Karolīna izdzēra viskiju vienā paņēmienā, sāka klepot un nopūtās, kamēr Kroseti skatījās viņai sejā. Viņa pavērās pretī. “Kas ir?” jaunā sieviete noprasīja.
“Kas? Karolīna, tagad ir otrais decembris, nē, nu jau trešais, un tu biji pazudusi kopš, nezinu, augusta. Balstrods ir miris, vai tu to nezināji? Kāds viņu nogalināja. Un viņa advokāts manas mammas dzīvojamā istabā nošāva divus gangsterus, un gangsteri mēģināja mani nolaupīt, un... ak Dievs, es nevaru pateikt... Karolīna, kur, pie velna, tu biji un, kas, pie velna, tev bija padomā?”
“Nekliedz uz mani!” viņa sacīja aizžņaugtā balsī. “Lūdzu, vai drīkstu vienkārši apsēsties un kādu mirkli paklusēt?”
Kroseti norādīja uz atpūtas krēslu pie loga. Karolīna tajā apsēdās, un viņš piemetās gultā iepretī. Viņa tagad izskatījās smieklīgi maza un jauna, lai gan zem acīm bija izplūdusi krāsa un acu zilums atgādināja apsūbējušu metālu.
Viņa klusēdama iztukšoja savu viskija glāzi un pasniedza to, lai piepildītu no jauna.
“Nē,” sacīja Kroseti. “Vispirms izstāsti.”
“No kuras vietas? No manas dzimšanas?”
“Nē, tu vari sākt no laulības ar H. Olrudu no Tauerroudas 161 Bredokā, Pensilvānijā.”
Karolīna asi ievilka elpu, un Kroseti ieraudzīja, ka viņas vaigos uzplauka pazīstamie sārtie plankumi. Rollija sarkšanu prata noslēpt sliktāk, nekā, viņaprāt, vajadzētu tik veiklai melei.
“Tu par to zini?” viņa vaicāja.
“)ā. Īstenībā es pat uz turieni aizbraucu, uz to māju. Jauki parunājos ar Kmertu.”
To dzirdot, Rollijas acis iepletās, un viņa aizspieda muti. “Ak Dievs, tu viņu redzēji? Kā viņam klājas?”
“Viņš ir puslīdz vesels, varbūt mazliet izkāmējis. Šķiet, ka viņš ir prātīgs bērns. Meiteni es arī redzēju, arī vesela, cik nu varēju manīt. Viņu tēvs šķiet visai agresīvs tips.”
“Tā varētu teikt. Hārlans mēdz palaist rokas.”
“Es redzēju. Kā tev gadījās ar tādu sapīties? Viņš šķiet daudz vecāks par tevi.”
“Viņš bija mans māsasvīrs. Mamma nomira, kad man bija trīspadsmit gadu, un māsa Emīlija pieņēma mani pie sevis. Viņa bija četrus gadus vecāka nekā es, un viņš sešus gadus vecāks nekā Emīlija.”
“Un tavs tēvs?”
Viņa nicinoši pasmējās. “Lai kas viņš būtu. Mamma strādāja par mazpilsētas oficianti un bufetnieci. Viņa papildināja ienākumus, guļot ar vīriešiem. Samaksā šā mēneša īri, un tu dabūsi, cik varēsi turēt. Viņa bija tā, ko sauc par “tālbraucēju šoferu draudzeni”. Viens no tiem mammu nošāva reizē ar vīrieti, ar ko viņa tobrīd bija kopā. Laikam domāja, ka tas ir īsts romāns. Kādu dienu pārnācu no vidusskolas, un tur bija policija, es piezvanīju Emīlijai, un viņa mani savāca. Tas bija Mekaniksburgā, un es sāku dzīvot kopā ar viņiem. Vai vēlies to dzirdēt?”
“Jā. Tātad nebija nekāda tēvoča Loida.”
“Nē, to es sameloju. Taču bija Hārlans. Viņš sāka pievērst uzmanību, kad man palika četrpadsmit, un Emīlija neko nedarīja, lai to izbeigtu, tik ļoti viņš ar sitieniem bija māsu iebiedējis. Es sāku gaidīt Emertu, kad man bija sešpadsmit, Molliju pēc četriem gadiem, un varu sacīt vien to, ka domāju, tā tam jābūt. Hārlanam bija darbs bateriju rūpnīcā, uz galda bija ēdiens, un ta mēs dzīvojām. Man bija Emīlija, un viņai biju es, un mums abām bija mazie. Tu būsi pārsteigts, cik daudzi ta dzīvo Bredokai līdzīgās vietās. Tad Hārlans pazaudēja darbu un sāka strādāt Wal-Mart noliktavā, un Emīlija nomira, un...”
“Kā Emīlija nomira?”
“Nāvējoša elektrotrauma no veļas mašīnas. Tā meta dzirksteles, un Hārlans vienmēr solīja mašīnu salabot, bet tā arī nesalaboja, un mums vajadzēja būt ļoti uzmanīgām, ar to darbojoties. Es domāju, ka viņa mērķtiecīgi nejauši izdarīja pašnāvību. Tolaik viņš māsu sita jau visai regulāri.”
