“Vai viņi kaut ko paņēma?”
“Jūs domājat — aizgāja ar kādu dokumentu? Nedomāju, bet viņi varēja kaut ko nokopēt. Es neskatījos un katrā ziņā viņus pirms aiziešanas nepārmeklēju..”
Šajā brīdī iezvanījās telefons, un Randolfas jaunkundze pacēla smaga, antīka aparāta klausuli, brīdi paklausījās, tad sacīja, ka viņai jāatbild uz šo zvanu, tas bija celtnieks, un mēs, pateikušies sievietei, devāmies projām.
Kad bijām atgriezušies mašīnas siltumā, vaicāju Polam, ko viņš par to domā.
“Man šķiet,” brālis atbildēja, “abi tiešām kaut ko atrada, un Rollija ar to aizbēga. Izskatās, ka viņa ir ista dāvaniņa.”
“Tā izskatās. Nu, brāl, ko tālāk? Šķiet, ka esam izsmēluši savas iespējas.”
“Jā, vismaz pa šo līniju,” viņš ieskatījās rokas pulkstenī. “Šķiet, šodiena ir galā. Iesaku atgriezties Oksfordā, pavadīt nakti ideāli piemērotā viesnīcā, no rīta iegriezties pēc Kroseti un doties uz Eilsberiju.”
“Kāpēc? Kas ir Eilsberijā?”
“Springhilhausa, viens no Viņas Augstības cietumiem. Es gribu aprunāties ar Leonardu Pasko, starptautiski slaveno vecu dokumentu viltotāju. Mister Braun, kā jums šķiet, vai mēs varam nokārtot, lai mums šeit sekotu?”
“Jā, ser. Esmu pārliecināts, ka kāda ļauna persona var kādam izpļāpāties par mūsu ceļamērķi.”
“Jā, pasaulē ir daudz ļaunuma,” sacīja Pols, un viņa sejā bija parādījies tāds viltīgs apmierinājums, ka man gribējās viņu iedunkāt.
“Ak, un vēl, mister Braun?” bilda Pols.
“Ser?”
“Vai jūs pa ceļam nevarētu pamēģināt atrast fermu? Tādu, kurā audzē zosis.”
“Zosis,” noteica šoferis. “Jā, ser.”
“Kas notiek, Pol?” es viņam vaicāju.
“Ak, mēs tikai dodamies tikties ar Ričardu Breisgērdlu,” viņš atteica un sīkāk neko nepaskaidroja, viltīgais blēdis.
sestā Šifrētā vēstule (3. fragments)
Mēs pic Džordža un sarunājamies līdz vēlai naktij: misters V. S. it kā sev saka, es esmu nogalinājis cilvēku, man jāizsūdz. grēki un kur es šajos laikos atradīšu mācītāju. Tad viņš saka, Dik, tagad mēs esam nosūtījuši tavus divus bandītus uz cili, bet ellei vēl daudz.āki ir krājumā, velnam nelieši glabājas mucās kā siļķes, tāpēc, kad tavs Pigots dzirdēs par šo kautiņu, viņš atsūtīs citus un vēl citus, kamēr mūs beigu beigās uzveiks, nē, mums tas jāiznīcina saknē, un sakne ir mans kungs Danbērtons. Tagad mums ir jāiet pie lielākiem nekā mēs, jo lielus kungus nekad nenogremdē lielāki. Nu, man ir laba pazīšanās ar Montegiem, un Montegiem ir laba pazīšanās ar I lovardiem, un abi ir vecās reliģijas draugi, un Frensisai Ho-vardai pieder mana kunga Ročestera sirds, kā tas zināms visam galmam, un viņa nogādās vēstuli un zvērēs, ka tā ir patiesa, un patiesa tā ir, un tā mana kunga Danbērtona plāni tiks izjaukti un tu glābts. Kas tā par vēstuli, ser, es prasu. Nē, viņš saka, man vajadzēja teikt divas vēstules, pirmā ir tā, ko tev iedeva viltus Vērējs, kas izlikās, ka mana kunga Ročestera lieta ir viņa roku darbs, un otra ir tā, ko tev būs šovakar jāuzraksta, kurā tu izstāstīsi visu savu stāstu. Un tā es rakstu, mans kungs, to, ko Jūs tagad lasāt. Un, kad vēstule ir gatava, viņš to izlasa un izsaka piezīmes, kur man tās varbūt jāielabo, bet es saku, nē, jo tā ir mana vēstule, nepadari mani par vienu no savām radībām, jo šis viss ir godīgi un nav luga. Viņš smejas un prasa apžēloties, sakot, puis, tev uz. to ir visas tiesības, jo kā kāds miesnieks es nevaru durstīt katru lopu, kam eju garām, vai tas ir mans vai ne.
