju pirmajiem kursiem, gluži kā smadzeņu ķirurgam būtu prasīts uzkopt palātas, uzmazgāt asinis un izliet pīles. Kad Endrū pasūdzējās par briesmīgo apiešanos, Hāss sacīja, ka viņš var būt laimīgs, ka vispār kaut ko dabū, ka nav bezdarbnieks vai nepārdod uz ielas pulksteņus. Endrū man piezvanīja un pastāstīja par šo šaušalīgo attieksmi, un, protams, es pieprasīju, lai viņš pasaka Hāsam visu, ko domā, un brauc taisnā ceļā mājās. Bet to viņš nedarīja. Manuprāt, viņš juta, ka tā ir sava veida akadēmiskā grēka izpirkšana. Un... ziniet, es saprotu, ka tas izklausīsies savādi, it kā Endrū būtu nolaidies kādā paranojas ellē, bet viņš man stāstīja, ka, viņaprāt, Hāss viņu spīdzina arī slepenākos veidos. Viņa algas čeki mēdza pazust. Sīki priekšmeti pagaisa no viņa portfeļa, viņa istabas. Kāds nomainīja slēdzeni viņa kabineta durvīm. Kādu dienu viņš ieradās darbā un atrada visas savas mantas gaitenī. Viņa kabinets bija izvākts bez iepriekšēja brīdinājuma. Grupas, kurās viņam bija paredzēts ierasties, tika mistiskā veidā pārliktas uz citām telpām universitātes otrā galā, un viņam vasaras karstumā bija jāskrien, lai paspētu uz nodarbību. Tās briesmīgās Ņujorkas vasaras, un viņš tik ļoti cieta no karstuma! Redziet, būdams no šejienes, viņš nebija pie tā radis. Un viņa gaisa kondicionieris vienmēr sabojājās...”
“Vai arī par to viņš vainoja Mikiju?” es nelaipni pavaicāju.
“Jā, saprotu, kur jūs tēmējat, un atzīstos, es arī tā domāju. Vili viņš juka prātā? Bet tas pierādījumu smagums, redziet, es domāju, šo daudzo pretīgo detaļu apkopojums — vai viņš to visu varēja būt izdomājis? Pēc manām domām, diez vai: nabaga Endrū ne mazākajā mērā nebija fantazētājs. Mēs vēl jokojām, ka viņam vispār nav iztēles, un tad vēl tas, ko redzēju, kad viņš pagājušā gada augustā atgriezās.”
Šajā vietā Mārčs uz brīdi apklusa un iedzēra nedaudz alus. Man šķita, ka viņa acis izskatās miklas, un karsti vēlējos, lai viņš nesabrūk nabaga Endrū dēļ. Es pieliku pie lūpām pats savu kausu, trešo.
“Grūti to aprakstīt. Maniakāls un pārbijies vienlaikus. Ar Endrū kopā bija jauna sieviete, un viņš uzstāja, ka viņai jāpaliek mūsu mājā, lai gan tuvumā atrodas dažas ideāli piemērotas viesnīcas.”
“Karolīna Rollija,” noteica Kroseti.
“Jā, domāju, ka tā viņu sauca. Viņa palīdzēja Endrū kaut kādā pētījumā...” “Vai viņš neteica, kas tas par pētījumu?” apvaicājās Pols.
“Ne gluži, nē. Bet viņš lika saprast, ka tas ir svarīgākais atradums visā šekspiroloģijas vēsturē, turklāt briesmīgi slepens. It kā es būtu kaut kāds pļāpa. Jebkurā gadījumā, viņi vairāk nebija mājās, nekā bija. Šķita, ka viņa rīcībā ir daudz naudas, mašīnas nomai, lai vairākas dienas uzturētos ārpus mājām, un viņš atgriezās pacilātā noskaņojumā. Vienu lietu viņš pieminēja, un tā bija manuskripta izcelsmes laika noteikšana, bet nebija redzams, ka viņš to darītu. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc bija vajadzīga Rollijas jaunkundze. Gik es varēju spriest, viņi autentiskumu noteica ar tehniskiem līdzekļiem, un tad viņi bija prom uz Vorikšīru.”
“Kurā vietā Vorikširā, vai jūs zināt?” es apvaicājos.