“Aha. Un kāda tam visam saistība ar grāmatu iesiešanu?”
Piepeši viņas seja sastinga. “Tu gribi dzirdēt visu manu dzīvesstāstu? Kāpēc? Tāpēc, ka mums bija viena nakts? Tas tev dod tiesības uz veselu piecu draņķīgu CD kolekciju ar Karolinas Rollijas dzīvi?”
“Nē, Karolina,” sacīja Kroseti. “Man nav dotas nekādas tiesības. Bet tu atnāci pie manis nakts vidū. Kāpēc? Lai ieietu siltā vannā? Iedzertu glāzi viskija? Papļāpātu par vecajiem laikiem grāmatu antikvariātā?”
“Nē, bet... klau, man vajadzīga tava palīdzība. Es aizbēgu no viņiem. Es nezināju, kur citur lai iet. Un mums nav laika iedziļināties visos sīkumos. Kad viņi pamodīsies un redzēs, ka es esmu projām, viņi nāks uz šejieni.” “Karolīna, kas ir “viņi”?”
“Švanova cilvēki. Viņi ir četri, viesnīcā apmēram divas jūdzes no šejienes. Viņi zina, kur tu esi. Tā es uzzināju, ka jānāk uz šejieni.”
“Un ko tagad? Mēs atkal esam vienā pusē? Kāpēc lai es ticētu tam, ko tu saki?”
“Ak Dievs, es jau tev agrāk stāstīju, ka nezinu, kā izturēties pret... īstiem cilvēkiem, tādiem kā tu. Es meloju, man uznāk izmisums un panika, un es bēgu, un... ak Dievs, tu vari iedot vēl vienu glāzi? Lūdzu!”
Viņš iedeva. Viņa dzēra. “Labi, mums nav laika garajam variantam. Grāmatu iesiešana — kādu dienu es aizvedu bērnus pie ārsta, obligātajām potēm, un, kamēr gaidīju kabinetā... es ieraudzīju šo grāmatu. Tā bija daļa no interjera. Vai tu zini, ka dažiem ir fiktīvi grāmatu plaukti ar grāmatām vecos, cietos vākos? Nu, šim ārstam tāds bija, un Emerts un Mollija rotaļājās. Viņi ņēma grāmatas no plaukta un krāva tās kā klucīšus, kamēr reģistratore teica, lai izbeidz, un es saliku grāmatas plauktā atpakaļ, vienai nosaukums bija “Grāmatu iesiešanas māksla”, un es to nočiepu. Grāmata bija daļēji iesieta teļādā, ar zelta rotājumiem. Nezinu, kāpēc to paņēmu. Varbūt tāpēc, ka tā bija... tā aptaustot šķita tik grezna, āda un papīrs, grāmata tik ļoti nebija Bredoka, tā bija gluži kā no citas pasaules un nejauši iekrita ka dārgakmens man rokā. Un, pārnākusi mājās, es to paslēpu un lasīju naktīs, katru nakti, mēnešiem ilgi, un doma, ka cilvēki prata ar savām rokām izgatavot grāmatas, un tās bija skaistas lietas... nezinu, kāpēc, bet tā vairs nelika man miera. Tad nomira Emīlija, un viņš sāka sist mani, un es zināju, ja no turienes neizkļūšu, tad būšu beigta kā Emīlija, vai nu viņš mani nositīs, vai arī es viņu nogalināšu. Tā es aizgāju. Pirmajā reizē viņš mani noķēra un ieslēdza pagrabā, un tik ļoti piekāva, ka es nevarēju pastaigāt. Nākamajā reizē sagaidīju viņa algas dienu un paņēmu piecus simtus skaidrā naudā, kamēr viņš gulēja, un aizgāju. Ar autostopiem nonācu Ņujorkā un apmetos patversmē. Dabūju apkopējas darbu naktīs. Pateicoties šim darbam, sameklēju savus bēniņus. Tie bija nelegāli un toksiski, kā jau tev teicu, bet pavisam lēti, jo īpašnieks gribēja, lai kāds tur dzīvo un lai atkritumu vācēju bandas neizplēstu vara daļas. Tā bija pirmā reize, kad dzirdēju Švanova vārdu.” “Kāpēc?”
“Tāpēc, ka ēka piederēja viņam, tās daļa. Able Real Estate Management. Labi, tātad man bija vieta, kur palikt, un es biju apkopēja vairāk nekā divus gadus, strādāju naktīs, visus brīvos brīžus pavadīju bibliotēkā, lasot par grāmatu iesiešanu un grāmatu biznesu, un uzzinot visu, kas jāzina, lai varētu viltot CV. Tad pametu apkopējas vietu un dabūju viesmīles darbu pilsētas centra restorānā, jo man vajadzēja paskatīties uz parastiem cilvēkiem, redzēt, kā viņi ģērbjas, kā runā, žestus. Es sevi pārvērtu par vidusšķiras cilvēku. Tas aizņēma lielāko daļu nākamā gada. Un tad es dabūju darbu pie Gleizera. Mans skumjais stāsts. Nu, vai gribi dzirdēt par manuskriptu?”