Tad es viņam prasu, ser, vai tu esi drošs, ka tas mūs paglābs, vai mums jādara vēl kaut kas, un viņš saka, ka domā, tas glābs tevi, bet, kas attiecas uz mani, es nezinu. Bet kāpēc, ja tu esi draugos ar lielajiem, kā tu teici, un viņš atbild man tā: lietas visu laiku mainās, un vilnis nav man par labu. Karaliskais Francijas Henrijs nesen ir nogalināts, un to izdarījis mūks. Tas pievērš karaliskā Džeimsa prātu atkal katoļu sazvērestībām. Viņš par Kenterberijas arhibīskapu ieceļ fanātisku
puritāni, un viņa cilvēki vēl vairāk izdara spiedienu uz mums, aktieriem. Man pašam ir publiski uzbrukuši presē, un neviens nav uzdrošinājies celties manai aizstāvībai. Manu draugu Montegu klana un citu vara reliģijā zūd, viņu mājas, kas agrāk bija drošas, tagad pārmeklē kā parastas mītnes. Es saku: un tomēr tu uzrakstīji lugu. Jā, viņš saka, es uzrakstīju, gluži kā ilgi pinekļos turēts cietumnieks draiskojas un sasit papēžus, kad važas krīt. Ak, puis, vai tu iztēlojies, ka šādu lugu, pēc tavām domām, kādreiz varētu izrādīt? Nē, bet tā plūda no manis, tikko tu devi mazāko pamudinājumu, un neapstāsies, es zinu, tā ir liela muļķība, bet te tā ir, nedzīva dzimusi, un kas ar to tiks darīts? Tā ir jāsadedzina, es saku. Jā, tā ir jāsadedzina, saka viņš, mans raksts ir ķecerīgs.
18
Paukš.
Kroseti miegā sakustējās un mēģināja turpināt sapņot jauko sapni, kurā viņš sēdēja uzņemšanas laukumā ar Džodiju Fosteri un Klārku Geiblu un vienkārši omulīgi sarunājās par kino, un viņš piemiedza Džodijai ar aci, jo abiem bija kopīgs noslēpums par to, ka Geibls patiesībā nav miris, un viņi gaida, lai Klārks paskaidrotu, kā viņam izdevies apmuļķot visu pasauli, bet tad aiz muguras atskanēja grabēšana, un Kroseti sacīja, ka iešot noskaidrot, kas tas tāds...
Panki paukš paukš paukš tratatatatā
Viņš pamodās nepazīstamajā Linton Lodge viesnīcas istabiņā Oksfordas nomalē, ļoti jaukā istabā, kur profesors Mārčs laipni bija viņu iekārtojis. Numurā bija trīs erkera logi, pa kuriem pavērās skats uz dārzu. Šobrīd aiz logiem valdīja melna nakts. Necaurredzamā tumsa apslēpa arī nejēdzīgā trokšņa avotu, kas bija nošķīris viņu no sapņu zemes. Pa stiklu trāpīja vēl viena sauja oļu. Kroseti ieskatījās pulkstenī: divi trīsdesmit naktī.
Piecēlies viņš uzvilka džinsus, piegāja pie loga, atvēra to un dabūja sejā sauju grants. Viņš nolamājās un, izliecies pa logu, sazīmēja lejā zālājā tumšu stāvu, kas bija noliecies, lai pagrābtu no takas vēl vienu sauju oļu.
“Pie velna, kas tas?” noprasīja Kroseti skaļā čukstā, ko parasti lieto, kad negrib uzmodināt visu guļošo māju.
Cilvēks lejā atlieca muguru un tādā pašā čukstā paziņoja: “Karolīna.”
“Karolīna Rollija?”
“Nē, Kroseti, kāda cita Karolīna. Nāc lejā un laid mani iekšā!”
Viņš ilgi skatījās uz balto, pazīstamo seju pagalmā, tad aizvēra logu, uzvilka kreklu un krosenes, izgāja no istabas, atskrēja atpakaļ un dabūja atslēgu, pirms durvis bija atkal aizcirtušās, aizšāvās pa īso gaiteni, lidot nolidoja pa kāpnēm un cauri vestibilam pieskrēja pie dārza durvīm. Viņš tās atvēra, un tur viņa bija, garā, melnā T kreklā ar piedurknēm un džinsos, galīgi izmirkusi, un viņas tumšie mati bija lēkšķēs pielipuši abpus sejai.
Viņa garām Kroseti iespraucās vestibilā.
“Jēzus, esmu pārsalusi,” viņa sacīja, un šķita, ka tā ir taisnība: nespodrajā, sarkanajā gaismā sievietes lūpas izskatījās tumši zilas. Karolīna palūkojās uz bāru: “Vai tu man vari dabūt kaut ko dzeramu?”
“Tas ir slēgts un nestrādā. Bet man ir pudele istabā.”
Bija arī, piektdaļa Balvenie, ko viņš lidostas veikalā bija nopircis mātei. Kad viņi bija nonākuši istabā, Kroseti atgrieza vannā karsto ūdeni, pasniedza viņai savus vecos rūtainos rītasvārkus un lika novilkt slapjās drēbes. Kamēr Karolīna vannas istabā pārģērbās, viņš ielēja pāris dāsnus malkus viesnīcas ūdens glāzēs un, kad viņa, ietērpusies rītasvārkos un ar dvieli ap galvu, no tās iznāca, vienu pasniedza viņai.