“Jā, man gadījās uziet kaut kādus papīrus, ko bija atstājusi Rollijas jaunkundze, pēc kuriem varēja noprast, ka viņi apmeklējuši Dardenholu. Endrū atgriezās viens pats, un viņš šķita lielā mērā zaudējis drosmi un pārbijies vēl vairāk. Es apvaicājos par Rollijas jaunkundzi, bet viņš mani “atšuva”. Viņa esot “projām”, kaut ko pētot. Es viņam ne mirkli nenoticēju — domāju, varbūt par kaut ko sastrīdējušies. Jebkurā gadījumā, kā jau teicu, viņš bija kļuvis pavisam cits cilvēks. Viņš uzstāja, ka visi aizkari ir jāaizvelk, un naktīs zagšus slapstījās apkārt pa māju, turot gatavībā krāsns kruķi un spīdinot lukturi tumšos stūros. Es lūdzos, lai pastāsta, kas par problēmu, bet viņš atteica, ka man to labāk nezināt.”
Kroseti uzstājīgi gribēja izdibināt no Mārča, kas notika ar Rolliju. Vai viņš domājot, ka Rollija atgriezusies Štatos kopā ar Balstrodu? Mārčs to nezināja, un var teikt, ka mūsu saruna ar to beidzās. Apliecinājuši viņam, ka mēs liksim atgādāt visas Balstroda personīgās mantas un ka Pinas kundze parūpēsies par nelaiķa testamentu (protams, izvairoties no jautājuma par pazudušo manuskriptu), mēs devāmies projām.
Kad bijām sakāpuši atpakaļ mašīnā, mums radās mazas nesaskaņas, ko darīt tālāk. Pols domāja, ka jārīkojas saskaņā ar sākotnējo plānu un jāturpina iet pa Balstroda pēdām, kas nozīmēja doties uz Vorikšīru un apmeklēt Dardenholu. Kroseti iebilda, ka Balstrods tur, šķiet, neko nebija atradis un kāpēc mēs domājot, ka mums veiksies labāk nekā ekspertam? Viņš gribēja palikt tepat, izpētīt Mārča un Balstroda māju un ieskatīties Mārča pieminētajos “papīros”. Es ievēroju, ka viņu, šķiet, vairāk interesēja atrast Rollijas jaunkundzi, nekā uziet Darbu. Viņš atbildēja, ka Rollija ir visa pasākuma avots, atslēga un motors. Atrodi Rolliju, un tev būs visa pašlaik pieejamā informācija par Darbu, iespējams, ieskaitot arī nosperto režģi. Kādu laiku mēs šo bumbiņu mētājām šurpu turpu, manam aizkaitinājumam nepārtraukti pieaugot (jo, dabiski, es zināju, ka tā bija Miranda, kas nozagusi režģi!), kamēr Brauns atgādināja, ka citi aģenti apbraukās šos ceļus, vaicājot vietējiem, vai nav redzējuši Mercedes SEL, kādu uz Oksfordšīras lauku ceļiem droši vien nevar vis tik bieži sastapt, jo citādi tas drīz vien atkal mīs mums uz papēžiem.
Pols ierosināja, lai Kroseti atgriežas krogā un apvaicājas, vai Mārčs būtu ar mieru parādīt tos papīrus. Viņš varētu apmesties vienā no ideāli piemērotajām viesnīcām, kas atradās tuvumā. Mārčs neiebilda pret šo plānu, un mēs atstājām Kroseti ar viņu. Es jutos atvieglots, jo šis cilvēks mani kaitināja aizvien vairāk. Kad Brauns veda mūs projām no krodziņa, ieminējos par to Polam, un viņš pavaicāja, kāpēc, jo viņam Kroseti likās diezgan patīkams. Viņš mašīnā, kamēr ceļojām ziemeļu virzienā, nebija bildis gandrīz ne vārda.
“Man viņš nepatīk,” es sacīju. “Tipisks provinces āksts. Scenārists, Dieva dēļ! Absolūti neuzticams. Nevaru iztēloties, ko es domāju, kad uzaicināju viņu braukt līdzi.”
“Tev vajadzētu pievērst uzmanību tam, kādi cilvēki tevi kaitina,” sacīja Pols.
“Kā tad tas būtu jāsaprot?”
“Ak, es domāju, tu zini,” viņš attrauca tajā kaitinoši pašpārliecinātajā tonī, kādā viņš reizēm runā, gluži kā balss no mākoņiem.
“Es nezinu. Ja es zinātu, būtu pateicis, vai arī tev ir dāvāta spēja nolasīt domas?”
“Hm. Vai vari iedomāties vēl kādu ākstu no provinces, šoreiz aktieri, nevis scenāristu? Bet šim nebija tik laimīgas ģimenes kā Kroseti, nebija mīlošas māmiņas, nebija varonīga tēta...”